Milda Geidāne - Puisiķciems

Zigrīdas nodoms meklēt caur avīzi vīru Aldonu bija satraucis. Atvedīs kādu cietumnieku, vai varēs justies droši? Ko viņa brauca šurp, ja nespēja Jēčos viena saim­niekot? Laikam cerēja, ka Indulis te kašāsies? No kā jau­nais cilvēks iztiktu? No Zigrīdas pensijas? Siltas smiltis saujā, zemes smarža, jauki un romantiski tas skanēja. Kā veco laiku grāmatā. Bet jādzīvo tagadnē, un ko vispār zi­nām no tiem vecajiem laikiem? Aldonai māte bija stās­tījusi par skopiem saimniekiem, par zilām, šķidrām put­rām un siļķes asti pusdienās. Tomkalns ēst devis kārtīgi, par to prasījis darbu no saules līdz saulei. Retu reiz atvēlējis brīvu svētdienu, lai uz baznīcu tiktu. Gājusi kājām, kas jaunībā tie desmit kilometri! Tur, starp diev­lūdzējiem, viņu nolūkojis Aldonas tēvs, tāds pats leišu laukstrādnieks kā viņa.

2.

Visu dienu debess bija nomākusies tumši pelēka, un vakarā sāka snigt. Pārslas kā lielas, baltas mušas lidi­nājās gaisā, tad lēnām laidās zemē, klājās uz dubļiem, citas ieķērās koku zaros, kas vēl šūpoja dzeltenas lapas. Tad kļuva dzestrāks, uzpūta vējš un sagriezās putenis. Kārlis steigšus sakopa kustoņus, aizslēdza kazarmas ga­lu, ko izmantoja par kūti, un pa pirmo sniegu brida uz istabu. Iekūris plītī uguni, sēdēja uz bluķīša tās priekšā. Joprojām viņam bija mugurā siltā virsjaka. Apkārt savāds klusums, tikai ūdens tējkannā sīca. Vienu brīdi šķita, uz lielā ceļa dūc kāda mašīna, tad skaņa apklusa. Laikam aizbrauca garām. Džesija būtu rējuši, ja kāds tuvotos. Bet Džesija gulēja zem baltām smiltīm un viņš domāja, jāgādā jauns suns. Kur to tagad, vēlā rudenī, dabūt? Kucēni lielākoties dzimst pavasarī. Kā ik vakaru, tumsiņai iestājoties, Kārlis bija rūpīgi aizdarījis vārtus. Teritoriju apjoza dēļu sētu, saglabājusies no padomju armijas laikiem. Tās augšpusē Kārlis bija novilcis kārtu dzeloņstiepļu. Kaut viņš dažkārt domās ap savu māju vilka ugunīgo apli, tomēr uz to vien nepaļāvās. "Sargies pats, tad Dievs tevi sargās", Kārlis mēdza sacīt, un pie šīs pārliecības pieturējās.

Vējš bija pieņēmies spēkā, tas svieda logā sniega šaltis. Kārlis ne redzēja, ne dzirdēja, ka mašīna tomēr ap­stājusies lielceļa malā, tikai nedaudz sāņus atstāta zem lielajiem bērziem. Divi vīrieši brida uz Ceriņiem. Brīdi viņi pūlējās no vārtiem atpiņķerēt ķēdi. Kad neizdevās, gāja gar žoga malu līdz grāvim, tad gar tā kanti nokļuva pie platas spraugas pretī laipai.

Pāri pagalmam no apgaismotā loga krita gaismas strē­le. Viens atnācējs paslēpās aiz vējtvera, otrs spēcīgi pie­dauzīja pie durvīm.

Satrūcies Kārlis uzsauca: "Kas tur?" un saņēma atbil­di: "Viens ceļa vīrs. Mašīna iestiga." Kārlim balss šķita dzirdēta, viņš pagrieza durvju atslēgu. Vīrietim vaigus klāja melna, pinkaina bārda, cepures nags gandrīz līdz acīm, bet tās likās redzētas, šauras, piemiegtas.

- Neko līdzēt nevarēšu, - Kārlis atteica. - Ja traktors vajadzīgs, jāiet uz Puisikiem.

- Traktors, tas pēc tam. Vai saimniekam sirdi pārāk nespiež biezais naudas žūksnis? - svešais ņirdzīgi no­prasīja.

Kārlis juta it kā belzienu ceļgalos, tie saļodzījās. Viņš ātri saņēmās un mundri atteica, nekāda naudas žūkšņa neesot, visu, cik bijis, nolicis bankā. Tā sīcene, kas mājā, ne sirdi, ne maku spiežot.

- Nemuldi, vecais ķēms! - svešais viņu rupji pārtrauca. - Liec naudu galdā!

- Ej projām ar labu! Ja ne, tevi ķers briesmīgs Dieva sods, - Kārļa balss kļuva stingrāka.

- Dievvārdus vari bābām skaitīt, ne man. Nu, žiglāk!

