RUTKU TĒVS: SUMPURŅU CIEMS

Pēc maza brītiņa viņa, drošāka, jautā:

— Kā tu, vectēv, pazīsti manu tētiņu?

— Mēs bijām karabiedri ar tavu tēvatēvu, labi draugi, un tā iepazinos arī ar viņa dēlu — Kasparu.

— Tad jau ilgi esat pazīstami?

— Ar tavu tēvu iepazinos tikai kara sākumā. Lai ejot būtu īsāks laiks, tad pastāstīšu visu par sevi.

— Ai, stāsti gan, vectēv!

— ; Par lielā hercoga Jēkaba laikiem tu gan šo to zināsi. Tai posta gadā, kad zviedri sagrāba Kurzemi un hercogu aizveda gūstā, man bija trīspadsmit gadu. Mans vectēvs ņēma mani un brāli līdz karā. Abi tie krita kaujās. Mūsu pulkā bija arī tavs vectēvs — Sār- nates Uģis, ar kuru sadraudzējāmies. Kad karu laimīgi beidzām, Uģi lielkungs iecēla par savas bijušās dzimt­muižas pārvaldnieku, bet mani pieņēma dienestā Jel­gavas pilī. Tur man, meitiņ, pienāca nelaimīte: kāds galminieks tīkoja pēc manas līgavas. Es viņu divkaujā nodūru, un tā vajadzēja kopā ar saderināto bēgt. Mēs apmetāmies Ugāles mežu biezoknī. Tur iekopām zemi, piedzīvojām bērnus un bērnubērnus un dzīvojām no­šķirti no visas pasaules. Pat šodien vēl tikai nedaudzi tuvākās apkārtnes zemnieki zina atrast mūsu ciemu. Mums auga maize un lopiņi, bet cilvēkam ir vajadzīgs arī vēl cits dzīvei. Es laiku pa laikam gāju uz Ventspili pelņā, lai iekrājies atgrieztos mājās ar sāli, dzelzi, stikliem un šo to nepieciešamu. Tā Ventspilī — tas būs gadi deviņi atpakaļ — mani pārsteidza karš. Zviedri ieņēma pilsētu. Es paglābos uz kuģa, pie kura iekraušanas strādāju, un izbēgām jūrā. Ienaidnieks aiz­sprostoja ostu, un atpakaļ vairs netikām. Braucu līdz uz Lībeku. Sarunās ar kuģinieku uzzināju, ka viņš ir mana -labā karabiedra — Sārnates Uģa dēls.

— Tas bija mans tētiņš!

— Jā, bērns. Mēs sadraudzējāmies, un es paliku pie viņa, gaidīdams mieru, kad varēšu atgriezties dzimtenē. Braukdami ar kravām pa svešu zemju ostām, dzirdē­jām, ka zviedri esot izdzīti no Kurzemes, un nolēmām zēģelēt mājās. Tas bija pagājušo rudeni. Tak pa tam zviedri no jauna bija ienākuši, un Ventas grīvā, kad nakts tumsā gribējām izlavīties cauri, mūs pamanīja. Stikās kauja. Kuģi nogremdēja, tavu tēvu sašāva. Ar lielām grūtībām es ievainoto peldu izvilku otrā krastā un nogādāju uz savu meža ciemu.

Nu Marija zina visu, un vecais Ermanis tai liekas tuvs un mīļš. Viņas galvā īsti nekad nebija iesakņoju­šās audžutēva demonomānijas tumšās jausmas un ta­gad izgaisa pēdējās aizdomas par ceļabiedra varbūtējo sumpurņa dabu. Tomēr drūmo mežu biezokņu baigi vēl paliek, un meiča nedroši ieminas:

— Bet kā tur … Sumpurņu ciemā?

— Nokļūsi, redzēsi, — noteic Ermanis.

Viņi turpina ceļu un pļāpā par šo un to. Ceļa malās vēl redzami tīrumi un birzes, arvien retāk parādās zem­nieku sētas. Sākas purvi, vēl zem ledus. Lielais, drū­mais vēris kā smaga siena nāk arvien tuvāk, un ap dienas vidu ceļinieki ieiet zaļajā biezokņa krēslā. Kaut te nav ne ceļa, ne takas, vecais, kā liekas, pazīst katru koku, katru krūmu un droši griežas gan pa labi, gan kreisi uz noteiktu mērķi.

Iešana pa šķīdoni un izburbējušo sniegu beidzot no­gurdinājusi meičas nepieradušās kājas.

— Vēl pāris mirkļu pacietiesl — saka Ermanis un izved Mariju meža klajumiņā, sausā vietā.

Te kuras ugunskurs. Pie tā stāv jauns puisis, tāpat kā Ermanis, zvērādās tērpies, īsu, platu zobenu pie jos­tas. Zemē guļ stops ar bultu maksti un pāris nošautu putnu.

Tas ir jaunais Tauris, vecā Ermaņa dēladēls. Viņš jau vakarvakarā pagatavojis azaidu, cerēdams piltenie- šus laikus atnākam. Tagad viņš noklāj līdzņemtās ādas segas, kur atgulties Marijai un vectēvam, bet pats stājas no jauna pie iesma un uzkoda. Te paēdis, atpū­tīsies un tad — tālāk!

