RUTKU TĒVS: TRĪS VELLA KALPI

Kapteinis pamāja kaprālim. Tas iesteidzās kazarmē un atgriezās ar trim gultas segām. Vienu uzklāja uz nestuvēm, kurās gulēja ievainotais Pēteris, un segas malu pārvilka tam pār seju kā mironim. Abas pārējās pārmeta Ērmanim un Andrim un sasēja ar virvi ap vidu.

— Uz priekšu!— nodaļas priekšnieks nokomandēja savus ļaudis. Tie ar gūstekņiem izgāja cauri vārtu ailei uz ielu.

Rātskungs Rams ar visu savu apdomību tomēr bija izdarījis kļūdu.

Steigdamies ar nejauši sastapto karakalpu nodaļu uz kazarmēm un jau pa gabaliņu dzirdēdams kņadu un ieroču šķindoņu, viņš, iebrukdams pa vārtu aili pagalmā, uzsauca sardzē stāvošam musketieram, lai nevienu nelaiž iekšā, jo tur gūstot vella kalpus. Vecais kareivis šo pavēli apzinīgi izpildīja. Kad ļaudis, ari trača pievilināti, gribēja iekļūt, viņš ar savu musketi tos atturēja:

— Atpakaļ! Tur tvarsta paša Nelabā elles kalpus! Jums tur nav ko bāzt degunus!

šī ziņa bij kā uguns pakulās. Acumirklī v? >i tuvākā apkārtnē dzivojošie pilsoņi atradās uz ielas, un s 4 viļņojums vēl pavairojās, kad kareivja pavadībā parādījās segās ietītie gūstekņi. Ļautiņi, neredzēdami viņu īstās sejas, savā fantā­zijā iedomājās tās visdrausmīgākos izskatos un paniskās bailēs atkāpās. Pa nelielu atstatumu pūlis pa 'adīja gājienu līdz Peitava tornim, kurā atradās pilsētas sardzes cietums.

Uz kaprāļa klauvējienu atvērās durvis, un kareivji ar gūstekņiem iegāja torni.

Pūlis neizklīda, bet pieauga arvien lielāks. No mutes mutē gāja vistrakākās baumas par trim vella kalpiem, kuri pirms Vasarassvētkiem jau parādījušies Rīgā un tikai tagad sagūstīti. Daži tos jau bija redzējuši baznīcā, visi kaut ko dzirdējuši par viņiem, un daudzi šo to zināja vai iedomājās.

— Tie ir tie paši ļaunie gari, kas nedēļas divas atpakaļ sacēla traci Svētā Pētera baznīcā un izbēga pa ķestera mazo durvtlņu atslēgas caurumu!

— Ak nē! Man svainene ari toreiz bijusi baznīcā un saka, ka itin skaidri viņus redzējusi. Tie izskatījušies gluži kā citi cilvēki.

— Bet vai tad šie neizskatās kā cilvēki?

— Sie?! Dievs, stāvi man klāt! Sie tak ir īsti velli! Ar ragiem un asti!

— Kā tu to zini? Viņi tak bija ietīti segās.

— Nu, tādēļ jau ietīti, ka pārāk drausmīgi izskatās.

— Jā, jā, mīļie! Ja mēs viņus redzētu vaigu vaigā, tad matiem būtu jāceļas stāvus.

— Bērni nobaidītos un dabūtu lēkmi.

— Vai dieniņ! Man jau tīri nelabi palika, ieraugot viņam uz muguras zem segas nokarājamies astes galiņu.

— Un vienam no viņiem bija zirga kāja. Es novēroju, ka tas klibo!

— Bet kas ar to — uz nestuvēm? Vai tas beigts, vai? . . .

— Kur tad šis var beigts gadīties? Velis tāpat nemir­stīgs kā eņģeļi.

— Tas laikam bija paģībis. Būs apsvēpēts!

— Traki laiki! Nesen baznīcā parādījās trīs velli. Nu atkal trīs ieperinājušies pilsētas sardzes kazarmēs. Visa Rīga vellu pilna!

— Blēņas, es saku! Tie ir tie paši, kurus tvarstīja pirms Vasarassvētkiem Svētā Pēteri.

— Nē jau, nē! Sie ir spalvaini, ar ragiem un astēm. Bet baznīcā — es pats arī tur biju un, lai gan stāvēju attālāk, tak skaidri tos saskatīju: viens no viņiem pat bija tik skaists un balts kā mūsu mācītāja Samsona daiļā meita.

— Un ko tas pierāda?

— Ka šie ir citi!

— Bet vai tad tu nezini, ka Nelabais spēj pieņemt, kādu izskatu tik vēlas?

— Tā-ā-ā? . . . Nudien! …

— Un tātad šie ir tie paši! Baznīcā viņi tak nedrīkst rādīties visā elles godībā un tādēļ gāja turp, kā svētos rakstos lasām,— kā vilki avju drānās.

— Bet kazarmēs?

