Milda Geidāne - Puisiķciems

- Nāc nu, Džesīt! - viņš sauca, labināja. Džesija izlīda, paspēra dažus solīšus, apgūlās. Kārlis atnesa trauciņā skaidru ūdeni, nolika cieši blakus. Viņa ar garo mēli ne­daudz ielaka, tad noguldīja galvu uz priekšķepām. Nebija šaubu, Džesija saslimusi, un Kārlis steidzās uz Pui- sikiem.

- Tu esi dakteris, palīdzi manai sunītei, - viņš teica, sastapis Marģeru. - Rādās, ka slima.

- Ar suņiem man darīšanu bijis maz, - Marģers atteica. - Tomēr raudzīšu līdzēt. - Izvaicājis Kārli par slimības pazīmēm, viņš iebāza kabatā dažas tabletes, kārbiņu ar ampulām, šļirci, termometru.

Džesija gulēja, pat pakustējusies nebija, tikai brīžam viņas augums noraustījās un viņa klusiņām iesmilkstē­jās. Marģers aptaustīja purnu, tas bija sauss, karsts. Noteica, ka jāizmēra temperatūra, varbūt plaušu karso­nis, taču vispirms jānovieto citur, siltumā, sausumā. Kārlis noliecās, pabāza rokas sunim apakšā, pacēla un nesa pāri pagalmam uz šķūnīti. Tur čaganā, smaržīgā sienā iekārtoja ērtu guļas vietu.

Temperatūra nebija paaugstināta, un Marģers kļuva pavisam domīgs. Ievērojis, ka kuce nedaudz siekalojas, noprasīja, kad pēdējoreiz potēta pret trakumsērgu, Kārlis teica, šajā pavasari. Džesija kļuva nemierīga, gribēja cel­ties, tad noslīga atpakaļ.

- Iespējams, viņa kaut ko sliktu ieēdusi, - Marģers sprieda. - Iedošu zāles, kas veicinās kuņģa darbību. At­nes ūdeni!

Kad Marģers ar vienu roku atpleta suņa rīkli, ar otru tajā iespieda dažas tabletes, Džesija norīstījās un pēc tam ielaka mazliet ūdens.

- Kur viņa ko nelabu būtu dabūjusi? - Kārlis brīnījās. - Viena pati pa mežu neskraida.

- Varbūt te bijis kāds svešs cilvēks? - Marģeram bija radušās aizdomas.

- Svešs? Tikai tā krievu ģimene, kas katru rudeni brauc sēņot un manā sētā atstāj mašīnu. Jā, pirms kādas nedēļas bija Kadegu Valdis, burciņu medus šim pārdevu. Teica, sieviņai kakls sāpot.

- Kadegu Valdis? - Marģers pārprasīja. - Šim sieva? Ko tad apprecējis?

- Veinbergu Randu. Vēl jau sarakstījušies neesot. Es noprasīju, kad kāzas bijušas.

- Tas gan īstais pāris, - Marģers nicīgi izmeta. - Cie­tumnieks un tas dumais skuķis. Eh, runāt negribas. Iešu laukā uzpīpēt, - Marģers izvilka cigareti, pavirpināja pirkstos un izgāja no šķūnīša, kur viņi bija sēdējuši bla­kus sunim.

- Zini ko, man pakārties gribas, - Marģers noteica, kad arī Kārlis iznāca laukā. - Tāpat kā Vilim.

- Lai Dievs pasarg' tādus vārdus mutē ņemt! - Kārlis dusmīgi iesaucās. - Ko Vilis! Gļēvulis viņš bija. Būtu atnācis pie manis, pagudrotu abi, ko iesākt.

- Nu labi, man jāsāk staigāt. Kaut gan neko tā īsti negribas darīt. Ja Džesijai nekļūs labāk no šīm zālēm, atnāc vakarā uz Puisikiem. Raudzīsim tad citādāk darīt.

Kārlis noskatījās Marģers sakumpušajā mugurā, zemu noslīgušajos plecos. Kad viņš jau tuvojās laipai, Kārlis uzsauca:

- Marģer, nāc atpakaļ! Man tev kas sakāms.

Marģers atgriezās un jautājuma pilnām acīm vērās

Kārlī. Tas noprasīja, vai ar diviem tūkstošiem pietiktu. Kad Marģers to apstiprināja, īsi pateica:

- Ej istabā un mazliet pagaidi. Raudzīšu tev līdzēt. Man tikai jāsalūko sejas sargs un dūmu kanniņa.

Temperatūra nebija paaugstināta, un Marģers kļuva

pavisam domīgs.

Vai Kārlis savu naudu glabā kādā bišu stropā? Tā lai­kam bija. Viņš ienāca, nesdams avīzes papīrā ietītu, ar propolisa piciņām nolipinātu priekšmetu, kas izskatījās pēc lielas, paplānas grāmatas. Kad papīru noņēma, zem tā bija spožā folijā iesaiņota aploksne. No tās Kārlis uz galda izkratīja naudas zīmes.

