RUTKU TĒVS: SUMPURŅU CIEMS

Visu skati pagriežas pret plecīgu, sirmu zemnieku,

viscauri brieža ādā ietērpušos. Tikai sejas lejasdaļu tam aizsedz villas lakats.

— Sumpurnis? — atskan bailīgas balsis.

— Jā. Ja tam nebūtu suņa purna, kādēļ tas to no­segtu saulainā pavasara dienā?

— Patiesi! Jā gan!

— Tā ir!

— Sumpurnis! Sumpurnis! — kā uguns mēles salmos skrien jaunā vēsts.

Svešo viru ielenc namnieku bars. Gan bailīgi, labā gabalā, bet nenovērsdamies, sasprindzinātiem nerviem.

— Sist to beigtu! — kāds iesaucas.

Daži klūp apkārtējos žogos pēc stibām un rungām un, barā sadūšojušies, lēni ieslēdz zemnieku arvien ciešāk.

Apdraudētais, aukstu, kareiviski drošsirdīgu skatu raudzījies ap sevi, arī tagad nezaudē mieru. Viņš pa­bāž roku zem briežādas vamža un. izvelk īsu, platu zobenu, kas tikpat labi noder aizsardzībai, kā cīņai ar meža zvēriem*

Namnieki atlec dažus soļus atpakaļ. Uztraukums vēl palielinās. Kņada aug.

— Amtmani! Amtmani! — kāds sauc. — Lai nāk ar pilssardzi! Sauciet Šarfenbergu!

Pāris desmit namnieku skrien uz pili un drīz atgrie­žas ar Piltenes amatpersonu — amtmani Andreju Šar­fenbergu, viņa uzticīgo pavadoni — pieradinātu, rāmu vilku māti — un dažiem pilssardzes vīriem.

Pirms amtmanis paspēj izdibināt, kas par lietu, vilks, ieraudzījis svešinieku, spalvu sacēlis, tuvojas, bet tad, soļu trīs atstatumā paostījis gaisu, pēkšņi sāk vicināt asti un, mierīgi piegājis klāt zemniekam, rūpīgi aposta to visu, tad sāk laizīt tā roku un izrāda draudzību. Pūlī jauns iemesls saukt:

— Redziet! Redziet! Meža zvērs var būt draugos tikai ar sumpurni!

Amtmanis Andrejs Šarfenbergs, vīrs ar stingru un gudru seju, kurš (ko pilsētnieki tam ļoti ņem ļaunā) neticot ne dievam, ne vellam, nostājas pret zemnieku, ātru skatu to novērodams no galvas līdz kājām. Viņa acis nav baiļu, nav arī naida.

— Kas esi?

— Brīvs zemnieks.

— No kurienes?

— No Ugāles mežiem.

— Kam seju slēp?

— Aizsardzībai.

— Pret ko?

— Pret mēri.

— Piltenē nav vēl mēra.

— Viņš var šurp atnākt, amtman. Pilsētā ir netīrība un smirdoņa.

— Dievs sargās tos, kurus sargāt tam būs prāts.

— Kas sargās pats, to sargā dievs.

— Hm … Tev taisnība … Ko meklē te?

— Vispirms tevi, amtman.

— Ko teiksi?

— Noved mani pie stārasta. Man viņam raksts.

— Labi. Tas man jādara tā kā tā. Ejam!

Svešais aizbāž atkal zobenu aiz vamža un, sargka­reivju ielenkts, seko amtmanim uz pili pie stārasta Dīt- riha Maidela.

Pūlis, labi nesadzirdējis abu sarunu, uzgavilē, ka sumpurni ved uz pili, lai mestu cietumā un spriestu tiesu.

Tikai mācītājs Huneks stāv saviebies. Viņš šo vīru pazīst un zina, kādēļ tas te ieradies.

Marijai un Trūdei uz mācītājmājas lievenēm ir pie­vienojies glīti ģērbies jauneklis — rātskunga Volfa dēls Gotlībs.

— Paldies dievam, — saka jauneklis, — ka viens no šiem vella kalpiem dabūs savu algu — cilpu!

Marija neatbild. Viņas skats noliecas uz zemi. Bet Trūde, gandrīz izmisusi, asaru pilnām acīm paveras Gotlībā.

— Cik cietsirdīgi! Varbūt pēc viņa raudās bērni — mazi sumpurnīši.

Ap pusdienas laiku ļaudis pamazām izklīst. Uztrauk­tos prātus kaut cik nomierina gandarījums, ka nelabā sūtnis sagūstīts un drīz karāsies cilpā. Daži izsaka ce­rības, ka pēc tam Ventas straume atkal atgriezīsies, un iet izpētīt, kurp tā tagad aizplūst.

Bet liels ir pilteniešu pārsteigums, kad pievakarē tie redz no pils iznākam veco sumpurni ar Andreju Šar­fenbergu bez sardzes, tikai amtmaņa vilka pavadībā, kurš draudzīgi raugās svešiniekā. Abi nāk gar baznīcu uz mācītāja namu. Tos ielaiž Huneka saimniece Gerda — Trūdēs krustmāte.