— Nu, tur tie būs noslēpušies kaut kur zem soliem, pažobelēs, krāsnī un iztraucēti, liekas, nepaspējuši vairs pieņemt citu — nevainīgāku izskatu.

— Vai dieniņ, vai dieniņ! Kādi laiki mums jāpiedzīvo! Saules aptumšošanās. Velli baznīcā. Velli visā pilsētā.

— Jā, tas ar to sauli.. . tās arī ir vella mākslas! Lūk, viņš pārvērties par mellu ēnu, aizgūlies saulei priekšā. Velis var pieņemt katra dzīvnieka, katra cil­vēka izskatu.

— Pareizi! Un, lūk, kā mācītājs Samsons saka, tad viņi vismīļāk pieņemot katoļu pāteru veidu. Tie, kas te Rīgā, visi esot dzīvi velli.

— Jā, jā, mīļie! It īpaši tas vecais, pāters Jans, tas apburot ļaudīm lopus un aptumšojot sauli…

— Mūsu tēvs debesis .. .— kāda vecene sāka pilnā balsī skaitīt tēvreizi.

Galu galā pūlim bij jāizklīst, jo mūžīgi taču nevar stāvēt uz ielām un šausmināties ap ļauniem gariem un viņu mākslām. Bez tam bij jānes tālāk kaimiņiem un kaimiņie­nēm dzirdētais un redzētais un vēl jo vairāk neredzētais.

Tā jau ap pusdienas laiku visa Rīga runāja tikai par trim vella kalpiem, kuri beidzot satverti un ieslēgti Peitava torņa cietumā.

Peitava torņa sargs Klāvs Angers īgns un nemierīgs lieliem soļiem staigāja pa torņa dzīvojamo istabu no viena gala uz otru, jau veselu stundu klausīdamies savas sarkan­matainās meitas pārmetumos par viņa nevērību un cietsir­dību pret cietumniekiem. Skaistā meiča sēdēja loga nišā ar rokdarbu klēpī, tēvu strostēdama un laiku pa laikam pašķie­lēdama uz tā pusi, it kā vērodama, vai viņas runas plūdi beidzot nelauzīs tā pacietību.

— Vai tu patiešām reiz nerimsies, Anna!— viņš iesaucās, pacēlis rokas un izmisis nostājies meitas priekšā.— Līdz kaklam man apnicis tevi klausīties! Ko tu no manis gribi?

— Tu taču to zini, tēt,— Anna teica mierīgi un neatlai­dīgi turpināja:— Es gribu, lai tu kaut cik parūpējies par sa­viem trim gūstekņiem. Tu viņus nomērdēsi badā ar to mazo doniņu maizes, ko ik pārdienas tiem iesvied viņu cietumā.

— Nenomirs!— Klāvs grīni iesmējās, nolaidis paceltās rokas un atkal sākdams soļošanu.

Tikko jaušams viltīgs smīns pavīdēja ap daiļās sarkan- mates lūpu kaktiņiem; tad tā turpināja nopietni:

— Tad viņi nomirs no ievainojumiem bez vāšu ārsta palīdzības.

Nebēdā! Velli, tāpat kā suņi, ir paši sev labākie ārsti: aplaiza savas brūces, un tās sadzist.

— Ir nobeigušies ari uz nāvi ievainoti suņi.

— Suņi — jā. Bet velis nemirst. Tas ir gars.

— Bet tie trīs taču nav velli!

— Kā?

— Tie esot vella kalpi: cilvēki, kas atdevušies vella kalpībā. Ja nu tie nobeidzas? . . .

— Lai! Nevajadzēs vairs tik rūpīgi tos sargāt.

Atkal Anna viltīgi pašķielēja uz tēvu.

— Bet ja nu mirušo gari sapņos nāks pie tevis? . ..

— Tpi, tpi, tpi! . . . Kas tā par runāšanu! . ..

— To viņi darīs, ja caur tavu vainu mirs.

— Manu vainu? Ko tad es varu darīt?

— Atved brūču ārstu.

— Kā es to drīkstu uz savu galvu?

— Ej uz Rāti. Pieprasi ārstu.

— Tur uz mani neklausīsies.

— Neatlaidies. Paskaidro, ka ievainojumi bīstami.

— Bet vai tad tu neatceries to dienu, kad viņus te atveda? Es aizrādīju uz asiņainām, smagām, brūcēm, ieminējos par ārstu. Un ko man atteica rātskungs Rams: nekāda ārsta Rāte nesūtīs vellus dziedēt!

— Pamēģini vēlreiz!

— Velti. Un kurš ārsts nāk pie nelabā?

— Kam liks, tam jānāk. Ej un vēlreiz pastāsti rāts­kungam Ramam. Viņš nezin, ka ievainojumi ir bīstami.

— Kad tevi nelabais! Ko tu man uzmācies? Es nesaprotu, kas tev liek rūpēties par šiem vella kalpiem?

Anna noliecās pār savu rokdarbu. Ja istabā jau nespies­tos vakara krēsla, tad vērīgam skatam varētu likties, ka viņa mazliet tā kā piesarkst.