RUTKU TĒVS: SUMPURŅU CIEMS

Trūde iesteidzas kambarī un redz audžumāšu domīgu stāvam pie loga. Tā ir priecīgi saviļņota, bet arī skum­jas lasāmas viņas acīs.

— Māsiņ, kas ir? Ko tēvs ar tevi runāja?

Marija krīt tai ap kaklu.;

— Trūde, mums jāšķiras!

— Jāšķiras?

— Mans tēvs esot atgriezies.

— Patiesi? Piltenē?

— Kurzemē. Tālu no šejienes.

— Kāpēc viņš nenāk, šurp?

— Nevarot. Esot vārgs. Jau rudeni pārbraucis un

apmeties Ugāles mežos.

— Kur īsti?

— Meža ciemā. Biezokņos.

— Sumpurņu ciemā?

— Tā teica audžutēvs.

— Vai dieniņ! Sumpurņu ciemā! Tu eji uz sumpurņu zemi! Māsiņ, laimīgā! — Trūde strauji apkampj Ma­riju. Bet tad attopas. — Nu jā. Tēvs tevi sauc… Un es?

— Tu jau te esi pie sava tēva.

— Tak tevis man vairs nebūs. Es arī iešu!

— Niekkalblte!

— Katrā ziņā aizbēgšu! Tu ņemsi mani līdz?

— Kā es to varu?

— Vecais sumpurnis tevi vedīs. Parunā ar viņu! Ail Doties ar tevi kopā uz Sumpurņu zemi! Tas ir visjau­kākais, kas pasaulē var būt! Iešu slepeni, sataisīšos bēgšanai.

Trūde atraisās no draudzenes un izskrien laukā.

— Nē, Trūdīt, tā nevar! — Marija sauc tai nopakaļ, bet straujā skuķe vairs nedzird un neklausās.

Ir jau satumsis. Kuģinieka Kaspara sūtnis grib tūlīt doties ceļā, bet mācītājs pretojas laist Mariju nakti no mājas. Tad aizceļošanu noliek rīt pirms gaismiņas, un krustmāte Gerda uztaisa cisas neomulīgajam, baiga­jam viesim priekšiņā.

Marija nemanīta izlavās pa dārza durvīm. Tai jāat­vadās no Gotlība. Ielas jau tukšas, iedzīvotāji pēc uz­traukuma pilnās dienas devušies pie miera, bet Gotlībs Marijai nav tālu jāmeklē; tas gaida pie mācītāja mājas stūra. Drebošiem pirkstiem viņš satver meičas rokas.

— Ko vecais sumpurnis meklē pie jums?

— Mani.

Rātskunga dēls apstulbst. Sī vēsts ir pārāk negaidīta. Izdzirdējis, ka svešinieks ar amtmani iegājis pie mācī- tāja, un redzējis Šarfenbergu vienu ar savu vilku aiz-

ejam, viņš baiļojās par iemīļoto meiteni, kurai varbūt nakts jāpavada zem viena jumta ar nelabo. Bet tas, ko Marija nupat pateica, Gotlību satrauc augstākā mērā, un paiet labs brīdis, kamēr tas izdabū pār lūpām vārdus:

— Ko viņš grib no tevis?

— Viņš aizvedīs mani uz meža ciemu.

Gotlībs palaiž vaļā mīļākās rokas, izmisis satver kā dzelzīs viņas plecu un izdveš, gandrīz kliegdams:

— Attopies, Marij! Ko tu runā?

— Viņš mani vedīs pie tēva. Tas pārradies no jūras braucieniem un apmeties kādā Ugāles ciemā.

— Kādēļ viņš neatgriežas Piltenē? Kādēļ viņš pats nenāk tev pakaļ?

— .Viņš ir slims.

— Nē, nē, es tevi nelaidīšu!

— Arī audžutēvs negribēja mani laist. Bet vajadzēja padoties. Tēvs aizrakstījis landrātam. Tas pavēl.

— Ej pie landrāta! Lūdz viņu atjaut tev palikt te!

— Kā es to varu darīt, Gotlīb? Tēvs tak mani sauc.

Jauneklis salauzts atslienas pret žogu. Viņš nevar

atjēgties.

— Tu gribi atstāt gaišo audžutēva namu un iet tum­šos meža biezokņos? Tu gribi atstāt mani un apmesties starp Jauniem gariem?

— Ai, Gotlīb, man nav viegli šķirties no tevis! Žēl man pamest arī Trūdi. Un atkal — no otras puses — sirds brīžam iegavilējas, ka tētiņš ir dzīvs, ka skatīšu atkal viņa mījo, laipno vaigu, kuru tik bieži redzu sap­ņos noskumušu un nelaimīgu.

Gotlībs nopūšas un nokar galvu.

— Es to neizturēšu!

Marija pieglaužas tam.

— Nevajag izsamist, mījais! Gan viss būs labi, un mēs drīz varbūt atkal tiksimies.

— Kā tad?

— Kad tevs atveseļosies, viņš tak nāks uz Pilteni. Viņš iegādāsies jaunu kuģi un, kad zemē atkal būs miers, tad brauks kā agrāk jūrā.