Reizē ar Mariju Pilteni bija atstājusi arī Trūde, se­kodama gandrīz uz pēdām, lai tumsā nepazaudētu priekšgājējus.

Trūde dzird Marijas un vecā zemnieka soļus, jo tie zābakos, bet viņi nedzird sekotāju, kura apāvusi pasta­liņas. Gaismiņai svīstot, ap mazo mežu Trūde var pa­likt tālāk iepakaļ, jo tagad jau labā gabalā saredzamas gājēju pelēkās kontūras.

Dēku un dīvu meklētājas meitenes sirds ir līksma un saviļņota. Viegli autai, bez nesamā tai iešana sokas viegli; jo tālāk aiz muguras paliek tēva māja, jo bez­rūpīgāka viņa top, arvien retāk paraugās aiz sevis, vai kāds nedzenas pakaļ, un gandrīz dusmojas uz Mariju un tās pavadoni, ka tie iet tik gausi. Vienmuļš un gar-, laicīgs viņai ir šis tuvais, mazais mežs ar izcirtumiem, līdumiem, tīrumiem un šur tur redzamām zemnieku sē­tām. To viņa pazīst, te kopā ar audžumāšu tā jau pa­gājušo vasaru bija atstaigājusi un bez ogotājām vēl redzējusi tikai vārnas sēžamies koku galotnēs vai vienu otru zaķēnu izlecam no krūmiem.

«Nokļūt līdz tālajam, lielajam vērim!» — pagaidām šādas ir meičas ilgas un vēlēšanās. «Tur būs viss, kā vajag …»

Saule kāpj arvien augstāk. Nakts sala pārvilktā plānā zemes garoza atkūst, un kājas stieg mīkstajos ceļa dubļos. Iešana top grūtāka. Bet kas par bēdu! Kad Marija ar savu pavadoni piesēstas brītiņu atpūsties arī Trūde, aiz paugura, aiz krūma apmetusies, atvelk elpu. Audžumāsai līdz tā arvien tiks.

Galu galā ceļš izbeidzas. Pēdējās birztalas, tīrumi, laužu mītnes paliek sānis. Priekšā stiepjas liels, pur­vains, nonīkušiem kociņiem un krūmāju apaudzis kla­jums bez takas, bez ļaužu pēdām. Bet aiz tā — liekas, vairs nemaz tālu — paceļas kā smaga, zaļgani pelēka siena lielais meža vēris, un Trūde iedomājas no ļaudīm dzirdēto teicienu par zemes galu, kur pasaule ar kārtīm aiznaglota. Jā, tā tas patiesi var būt tikai tiem, kuri, apmierināti un pieticīgi ar savu apkārtni, nekā cita nevēlas; bet viņa atlauzīs šo žogu un iesprauksies citā — brīnumu pasaulē!

Vedējs ar Mariju iegriežas purvājā. Trūde seko lie­lākā atstatumā. Nu bieži jāiet pa ūdeni, bet, tā kā kūdra gausi atkūst, soļi nestieg, jo zem ūdens vēl turas ledus. Meičas kājas tiek galīgi slapjas. Viņa iet un iet. Tagad ceļa mērķis atkal izrādās daudz tālāks, jo purva brišanai, liekas, nebūs gala. Arvien biežāk jāattupstas uz kāda ciņa. Beidzot pamats tiek sausāks. Nu mežs jau gandrīz, kā saka, ar roku sasniedzams. Trūdei jā­paātrina gaita, citādi priekšgājējus, kad tie būs bie­zoknī, var pazaudēt no acīm. Ar pēdējiem spēkiem Trūde sasniedz tumšā vēra malu un uztraucas: Marija un vedējs pazuduši! Bet nē: lūk, tur starp kokiem pa- hālē audžumāsas gaišais lakats. Gandrīz pusnemaņā streipuļodama, no koka uz koku balstīdamās, Trūde traucas līdz. Tad viņas spēki zūd, tā sagrīļojas un sa­ļimst. Uznāk pēkšņas bailes:

«Viņi aizies! Es palieku viena — nemaņā, biezoknī!»

Viņa grib kliegt, bet, pacēlusi galvu, sajūt neizsa­kāmu apmierinājumu: arī Marija ar vedēju ir atlaidu- šies atpūtā. Tepat priekšā — meža klajumiņš. Tur deg ugunskurs. Pie tā stāv kāds zēns, bet blakus guļ zemē Marija, un pie tās nosēdies vecais zemnieks. Trūdēs acis aizveras, galva atslīgst pret koka sakni. Viņa ar smaidu iemieg.

Ir pagājis labs laiks. Trūde jūt: kāds viņu modina no dziļa miega.

«Krustmāte Gerda,» tā domā un ar pūlēm ver acis.

Vēl pusmiegā viņa skatās: tā nav krustmāte, kas pār viņu noliekusies. Tai it kā Volfu Gotlība vaibsti. Bez tam .auksti, kājas nosalušas. Te nav arī viņas kambaris, tā neguļ savā gultā; pāri galvai, šķiet, šalc egles.., Viņa sapurina galv,u un atjēdzas.