RUTKU TĒVS: SUMPURŅU CIEMS

RUTKU TĒVS

SUMPURŅU CIEMS

PĒC ilgās, dziļās, bargās ziemas strauji un pēkšņi atnāca 1709. gada pavasaris. Dažas siltas Sulu mēneša dienas radīja brīnumus: ātri noskrēja lielie ūdeņi, un, kamēr pakalnu ēnainās pusēs vēl gausi čākstēja biezā sniega sega, jau piesaules kūpošajās nogāzēs Piltenes būdnieku vecāsmātes dzina ganos savas kazas, un pat nabaga vecīšu tumšajās, skumjajās acis iemirdzējās prieks par jauko, zaļo pasauli.

Ko šādā laikā lai saka jaunība, kas spiesta kvernēt četrās sienās? Kā var būt ap sirdi gadus septiņpadsmit vecajai, sprigainajai, melnīgsnējai Piltenes mācītāja Gosvina Huneka meitai Trūdei un tās audžumāsai — sapņainajai gaišmatei Marijai, kuras jau ar saules lēktu sēž savā kambarī pie lielā galda un klausās sko­lotāja — tēvoqa Ādama vēstures lekciju par grieķu kariem?

Trūdēs skats neatraujas no augstā ceriņu pudura vaļā sprāgstošiem pumpuriem, kuri sniedzas līdz otrā stāva atvērtajam logam un pilda istabu ar savu sve­ķaino, saldeni rūgto, pavasarīgo smaršu.

— Vai tu klausies, Trūde, ko es stāstu? — Ādams Huneks pārtrauc lekciju un aizdomīgi paraugās krust­meitā.

— Jā gan, tēvoc! — meiča, iztraucēta sapņošanā, žirgti atsaucas, bet tūlīt atkal veras logā, tāpat kā līdz šim laizdama gar ausīm mācību.

Skolotājs turpina lasīt no nodzeltējušām lapām vien­muļi un sausi. Trūdēs skats slīd pāri pilsētas nameļu jumtiem uz lielo gāršu pie pamales.

«Tur tagad sāk mosties no ziemas miega brīnišķie, noslēpumainie meža gari,» viņa domā. «No veco, cauro koku dobumiem, no siekstu apakšām, no alām nāk laukā neizsakāmi daiļās Lilitas — pirmtēva Ādama pirmās sievas bērni: laumas, raganiņas, mežaiņi, sum­purņi. Ai, šī brīnumu, šausmu un noslēpumu pilnā, jaukā, raibā pasaule! Kāda svētlaime atrasties šai pulkā! Tie jāuzmeklē šopavasar. Viņi nenoraidīs mani, jo arī manās dzīslās ritot Lilitas — mūžam jaunās un daiļās pirmmātes asinis. Tās manī no vecmāmiņas pu­ses. Tā saka tēvs … Ha, ha! Nekādu ķēmu pasaulē ne­esot, cenšas iegalvot amtmanis Šarfenbergs. Blēņas! Vai viņš ir gudrāks par mācītāju, .manu tēvu? He! es pati kādunakt apciemošu neticīgo pa kamīna dūm­vadu!» Un Trūde nodreb tīksmainās šausmās.

Dažus gadus par viņu vecākā Marija tikpat maz klausās garlaicīgo vēstures mācību. Marijas domas lido pāri tālajam mežam. Tās nesas uz jūrām, kur viņas tētiņš kuģo jau astoņus garus gadus, nedodams vēstis par sevi. Pēc sievas nāves nodevis bērnu mācītāja Hu- neka namā, lai Trūdei būtu biedrene, kuģinieks Kas­pars brauca pa Ventu lejup. Tad izcēlās nežēlīgais sakšu-poļu-krievu un zviedru karš, kurā nemierīgi kai­miņi iebruka neaizsargātā Kurzemē, te izcīnīdami savus strīdus, un, saukdamies par iedzīvotāju draugiem, bija niknākie naidnieki. Zviedri aizsprostoja ostas, un tēvs vairs nevarēja turpināt parastos reidus starp Pilteni un Lībeku. Tagad viņš pelnās svešās malās. Bet var arī būt, ka kuģis gājis bojā… Marija aizdzen drūmās do­mas. Nāk cita — priecīgāka: par rātskunga Vo^fa Got­lību. Tas viņu mīl un ir labs.

Vēl vēstures stunda nav beigusies; jau ienāk mācī­tājs uz ticības mācības stundu ar tikko pabeigtu spre­diķa prospektu rokā. Viņa grumbainā seja ir apgarota, viņa tumšās acis zem biezajām, sirmajām uzacīm mirdz cīņas kaislībā. Viņš pamāj brālim turpināt darbu un piesēžas attālāk, pārskatīdams rokrakstu.

Tēvam parādoties, Trūde ir aizmirsusi logu un āru un pievērsusies tam.

«Šodien būs kas sevišķs!» viņa priecīgi domā, vēro­dama tēva dzīvumu, jo tā lektīras nekad viņai nav bi­jušas garlaicīgas.