Atkal ielās minējumi, baumas, satraukums. Atkal baiļu mākti skati visapkārt un valodas par vella māk­slām un varenību.

Mācītājs Huneks drūms saņem viesus. Viņš zina, kādēļ tie ieradušies. Klusēdami visi piesēstas. Vilks noguļas pie sava kunga kājām.

Sarfenbergs kā amata persona pirmais uzsāk runāt, izņēmis no kabatas salocītu papīru un to pasniegdams mācītājam:

— Ar šo rakstu jūsu audžumeitas tēvs prasa atpakaļ savu bērnu. Kāpēc -jūs liedzaties to darīt, cienība, kad šis pats vīrs pirmoreiz, ziemā, pie jums ieradās?

Mācītāja acis baigi iedzirkstas.

— Mariju esmu audzinājis labā, kristīgā garā. Es nevaru to nodot sātana rokās!

— Kuģinieks Kaspars ir tikpat krietns vīrs kā jūs un es, cienība. Viņš kādreiz bija Piltenes namnieks un brauca pāri jūrai ar mūsu tirgotāju mantām.

— Es nerunāju par Marijas tēvu. Ja viņš pats' nāktu, tad neatteiktos.

— Jūs zināt, viņš nevar. To jau pirmajā apciemo­jumā jums esot pastāstījis šis vīrs. — Amtmanis pamāj ar galvu pret veco zemnieku. — Marijas tēvs pagājušo rudeni gribējis nakts tumsā slepus iebraukt Ventā. Zviedru pamanīts, viņš uzsācis cīņu un, kuģi zaudējis, sašautām kājām ar šī vecā drauga palīdzību izbēdzis. Viņš visu ziemu gaida meža ciemā savu meitu.

— Sumpurņu ciemā! Tanī pašā, par kuru stāsta vis­bezdievīgākās lietas!

— Vienalga. Tēvam ir tiesības prasīt atpakaļ savu bērnu, kur viņš arī dzīvotu.

— Bet man ir tiesības glābt dvēseli no sātana nagiem!

— Jums nav tās tiesības, cienība.

— Ir! Kaspars ir vācu tautības.

— Viņš ir latvietis! — svešais asi pārlabo.

— Viņš runā vācu mēlē.

— Viņš runā arī daudzas citās valodās. Viņa tēvs, Marijas vectēvs, bija Sārnates muižas dzimtcilvēks.

— Un ja arī tā… Sava amata pienākumā es nevaru kristīgu dvēseli mest elles zaņķī.

— Mūsu meža ciemā šāda zaņķa nav. Tā ir mierīgu, darbīgu cilvēku mītne.

— Tur kalpo sātanam!

— Mēs nevienam nekalpojam. Mēs esam brīvi ļaudis.

Mācītājs nespēj atspēkot viesa iebildumus. Viņš ķe­ras pie sātana graušanas sprediķa un attēlo bezdievīgo latviešu vella kultu ar aizrautīgu sparu, meistarisku gleznainību un visām tām šausmām un mistiku, kādas spēj dzīvot tikai reliģiska fanātiķa fantāzijā.

Vecais zemnieks klausās dzijā vienaldzībā. Arī amtmani neaizrauj mācītāja daiļrunība. Viņš pat izrā­dās nepacietīgs un, kad Huneks nobeidz, tūlīt saka:

— Tātad jūs, cienība, iesat paziņot Marijai, ka tēvs viņu gaida?

— Es nevaru! — Huneks izmisis paceļ rokas.

— Jūs esat padots, tāpat kā citi, stārasta — landrāta Dītriha Maidela jurisdikcijai. Viņš pavēl atlaist jūsu audžumeitu.

Mācītājs nolaiž rokas un izdveš smagu nopūtu. Tad, paraudzījies zemnieka sejā, saka, atkal satraukdamies:

— Kā lai nododu bērnu, kuru esmu uzaudzinājis kurš' man ne mazāk mīļš par paša meitu, sumpurņa rokās?

— Es neesmu sumpurnis.

Amtmanis pieceļas.

— Jūsu iebildumi, cienība, ir veltīgi. Landrāts Mai- dels šo vīru pazīst, un tas visu pēcpusdienu bija viņa viesis. Tātad stārasts zina, kam var uzticēt kuģinieka Kaspara bērnu.

Beidzot mācītājs piekāpjas. Saīdzis viņš atstāj viesus, lai ietu parunāt ar Mariju.

Trūde, padzirdējusi no krustmātes Ģerdas, ka pie tēva ieradies amtmanis Andrejs Sarfenbergs ar veco sumpurni (kā visa pilsēta tagad dēvēja svešo), deg ziņ­kārē dzirdēt, par ko tie runā. Viņa izskrien dārzā un, gar logiem ložņādama, pūlas kaut ko saklausīt no viesu valodām. Bet velti. Tad tā ielavās priekšiņā un klausās aiz durvīm. Arī nekā. Kad tēvs iznāk, lai ietu aprunā­ties ar Mariju, viņa klusi aizzogas tam pakaļ augš­stāvā, bet atrod durvis aizbultētas. Bezgalīgi ilgs mei­čai, pažobelē tupot, liekas laiks, kamēr tēvs atkal iznāk un kāpj lejā.