RUTKU TĒVS: SUMPURŅU CIEMS

— Celies, Trūde! Mums jāiet, — viņa dzird skaidri un noteikti pazīstamu balsi.

— Tu, Gotlīb?

— Jā. Es arī.

Trūdei atkal spēki atgriezušies. Strauji viņa pielec kājās.

— Gotlīb! Kā tu te gadījies?

— Sekoju tev pa gabalu.

— Kur Marija?

— Iet tālāk ar veco un jauno sumpurni. Steigsimies, ka nenozaudējam tos no acīm.

Gotlībam plecos bise, uz muguras ceļasoma. Viņš satver meitenes roku un velk to sev līdz pāri meža klajumam gar izdzisušo ugunskuru uz biezokni. Tālu aiz kokiem šad tad pamana pabālējam Marijas lakatu.

— Bet kam tu, Gotlīb, nāci mums pakaļ? — Izbrīnē­jusies Trūde raugās jauneklī.

— Vai es varu mierīgi gulēt Piltenē, kad Mariju aiz­ved ļauno garu dumbrājos?

— Tātad tu arī gribi palikt te?

— Nācu tikai izsekot. Gribu zināt, kur atrodas šis Sumpurņu ciems.

— Un tad?

— Tad vismaz zināšu, kur Marija atrodas.

— Bet vai tevi uzņems … viņu pulkā?

— Es to nemaz nevēlos.

— Ko tad darīsi?

— Atgriezīšos mājās … Bet tu?

— Es palikšu te.

Gotlībs pārdomā:

— Man gan vajadzētu tevi ar varu vest atpakaļ pie tēva.

— Tas tev neizdosies!

— Bet labāk tomēr ir, ja vismaz tu paliec pie Ma­rijas.

Biezoknis kļūst arvien grūtāk caurejams. Gotlībam jāuzmanās ne tikai neizlaist no acīm papriekšu gājēji, bet tāpat jāsargās pienākt par tuvu, lai zem kājām iebrikšķējies sauss zars neliek zemniekiem atskatīties atpakaļ un pamanīt sekotājus.

Gotlība vestai, Trūdei atliek laiks skatīt apkārtni. Šis vēris nu beidzot ir tāds, kādu meitene iedomājās dē­monu un meža gariņu mājokli. Milzīgas egles, mūžīgi zilgana krēsla zem tām, siekstas, tūkstošgadīgi ozoli ar cauriem dobumiem, žūžojošs vējš galotnēs, ūpja balss tālumā. Tur aizskrien ķirzaka pa baltās sūnas segu. Tur vāveres dzenājas pa zariem. Un, lūk, tur, ne visai augstu, sēž liels kaķis, bailīgi noraudzīdamies lejā zaļgani mirdzošām acīm. Tas lūsis. Netālu nodun mežs: aizdrāžas briežu bars, priekšējo gājēju iztraucēts. Pēk­šņi Trūde sastingst, apstājas.

— Kas ir? — Gotlībs pagriežas, sajutis ceļabiedri ap­spiežam kliedzienu. Drebēdama Trūde spiežas tam klāt.

— Lūk! Lūk!

— Lācis! — Gotlībs rauj no pleca bisi.

— Pagaidi! — meiča saņēmusies viņu attur. — Lāči, ja paēduši, nekrītot cilvēkiem virsū.

Tā laikam ir. Milzīgais pinkainis stāv dažus desmitus soļu atstatu un mierīgi raugās neaicinātos ciemiņos. Tad lēni pagriežas un aiziet.

— Nu redzi! — Trūde atviegloti uzelpo. — Lai vai kā, bet šaut tu nedrīksti. Ja vecais sumpurnis manīs, ka sekojam, viņš atgriezīsies un vedīs mūs atpakaļ uz Pilteni.

Lielajam vērim nav gala. Trūdēs spēki atkal gaist. Ari izsalkums viņu māc. Par laimi, Gotlībs parūpē- |k'S — paņēmis līdz somā maizi. Beidzot viņam ceļa­biedre gandrīz jānes. Klajākā vietā viņš vēro no rnežagaliem: saule riet. Bet, par laimi, ceļa mērķis lie­kas būt klāt — redzams izcirtums. Tuvumā jābūt ļaužu mītnei.

Otrā rītā Marija, kaut gan ļoti nogurusi no garā, grūtā ceļa, pamostas, jau gaismiņai austot. Vakar tikai lielā tumsā ceļinieki bija tikuši ciemā, un tā meitene jauno apkārtni nevarēja apskatīt, ne arī redzēties ar ciema ļaudīm. Viņa paspēja tikai apsveicināties ar tēvu un brītiņu pie skala gaismas aplūkot tā seju.