Gosvina Huneka vārdi ir zibeņi, kas ārda dēmonu un garu valsti, bet Trūde to neņem ļaunā, jo neviens cits par tiem nezina pastāstīt tik daudz noslēpumu un drausmu un neviens cits nevar būt tāds savedējs ar to dīvu pasauli, uz kuru trauc meičas ilgas.

Tēvocis ātri nobeidz un atstāj kambari, lai paspētu pie citiem skolniekiem — pilsētiņas skolā. Un mācītājs sāk savu stundu ar viņa gados reti sastopamu dedzību un aizraušanos. Viņš sauc vārdā visus piecpadsmit sā­tana kara virsniekus un stāda katram no tiem pretim pagāniskās latvju tautas elku dievības, kurām beidzot nenogurstošos pētījumos konstatējis līdzīgas īpašības un spējas. Pats visu mūžu nodzīvojis Kurzemē, viņš tomēr vairāk uzticas svešajiem ceļotājiem — Brēmenes Ādamam, Strasburgas Vundereram, Olafam Magni —, kuru spriedumi par latvju gara dzīvi tam ir kanons. Pēc garā ievada Huneks attēlo kara postu, kas jau de­viņus gadus plosās zemē, un ikvienai nelaimei, skāru­šai Pilteni, viņš zina vainīgo. Šī ticības mācības stunda savējiem, protams, ir tikai mazs mēģinājums tam grau­jošam sprediķim, ko viņš teiks svētdien no vecās kan­celes pussabrukušajā baznīcā bezdievīgajiem puspagā- niem — latviešiem.

Marija uzņem sprediķotāja vārdus puslīdz mierīgi, bet Trūde klausās, elpu aizturējusi, un viņai ir tikai viena vēlēšanās: «Kaut es arī varētu būt šīs negantās mežamātes, šīs baigās vējamātes, šis noslēpumainās laukumātes grēcīgo, bet kairinošo bērnu pulkā!»

Skolotāju un skolnieces iztraucē jau agrāk dzirdē­tais, bet nu spēcīgi pieaugošais troksnis un kņada uz ielas. Gosvins Huneks iekārsies negrib to ievērot:

— Blēņu ļaudis! Viņi sūdzas par zviedru laupīša­nām. Ne zviedri vainīgi pie pēdējās kontribūcijas, kas mūsu pilsētu ieveda nabadzībā. Tie ir šis negantās pa­gānu tautas dēmoni!

Mācītājs liek aizvērt Trūdei logu, bet aptur to, ieklausījies balsu kņadā.

— Pats sātans grib izpostīt Pilteni! — skan zem loga izmisis kliedziens. — Mēs esam pazuduši!

Nu Huneks steigā atstāj kambari un skriešus dodas lejā. Jo, lūk, ielās tauta runā viņa valodu! Viņam seko Trūde un Marija.

Visa Piltene ir uz ielas. Pie rātsnama pulciņš rāts­kungu un bagātāko tirgoņu. Vārtos, žogmalās un vēl tālāk uz Ventas pusi stāv namnieki, sievas, bērni. Visu sejās baiga jausma, acīs šausmas. Huneks piesteidzas pie pilsētas nama.

Te vecais, pusneprātīgais Hausers, kurš jau kopš trim gadiem zaudējis garīgo līdzsvaru, kad Ventspili tam atņēma divus viņa labākos kuģus, citu tirgotāju vidū ceļos nometies, plēš sirmos matus un vaimanā:

— Tagad mums ir gals! Tagad mums visiem gals!

— Kas noticis? — mācītājs jautā tuvāk stāvošam rātskungam.

— Venta bēg no mums.

— Kā? Es nesaprotu . ..

— Upe pagalam! Ūdens krīt!

— Venta? Tak vakar tikai sākās leduseja! Bija plūdi…

— Viņa izlauzusi sev jaunu gultni! — no visa spēka vaimanā vecais Hausers.

— Kur?

— Tālu no mums. Pie Vendzavas. Mēs vairs netik­sim ar saviem kuģiem uz Ventspili un jūru. Nelgas namnieki negrib saprast, ko tas nozīmē. Viņi nesajēdz, ka ar kuģniecības iznīkšanu arī viņus piemeklēs bads. Visi elles gari nāķ pār mums, lai Pilteni nopostītu.

— Pareizi, Hauser! Tā es ari saku. Aizraut prom mūsu upi — tas var būt tikai sātana izdomājums!

— Augstie kungi! — Pie rātskungiem uztraukts pie­nāk kāds vienkāršs namnieks. — Tas ir sumpurņa darbs!

— Kā tu to zini? Stāsti!

— Ik reizes, kad mūs piemeklē kāds posts, parādās sumpurnis. Tā tas bija ziemu, kad zviedri aizveda jau­nās baznīcas būvei savākto naudu: šis pats vīrs te gāja pa ielu. — Namnieks norāda uz otru ielas pusi.

— Kurš? Kurš?

— Lūk, tas — zvērādas drānās, zābakos un cepurē!