Milda Geidāne - Puisiķciems

Kārlis ar plaukstu ieblieza sev pa pieri. Ak, mana dum­jā, vecā galva, viņš pie sevis nošķendējās. Džesija nedrīk­stēja pieņemt cienastu no svešiem cilvēkiem. Bet viņa bija kārumniece un to dažkārt izdarīja. Bārienu saņē­musi, kaunīgi uz vēdera šļūca klāt, pat asti nevēdināja. Vakar viņš suņa uzvedībai vērību nepiegrieza.

Džesija nomira vēlu vakarā. Kārlis atnesa sedziņu, uz kuras viņa ziemā gulēja, kad naktīs laida koridorā, apklā­ja. Norausa acīm miklumu. Rīt pašā agrumā viņš raks kapiņu savam draugam. Tad viņš būs viens, pavisam viens.

Pāri pļavai bija redzamas Puisiku gaišās ugunis, bet tālāk aiz kokiem bija jaušama vēl viena uguntiņa. Tur bija Rudzīši, un pašlaik tajos dzīvoja Raimonds. Kas ar Melisu notiek, vai viņas slimos nervus izdevās saārstēt? Vai viņa tika vaļā no savām bailēm? Jāaizbrauc apciemot. Beidzot viņam jāpiespiež sevi pārvarēt tās dīvainās izjū­tas, kad šķiet, tūlīt, tūlīt notiks nelaime un jāiesēžas automobilī. Vilciens atiet rīta agrumā, un Marģers viņu aizvedīs.

Psihiatriskā slimnīca bija pašā Jelgavas nomalē. Iz­kāpis no vilciena, Kārlis noskaidroja, ar kādu autobusu jābrauc. Šī bija pasveša pilsēta, tikai pāris reizes mūžā te bijis. Viņš gāja pa ielām, meklēdams norādīto krustoju­mu, pa ceļam iegriezās pāris veikalos. Somā blakus me­dus burkai ieslīdēja daži apelsīni, cepumi, konfektes, kū­pinātas desas līkumiņš. Tad brauciens, lieli vārti, aiz tiem caurlaides namiņš. Melisa Rāviņa? Telefona zvans, tad jautājums: "Kas jūs esat pacientei?", Kārļa atbilde: "Radinieks. Tēva brālēns". Viņam norādīja asfaltētu ta­ku, kas veda garām baltām mājām ar aizrestotiem logiem.

Pirmais korpuss, otrais, trešais, viņš skaitīja, līdz bija sasniegts īstais. Uzkāpis otrajā stāvā, Kārlis piespieda zvana pogu. Atvēra sieviete baltā virsvalkā, ieveda nelielā telpā, kur bija tikai daži krēsli un mazs galdiņš, tad izņē­ma durvju rokturi, ko iebāza uzsvārča kabatā. Mazas skudriņas pārskrēja Kārļa mugurai, viņš bija ieslēgts. Apsēdās un gaidīja. Parādījās tā pati māsiņa, kas aicināja ienākt pie ārstes, viņa vēloties aprunāties.

- Beidzot kāds no piederīgajiem ierodas! - iesaucās ārste. Viņa bija pusmūža gados, tumšmate, augstiem vai­gu kauliem.

- Vai viņas vecāki te nav bijuši? - pabrīnījās Kārlis.

- Nē, tikai viena meitene nesen apciemoja Melisu Rā- viņu. Ļoti simpātiska, pēc tam paciente jutās ļoti labi. Pa­stāstiet, lūdzu, sīkāk, kas ar viņu īsti notika, kā tas sā­kās, - ārste mudināja, atvērdama kādu žurnālu, lai izdarītu ierakstus. Kārlis stāstīja par Vili, par neveiksmī­go saimniekošanu, par viņas bailēm un dīvainajiem sap­ņiem, bet varbūt tās tiešām bijušas parādības, kas to lai zina. Pieminēja Melisas puisīti, ko viņa ļoti mīlot, patei­ca, ka pēc dabas bijusi jautra, mazliet vieglprātīga. Ka gribējusi strādāt pilsētā, pēc specialitātes bērnudārza audzinātāja.

- Beidzot saprotu, - noteica ārste. - Sākumā viņa nak­tīs trūkās no miega, kliedza: "Nē, nē, neskaties bez acīm!" Tagad tas pārgājis. Viņu varētu laist mājās, ja būtu garantija, ka tiks pasargāta no negatīvām emocijām un regulāri lietos zāles. Bet, redzot viņas vecāku attiek­smi, mani māc šaubas. Patiesībā derētu vēl ārstēt, no­stiprināt nervu sistēmu, bet…

Kārlis saprata neizteikto domu un lietišķi noprasīja, cik maksātu turpmākā ārstēšana. Ārste nosauca summu, kāda vajadzīga turpmāko divu nedēļu laikā. To viņš va­rot, Kārlis teica. Māsiņa paaicināja Melisu uz tikšanos.

Melisai bija mugurā raibs, bezveidīgs slimnīcas ap­ģērbs, seja novājējusi, bāla. Kārlis piecēlās pretī un saņē­ma viņas rokas.

- Melisiņ, kā tu jūties? - viņš vaicāja, balsij iedreboties, tik nožēlojama viņa izskatījās.

- Kā jau trako mājā. - Viņa skumji pasmaidīja. - Kārļa onkul, ņem mani laukā no šejienes! Ved atpakaļ uz Pui- siķciemu! Nē, nē, tur ne… es nezinu, kur.

