RUTKU TĒVS - TRĪS VELLA KALPI

Sen Rīga nebij piedzīvojusi tik čaklus baznīcā gājējus kā 1621. gada 13. maijā; tas bija svētdienu pirms Vasarassvēt- kiem.

Neraugoties uz auksto, drēgno, nemīlīgo laiku, kāds vēl pieturējās veselu mēnesi pēc ledus iziešanas Daugavā, pil­soņi un pilsones, saģērbušies kažokos, siltos lakatos un vamžos, jau krietni pirms dievvārdu sākšanās pa visām ielām steidzās uz baznīcām.

Svētā Pētera baznīcas durvis vēl bija noslēgtas, un agrīniem dievvārdniekiem neatlika nekas cits kā gaidīt turpat uz laukuma vējā un cīruļputeni. Sastājušies pulciņos, viņi bažīgām sejām pārrunāja lietas, kas jau divas dienas nospieda visu sirdis un uztrauca visu prātus.

Un tās nebij nieka lietas.

Pagājušo piektdien gaišā dienas laikā baiga, melna ēna bija aizsegusi sauli Rīgas pilsoņu skatiem ilgāk par divām garām šausmu pilnām stundām.

Kas ši biedinošā ēna īsti varēja būt? No kurienes tā nākusi un kurp nozudusi? Vai tā ir asiņainu karu, mēra, bada laiku vai kadu citu likstu priekšvēstnese? Vai tā nav brīdinājums visai kristīgai pasaulei par pastardienas tuvoša­nos? Sādi un simtiem tamlīdzīgu jautājienu un minējumu jau divas dienas nodarbināja pilsoņu prātus, bet noteiktas atbildes neviens nezināja dot. Daži vieglprātīgi ļaudis savā uztraukumā bija griezušies pēc paskaidrojumiem pat pie bijušā pilsētas fiziķa, vecā nelgas maģistra Daniela Rēbusa, par kuru iet baumas, ka tas stāvot sakaros ar ļauniem gariem. Tas mēģinājis miglainiem, nesaprotamiem vārdiem iestāstīt, ka saules aptumšošanās ceļoties no mēness, kurš aizejot starp zemi un sauli. Par šādu ļaužu nerrošanu viņu tikko nenomētājuši akmeņiem.

Tā Rigas iedzīvotājiem atlika tikai gaidīt līdz svetdienai uz skaidrību, kad to no kanceles vēstīs. Jā, Svētā Pētera virsmācltājs maģistrs Hermans Samsons, šis gudrais, vare­nais sprediķotājs, nomierinās pilsoņu prātus.

Beidzot atvērās baznīcas durvis. Sāka dunēt torņa zvans, aicinot vēl kadu varbūt aizgulējušos draudzes locekli. Diev­nams ātri pildījās ar baznīcēniem, laukums drīz bija ļaužu tukšs. Bet nē. Pie kapsētas žoga uz stūra akmeņa vēl sēdēja drukns, resns vīrs gludu bezbārdas seju un plāniem, ieru- diem matiem. Pēc apģērba un ārējā paskata tas likās būt Daugavas zvejnieks vai arī laivinieks. Padusē viņš turēja milzīgu maizes klaipu, no kura lauza un bāza mutē lielus gabalus.

Te iznāca uz laukuma vēl divi puiši karakalpu tērpos. Vecākais no viņiem, slaids, veiklam kustībām, melniem, īsi apcirptiem matiem un pāris krietnām rētām sejā, likās esam izcīnījis dažu labu varonīgu kauju. Turpretim otrs, tikko jaunekļa gadus sasniedzis, ar zeltaino cirtu ietverto bālo, maigo seju un debeszilām acim drīzāk atgādināja daiļu jaunavu nekā karavīru.

Tie nelikās būt baznīcā gājēji. Gausiem soļiem, apkārt raudzīdamies gar namu sienām, kā svešā vietā ko meklē­dami, viņi sasniedza kapsētas stūri un apstājās laivinieka priekšā.

— Labrīt, draugs!— vecākais karakalps sveicināja. — Vai tu nevarētu mums pateikt, kur te būtu atrodams pilsētas sargu pulciņa priekšnieks kapteinis Sutens?

Ēdājs atņēma sveicienu, vērīgi aplūkoja svešos no galvas līdz kājām un tad pēc brītiņa pilnu muti jautāja:

— Kāda jums pie viņa varētu būt darīšana?

— Gribam pieteikties tā pulkā.

— Oi, oi, oi! . ..— Resnais laivinieks ar atlauzto maizes gabalu, ko turēja rokā, meta sev krūsta zīmi.— Tas nav uz labu!

— Kas?— Karakalps nesaprašanā sarauca uzacis.

— Nu, gadus divus atpakaļ viņu velis parāva.

— Kā?! Kapteini Sutenu?

— Jā. Tā stāsta. Toreiz te siroja ap Rīgu laupīdams tas Kurzemes Bubulis.

— Volmārs Fārensbahs?