Nu viņa atmet nost lāčādas segu, pieceļas uz lāvi­ņas sēdus un raugās apkārt telpas pelēkajā krēslā. Šau­rais kambarītis ir tīrs un spodrs. Nams nesen celts. Sienu baļķi, griesti — balti, svaigi. Pat stiklots logs sienā, nevis nabadzīgā gaismas lūka kā Piltenes ap­kārtnes zemnieku dūmistabās. Un tomēr — tīkamāka, tik mīļi pierasta bija viņas un Trūdēs kopējā istaba mācītāja namā… Bet arī te būs labi! Te tak ir viņas mīļais tēvs. Pec ilgiem gadiem ta atkal jūt vina glās­tus, dzird viņa mīļos vārdus. Ai, nabaga tēvs! Viņa kājas ir sakropļotas, viņš tikai ar kruķiem var kustē­ties … Un nosirmojis viņš …

Meičas pārdomas pārtrauc vērtas durvis. Kambarī ienāk mazliet salīcis, kalsens, bet vēl stingrs vecītes stāvs. Asā un tomēr sirsnīgā balsī pateikusi laburītu, viešņa pienāk pie lāviņas un atsēstas blakus Marijai. Austošā rītā zem lodziņa Marija var saskatīt tās seju: gudras, nopietnas, vēl dzīvības un spara pilnas acis, skarbi vaibsti, tak labsirdīgas grumbas ap lūpām, gal­vai cieši piesukāti sidrabbalti mati.

— Vai labi gulēji, meitiņ? — Vecā maigi saņem Ma­rijas roku.

— Jā, vecāmāt.

— Kad tad pārradāties?

— Saule jau bija nogājusi.

— Nekā nemanīju. . . Savādi. Visu nakti suņi bija nemierīgi; laikam kāds lācis mēģina pārbrist purvu, saodis mūsu bišu stropus. Bet tūlīt pēc rieta, kad jūs atnācāt, nemaz nerūca. Nu jā, viņi nojauš savējos. Un tu tagad esi mūsējā … Kā tev vārdā?

— Marija.

— Tas neskan labi. Tā saucas vācu dievmāte, mums naidīgā.

— Tētiņš un māmiņa, kad vēl bija dzīva, sauca mani par Mārīti, Māri.

— Tas jau izklausās tikamāk. Mazliet atgādina mūsu mīļo Māru.

— Tad sauc mani, vecāmāt, par Māru.

— Nē, nē! … Tā neklājas, bērns. Māras vārdā cil­vēks nevar saukties. Ir tikai viena zemesmāte… Bet mēs sauksim tevi par Mārietiņu — Māras meitu, jo viņa tevi atvedusi pie mums pašā pavasari. Un mani tu sauc vienkārši, kā visi te, par veco Vālodzi. Es ciemā esmu tikai saimniece, ne ciltsmāte. Mūsu cilts­māte — vectēva Ērmaņa — tava tēva drauga sieva — ir aizgājusi veļu valstī. Es viņas vietu nevaru ieņemt, jo man tikai meita un dēls ciemā ieprecēti… Bet nu iešu apraudzīt, vai govis nav jau izslauktas, un atne­sīšu tev pienu. Tu vēl vari pagulšņāt, atpūtināt kājas.

Vecā Vālodze iziet. Arī Marija pieceļas. Lieli gan sāp no grūtā ceļa, bet gribas redzēt, kāds izskatās šis ciems ar ļauno slavu. Viņa atver durvis un atrodas priekšiņā. Blakus — meiča atceras — ir tēva istaba, kur Vakar viņu ieveda. Ir vēl agrs, viņa tēvu netrau­cēs, bet apskatīs āru.

Dzird gaiļus dziedam. Gaisma aust. Priekšā izplešas plašs sētsvidus, gandrīz visapkārt ēku iežogots. Marija iznākusi no maza, nesen celta namiņa; te, liekas, ir tikai divi kambari: tēvam "un tas, kurā viņa pārnak­šņoja. Aiz tā paceļas liela dzīvojamā māja. Pretējā pusē ir kūtis, klētis, rija. Kreiso pusi noslēdz piekal- niņa birze ar milzu ozolu vidū. Pa labi, zemākā vietā, aug varenas egles, aiz tām redzams krūmājs un ūdens. Tur arī pirtiņa. Viss ciems, liekas, ir saliņa, purva un ezeriņa loka apņemta. Bet tālāk visapkārt kā varena siena paceļas augstais vēris.

Pagalms ir tukšs. Vēl ļaudis nav modušies. Marija redz tikai veco Vālodzi ejam uz kūti.

Tā apstājas un, kaut ko ieklausījusies, pagriežas pret eglēm. Iet uz pirtiņas pusi. Aiz ūdens vēra malā stāv kāda meitene un māj ar roku.

— Uhū! — skan aiz purva.

— Kas ir? — sauc pretī Vālodze,

To tak ir tas Sumpurņu ciems?

— Sumpurņu ciems? Par tādu gan nekā nezinu.

— Ja ne šis, tad kaut kur tuvumā vajag būt.

— Nav dzirdēts.

— Vai dieniņ! Kā tad tā?

— Te meža vidus. Ļaužu mītnes tālu. Būsi nomal­dījusies.

— Ko tad lai iesāku? … Bet saki — vai pie jums naktī nav apmetušies pārgulēt ceļinieki?

— Nava. Te tikai pašu ļaudis.

— Vecs sumpurnis ar jaunu meiteni?

— Ērmīgi! Nakti gan atgriezās vecaistēvs no Pil­tenes.