- Bufetē, apakšējā atvilktnē, - Kārlis neskanīgi mur­mināja. Lai ņem to iezīmēto naudu, ātrāk jātiek Puisikos pie telefona. Viņš nemanāmi kāpās atpakaļ un mirklī, kad laupītājs iegāja istabā, metās laukā pa durvīm. Kārlis jau bija pa kāpnītēm lejā, kad tumšs stāvs lēca klāt. Gaismas starā, kas nāca no loga, iezvīļojās naža asmens. Skaudra sāpe iedzēla vēderā, veltīgi Kārlis bija cēlis roku, lai nazi izrautu, viņš palika guļam. Noklaudzēja durvis, arī šis metās iekšā. Gausi, visus spēkus saņēmis, Kārlis cēlās kājās. Salīcis, abām rokām vēderu saņēmis, viņš gar ēkas sienu streipuļoja uz kūts pusi. Laikam izmisums un bailes par dzīvību deva spēkus. Viņš varēja atslēgt durvis. Cieši tās aizvēris, Kārlis taustījās aklajā tumsā. Gailis laktā iekladzinājās, bet tūlīt apklusa. Te bija kazas aiz­galds, otrs kazlēniem, vēl mazliet uz priekšu, un tur pussiena, kas atdalīja Dūdas stāvvietu. Salīcis, vienu roku spiezdams pavēderē, ar otru Kārlis sačamdīja zirga sānus un čukstēdams: "Dūdiņ griezies, griezies!" lēnām virzījās uz priekšu. Kā viņam izdevās palīst zem kakla ķēdes, sasniegt dziļo barības sili un ievelties tajā, Kārlis nespēja aptvert. Tas kuplais siena klēpis, ko viņš uzrausa sev virsū, bija vienīgais glābiņš. Dūda tramīgi iekrācās, laikam sajutusi asins smaku. Cik dziļi ievainots, Kārlis nezināja, tikai juta, ka silts šķidrums tek no vēdera. Tad kūtī iestājās pilnīgs klusums. Pēkšņi nobūkšēja durvis, kāds tās bija atrāvis vaļā.

- Velns parāvis, kur vecim te elektrības slēdzis? - sirdījās vīrieša balss. Šo Kārlis pazina, tā runāja vienīgi Sūrumu Elmārs. Viņš raustīja sērkociņus, vienu, otru, līdz slēdzi saskatīja, un kūti apgaismoja nespodra spul­dzīte. Abi vīrieši aplūkoja aizgaldus, tad Elmārs paķēra dakšas un sāka bakstīt prāvo siena kaudzīti, kas bija nokrauta kaktā pie durvīm. Bārdainis tuvojās Dūdai, bet tā sāka tik draudīgi dīžāties un pakaļkājas mētāt, ka vajadzēja atkāpties.

- Sūdu čupā ielīdis, vai? - viņš nošņāca, uzmezdams niknu skatienu zirga mēslu kaudzītei. - Kur, ellē, viņš palika?

- Tālu nevarēja tikt, es dūru pamatīgi, - Elmārs ap­galvoja. - Zini ko, tinamies prom. Ka te kāds neuzkuļas.

- Kas te kulsies! Tu kā tāds mērglis. Vajadzēja durt, kamēr nekustas. Laikam bail bija, ka es viens visu pie­vākšu. Sūdu mēs te dabūjām, ka tavu māti! Nebija vērts nagus smērēt. Pie Žaņa bija labāks ķēriens. Tur viens tiku galā. Tu tikai vecenēm suņus māki nosist.

- Nu, tādu tizlu veci kā Žanis… Ejam vēl meklēt!

- Nē, laižamies!

Lēnām vilkās laiks. Kārli sāka pārņemt gurdenums. Nē, viņš nedrīkstēja nomirt šeit, zirga silē. Jātiek laukā, jātiek uz Puisikiem. Viņš dzirdēja, uz ceļa iedūcās vieglā mašīna un skaņa izzūd pilsētas virzienā. Viņš saņēma visus spēkus un kārpījās laukā. Kūts bija auksta, durvis pamestas vaļā. Kārlis izmeimuroja ārā. Virtuvē joprojām dega gaisma. Salīcis vilkās uz laipas pusi. Izturēt, ne­zaudēt samaņu! Pie margām pieķerties Kārlis nespēja, abām rokām viņš turēja sāpošo vēderu, likās, tūlīt viss, kas tajā, izgāzīsies laukā. Ceļgalos nometies, Kārlis rāpo­ja laipai pāri. Mute izkaltusi, viņš pieliecās un kā suns laizīja miklo sniegu. Joprojām sniga, Kārlis tikko spēja samanīt taciņu. Brīdi sēdējis zemē, viņš slējās kājās un šļūkāja tālāk pretī ugunij Puisiku logos, tā neļāva no­maldīties sāņus, sauca pie sevis, drošināja. Tur bija cilvē­ki, tur bija glābiņš. Sāpes nāca joņiem, gribējās apgulties sniegā un tā palikt. Bet kas atklās patiesību? Viņš vienī­gais zināja Zaņa slepkavu.

Raimonds savā istabā lasīja grāmatu, kad izdzirda Cēzara skaļo balsi. Izgāja koridorā, ieslēdza āra apgais­mojumu. Cēzars rēja pie mazajiem vārtiņiem. Steigšus iekāpis zābakos, Raimonds gāja turp. Atkrampējis vār­tiņus, viņš pamanīja baltajā sniegā guļam sarāvušos cil­vēku.