— Venta ir aizbēgusi no mums.

— Varbūt tā atkal atgriezīsies. Nu, lūk, gan viss būs labi,..;

Saprātīgā, gudrā meiča kaut cik nomierina iemīļoto. Viņu sarunas kļūst arvien mierīgākas. Tad Marija at­vadās, lai paspētu savākt ceļa sainīti līdz pirmajiem gaiļiem.

Tonakt neviens mācītāja mājā neguļ. Pats Huneks sēž savā darbistabā pie sveces gaismas, ar niknumu un žulti aizrautībā rakstīdams jaunu sprediķi pret sātank labā Gerda, kurai nebija svešas Marijas un Gotlība sirdslietas, zinādama, ka meiča aizgājusi atvadīties, pati parūpējas par ceļa drēbēm un citu vajadzīgo, lai no rīta viss būtu kārtībā. Vismazāk par miegu domā Trūde; kad krustmāte, sakravājusi Marijas lietas, iziet no_kambara, tā basām kājām klusi kā kaķis nokāpj leja un atver priekšiņas durvis. Te uz lāvas guļ vecais sumpurnis. Mēnesgaisma pa mazo lodziņu mazliet ļauj saskatīt guļošā kontūras. Ne bez drebēšanas meitene tuvojas un apstājas dažus soļus no lāviņas. Labu brī­tiņu tā stāv, roku uz nemierīgi pukstošās sirds piespie­dusi. Izrādās, ka arī baigais viesis neguļ.

— Vai tu man gribi ko teikt, meitiņ? — pēkšņi Trūde dzird klusu balsi.

— Jā, — viņa izdveš.

— Nu, ko?

— Tu aizvedīsi Mariju. Ņem arī mani līdz!

īss klusuma brīdis, kurā Trūdēs satrauktās smadze­nes iedomājas dzirdam it kā gandrīz neuztveramus smiekliņus.

— To nevar, bērns, — viesis atbild.

— Kādēļ ne?

— Tēvs tevi nelaidīs.

— Es bēgšu līdz slepeni. Man nav bail.

— Bail? No kā?

— Nu, no mežu gariem.

Atkal Trūde iedomājas dzirdam tā kā smieklus, un gulētājs saka:

— Bet šie meža gari nevar būt tavi draugi..

— Nevar? _

— Tu esi mācītāja meita. Meža gari esot vella bērni. Tās ir divas naidīgas pasaules.

— Vai viņi man darīs ko ļaunu?

— Ko var zināt…

— Bet ja es savu dvēseli norakstu vellam?

— Vai tu patiesi to gribētu?

— Jā! Lai tikai būtu viņu pulkā. Vai ņemsi mani līdz?

— Nē, bērns. To nevaru. Tad tavam tēvam būtu iemesls mani nodot stārasta tiesai, un tad landrāts runātu ar mani citādi nekā vakar.

— Tad iešu labprātīgi līdz.

— Arī to nedrīkstu Jaut.

— Es sekošu desmit sojos aiz jums.

— Tā mēs ar Mariju netiksim no vietas. Mums būs jāved tevi atpakaj… Atstāj, meit, savas iedomas un klausi tēvam!

Trūde brītiņu pastāv, tad gausi apgriežas un iziet nopūzdamās.

Pirmajos gaiļos Marija ar pavadoni bija atstājusi Pilteni un, gaismiņai svistot, sasniegusi mazo mežu.

Tikai tagad meiča īsti izprot šķiršanās sāpes. Pēkšņi viņa sajūt pārtrūkušu saiti ar ļaudīm, kuri tai bija mīļi un labi, un viņu pārņem baigs vientulības smagums. Līdz šim tā vēl ne vārdiņa nav apmainījusi ar vedēju, kurš klusi, sevī nogrimis, sojo tai blakus ar viņas mantu pauniņu uz pleca.

Jau vairāk reižu Marija pametusi slepenus skatus uz pavadoni. Tas, mežam sākoties, vairs nesedz seju ar savu villas lakatu, jo te gaiss ir svaigs un tīrs. Top arvien gaišāks un vecā sejas panti labāk saskatāmi.

Marija vēro: sirmgalvja vaibsti nav vairs skarbi kā vakar, kad to ielenca pūlis. Viņa skats ari nav vairs tik ass, bet gaiši zilās acis mirdz maigi un laipni. Viņš, nojautis, kas nospiež meiču, pirmais iesāk valodas:

— Vai neesi jau nogurusi, bērns?

— Nē, vectēv.

— Vectēv, tu saki… Tā ir labi, Marij. Tā ciemā mani sauc. Sveši dēvē par meža veci. Piltenē dzirdēju sumpurņa vārdu. Citādi mans vārds ir Ermanis un pa­vārds Zviedris; bet šos vārdus vairs neviens nelieto.

Marijai uz mēles jautājums: vai vecais vīrs patiesi nav sumpurnis? Bet tā pārdomā tūlīt: ak, nē! Tās tak blēņas…