- Par to mēs parunāsim citureiz. Tev vēl mazliet jā­ārstējas. Dažus cienastiņus atvedu. - Viņš uz galdiņa sā­ka izkravāt somu, lika visu maisiņā, ko bija nopircis.

- Kārļa onkul, cik tu labs! Paldies! - viņa nočukstēja, tad steigšus iztina vienu konfekti, iebāza to mutē. - Man aizvien gribas ēst.

- Tevi viena meitene apciemojusi.

- Jā, Lauma. Mēs salīgām mieru.

- Vai jums bija kāds naids?

- Tā bija sanācis. Vecas lietas, negribas runāt. Lauma solījās vēl atnākt. Tikai māte nevar… - Melisas balsī ie­skanējās rūgtums. - Es aizrakstīju, lūdzu. Kā par brīnu­mu, atbildi atsūtīja. Neesot laika. Māja, lopi, mans bērns. Vai domā mani te mūžīgi atstāt? Nu, kaut kādi melnie man bija uznākuši. Es neatceros… kaut vai sit nost, atce­rēties nevaru. Ā - zinu! - viņa piepeši spalgi iekliedzās, nodrebēja, - Vilis nāca, bez acīm… - Maisiņš izšļuka no rokām, apelsīni ripoja uz visām pusēm. Kārlis pieglauda viņu klāt, runāja maigā balsī:

- Melisiņ, mīļais bērns, nomierinies, nomierinies. Viss būs labi, pie tevis viņš vairs nenāks.

Melisas kliedzienu izdzirdusi, iesteidzās māsiņa, jautā­ja, kas noticis.

- Viņa satraucās, piepeši atcerējās savus nelāgos sap­ņus. Iedodiet kādas zāles! - Viņš pieliecās, uzlasīja apel­sīnus, sameta tos maisiņā. Māsiņa to paņēma vienā rokā, otru aplika Melisai ap vidukli. Tā viņas aizgāja. Pēc brīža māsiņa atgriezās, īsi pateica, ka krustmeitu apguldījusi, izņēma no kabatas rokturi un izlaida Kārli laukā. Krust­meita? Kādēļ Melisa nevarētu būt viņa krustmeita? Vie­na dzīva radība, kam pieķerties ar visu sirdi?

16. nodala.

»

1.

Dienas bija sarukušas īsas un kļuvušas pelēkas. Pa­visam reti pašķīrās mākoņu blīva un slīpi saules stari pārslīdēja zemei. Tad iezaigojās koku dzeltenās un sar­kanās lapas, tās stingri turējās pie zariem, kaut vēls ru­dens. Priežu sils bija pieņēmis zilganu nokrāsu. Mežā aiz Puisiķciema klajuma griezīgi dziedāja motorzāģi. Tur bija cirsma.

Kārlis jūdza Dūdu ratos un pa dubļaino ceļu brauca pie mežstrādniekiem. Aprunājās, lai tie nesadedzina lielos egļu zarus, bet ļauj viņam paņemt. Dūda nebaidījās no trokšņiem, stāvēja rāma, kamēr Kārlis stiepa zarus un krāva tos vezumā.

- Onkulim laikam liels ābeļdārzs, ja tik daudz skuju vajag? - pavaicāja kāds jauns puisis.

- Nē, ābelītes man tikai sešas. Šīs skujas likšu apkārt un pāri bišu stropiem. Lai ziemā no aukstajiem vējiem pasargātu. Un cirslīši lai netiek pa skrēju iekšā. Tās ar smalkiem skujainiem zariņiem aizbakstu. Tie pagāna zvēriņi ēd bites, visu saimi ziemā var izpostīt, - Kārlis laipni skaidroja.

Kārlis tikko bija pagriezis zirgu uz lielā ceļa, kad dār­dēdama tuvojās baļķu vedēja mašīna. Dūda salēcās, gribēja mesties sāņus, Kārlis tikko spēja noturēt grožus. Satvēris Dūdu aiz iemauktiem, viņš nostājās blakus. Šo­feris, to pamanījis, nobremzēja, tad apstādināja mašīnu. Bailīgi šķielēdama, Dūda pagāja garām.

- Ak tu, vecā muļķe! - Kārlis rājās. - Tu tak redzēji, virsū nebrauc. Vai tik traki jābaidās?

Kopš nebija vairs Džesijas, viņš bija sācis runāties ar Dūdu. Pārāk smagi spieda vientulība. Bet cik vairs ilgi!

Nosegs bišu stropus un dosies pēc Melisas. Viņš bija izlēmis vest viņu šurp. Meitas viņam vairs nebija, tagad būs krustmeita.

Braukdams garām stabam, pie kura piestiprināta pas­ta kastīte, Kārlis izņēma laikrakstus. Pastu veda divreiz nedēļā, šī bija tā diena. Mājā ticis, atslēdza durvis un noli­ka avīžu žūksnīti uz virtuves galda. Būs vakarā, ko lasīt. Neviļus izkrita balta aploksne. Viņš pazina Melisas bēr­nišķīgi apaļos burtus, vienu vēstuli pirms nedēļas bija sa­ņēmis. Viņa nepacietīgi gaidot laiku, kad tiks laukā, brī­vībā. Viņš tūlīt rakstīja atbildi, ka piedāvā apmešanās vietu savā mājā.