- Tik daudz pa šiem gadiem izdevies iekrāt, - Kārlis sacīja. - Mājas pirkšana, remonts arī prasīja naudu. Do­māju, Gatis nāks mājā, varēšu palīdzēt uzsākt dzīvi. Bet ātrāk kā nākamgad tas nebūs. Varu tev aizdot. Lai tālāk neputētu. Es zinu, drīz atspersieties un tiksiet atkal uz ceļa. Tev ir laimējies ar sievu, Aldona palīdzēs noturēties.

- Kārli, veco zēn, paldies! - Marģers satvēra viņa roku, ilgi to spieda. - Visu mūžu būšu pateicīgs. Šoruden viss tā šķērsām vien gāja. Par jauno traktoru dārgi samaksāju, bet nu tas ir mans. Viss prasīja naudu - degviela, kulšana, labības kaltēšana. Cerēju graudus pārdot, tas arī paputēja. Un tad tas parāds bankai! Domā, vieglu sirdi no lopiem šķīrāmies? Brīžam likās, no prāta iziešu.

- Būs jau labi. Skaitīsim nu. Tu zini, nauda un pātari vienmēr jāskaita. Pēc mana aprēķina, tur bija divi tūk­stoši un simts latu.

Viņi pārskaitīja, tad Kārlis paņēma sev piecas divdes­mit latu banknotes, pārējo piebīdīja Marģeram: - Bāz kabatā!

- Bet parādzīme taču jāraksta? Kas apliecinās mūsu parakstus? Būs jābrauc uz pagastmāju.

- Liecies mierā! Man pietiks ar tavu goda vārdu. Ja nevarēsi visu uzreiz, atdosi pa daļām.

- Mans goda vārds, to parādu tev atdošu, cik iespē­jams, ātri, - Marģers svinīgi solīja, vēlreiz Kārlim roku spiezdams. Viņš novērsa skatienu sāņus, jo juta, acīs riešas miklums. Viņš taču nav sievišķis, kas aiz pateicības izplūdīs asarās, Marģers sevi norāja, žigli aizsteigdamies.

Kārlis raudzījās uz piecām banknotēm, tad salūkoja plauktā grāmatu "Dārzeņkopība", paņēma zīmuli un pierakstīja pēdējā vāka iekšpusē naudas zīmju numurus. Viņam piepeši bija iešāvies prātā zagļa apciemojums Ģī- gās. Ja Džesija tiešām sanīks, ilgi slimos un nebūs, kas naktī ziņo par svešinieka tuvošanos? Naudu viņš iebāza galda atvilktnē, tās mēdz pārmeklēt vispirms.

Aldona pašlaik darbojās lopu virtuvē, piena traukus mazgādama un ar verdošu ūdeni plaucēdama, kad iebrā- zās Marģers, satvēra viņu ap viduci un apgrieza riņķī.

- Ūja, trakais! Rimsties! Kas tev noticis? - viņa neiz­pratnē raudzījās vīra smaidošajā sejā.

- Mēs esam glābti, Rudacīt! Kārlis aizdeva naudu. Pats piedāvāja. Es baidījos viņam lūgt, domāju, cik tad viņam var būt, kādi pāris simti, atdos, nabags, man pēdējo, kas pašam paliks? Kārlis taču sirds cilvēks. Bet viņš spējis pāris tūkstošus sakrāt. Kas to būtu domājis, ka bites tik ienesīgas.

Aldona noslīga uz ķeblīša, vēl nevarēdama aptvert dzirdēto, tad lietišķi noprasīja, kad viņi brauks pie no­tāra.

- Nevajag mums nekādu notāru. Kārlis teica, viņam pietiek ar manu goda vārdu. Mēs abi taču esam goda vīri.

- Tavs brālis ari ir goda vīrs. Un redzi, kas notika. Pats postā un mūs ierāva līdzi.

- Ak tu, mana piesardzīgā leitenīte, - Marģers iesmē­jās. - Mēs, latvieši, savējiem uzticāmies.

- Nemels niekus! Ja vienmēr būtu savējiem uzticē­jušies un kopā turējušies, svešu tautu zābaki jūs nebūtu sabradājuši, - Aldona nopietni atteica. Marģeram vairs nebija, ko iebilst un viņš pastāstīja par Kārļa slimo suni. Viņam aizdomas, ka saindējusies, bet Kārlis apgalvojis, nekādas indes neesot licis, viņam esot peļu un žurku bio­loģiskais ienaidnieks, raibais Mūris.

Vakarā Kārlis uz Puisikiem vairs neaizgāja. Viņš re­dzēja, Marģers vairs līdzēt nevarēs. Pēdējos spēkus saņē­musi, Džesija bija izvilkusies laukā, nogūlusies zem ce- riņkrūma un vēma zaļganas gļotas. Atteicās no rūgušpie­na, pat ūdenim nepieskārās. Marģers bija runājis par saindēšanos. Vakar, netālu no mājas sēņodams, bija dzir­dējis Džesiju skaļi rejam, tūlīt steidzies šurp. Mājas bija tukšas, Džesija vairs nerēja. Tikai tagad viņš iedomājās, neskrēja pretī, ķēdi žvadzinādama kā citās reizēs, bet it kā nokaunējusies ielīda būdā.