— Nūja. Rīdzinieki viņam devuši palamu: Kurzemes Bubulis. Tad kapteinis Sutens ar savu nodaļu izgāja viņu gūstīt. Bet, neticis tālāk kā līdz Sarkanam tornim Pārdau­gavā, pēkšņi nozudis bez pēdām. Runā, ka velis viņu tur parāvis. Karakalpu pulciņš atgriezās Rīgā viens, bez va­doņu.

Viņš nolauza no sava milzu kukuļa krietnu ņuku . . .

Abi karakalpi saskatījās.

— Zēl!— vecākais pēc īsa klusuma brītiņa teica nopūzda­mies.— Bet kāds cits tak būs pieņemts viņa vietā?

— Nava. Viņa ļaudis atlaida. Tie aizgāja uz poļiem.

— Bet vai tad Rīga bez karaspēka?

— Nē jau. Palika otra nodaļa ar kapteini Saldernu.

— Tā .. . Nu, varbūt tu zini, kur to varētu sastapt?

— Tas dzīvo tepat uz laukuma. Tikai nezinu, kurā namā. Bet patlaban viņš ir baznīcā. Redzēju to garām paejot.

Karakalps pārdomāja, ko darīt. Tad teica:

— Mums vajadzētu vēl šodien viņu satikt. Ja varētu to uzzīmēt un pazīt, iznākot no baznīcas . . .

— Varu tev viņu parādīt. Man te jāuzkavējas līdz beigām: atvedu laivā kungus no Pārdaugavas uz dievvār­diem.

— Labi. Tad gaidīsim.

Abi karakalpi stāvēja laivinieka priekšā. Tas vēroja viņu izsalkuma pilnos skatus, vērstus uz savu maizes klaipu.

— Jūs, kā liekas, esat še svešnieki? Laikam no Kurze­mes?— viņš jautāja.

— Jā. Nupat ieradāmies Rīgā.

— Tad laikam vēl nebūsat brokastojuši. Nu, man gan pašam šodien ļoti maz ēdamā, bet gribu dalīties.

Viņš nolauza no sava milzu kukuļa krietnu ņuku, droši mārciņas divas svarā, un pasniedza jaunākajam. Tādu pat gabalu atlauza arī vecākajam karakalpam.

Tie abi pateikdamies paņēma maizi un sāka kāri ēst, kamēr mielastu pārtrauca kāds sirms, cienīgs pāters. Tas, kā pastaigādamies uznācis laukumā, paraudzījās uz baz­nīcu, pavīpsnāja un tuvojās ēdājiem. Kā likās, viņš pazina 4 laivinieku un, to ieraudzījis, jau pa gabalu laipni uzsmaidīja. Laivinieks piecēlās un noņēma cepuri. Tāpat abi karakalpi, atgriezušies un ieraudzījuši garīdznieku, ātri nobāza kaba­tās maizi, noņēma cepures.

— Tas Kungs lai ir ar jums!-»- pienācis klāt, pāters sveicināja, kā svētībā mazliet paceldams roku.

Laivinieks metās pie rokas un to noskūpstīja. Viņa piemēram sekoja abi puiši.

Tanī brīdī atkal iedunējās torņa zvans. Pie netāliem vārtiņiem, kuri veda cauri kapiem uz ģērbkambari baznīcas otrā galā, bij pienācis zvērādas kažokā ietinies stalts virs ar luterāņu mācītāja bareti galvā. Viņš redzēja rokas skūpstu, redzēja pātera smaidošo seju, un skarba grumba ieviesās tā ' uzacu starpā.

— Nolādētais pāvesta suns!— viņš nošņāca.— Pat še, pie mūsu svētās baznīcas sienām, šis pāters Jans nekautrējas izmest savus tīklus! Patiesi, man viņš jāizkvēpina no Rīgas mūriem, lai kādi līdzekļi būtu jālietā!

Niknumā aizcirtis vārtiņus, viņš ātriem soļiem gāja cauri uz ģērbkambari. Sis vīrs bija virsmācītājs maģistrs Hermans Samsons, nesamierināms katoļu baznīcas ienaid­nieks.

Pāters arī bija ievērojis savu luterticīgo amata biedri. Kaut gan viņš labi pazina Samsona naidu pret katoļu baznīcu, tomēr varēja tikai pasmaidīt par tā niknumu, jo, kamēr Polijas karalim būs pār Rīgu virskundzība, nekāda vara te nespēs traucēt jezuītu darbību.

Tikai ar acumirklīgu skatu pavadījis savu pretinieku, pāters Jans atkal piegriezās puišiem. Viņa dzīvās, laipnās acis pastāvīgi smaidīja — pat tad, kad skumjš vaibsts vai ironiska grumba ieviesās tā lūpu kaktos. Viņš uzlūkoja pēc kārtas visus trīs un teica:

— Kādēļ jūs neejat baznīcā? Tur šodien, man liekas, varēsat dzirdēt bargu jezuītu sprediķi. Es nešaubos, ka maģistrs Samsons, šis drošais vīrs, ar visu krūti mēģinās mūs apsūdzēt pat par aizvakardienas saules aptumšoša­nos .. . Jā, jā, joki no kanceles ļaudīm tik .. .