RUTKU TĒVS - TRĪS VELLA KALPI

Rātskungs Hintelmans izpūta kuplu dūmu mākoni un sāka:

— Pagājušo nedēļu es atgriezos no Vācijas brauciena. Rostokā sastapu kādu paziņu, rīdzinieku, kurš, apmeties uz dzīvi Prāgā, pēc Austrijas Ferdinanda uzvaras Bohēmijas karā un visu luterticīgo izraidīšanas līdz ar citiem trimdi­niekiem bija atbēdzis tur. Sis virs man zināja pastāstīt dažas lietas par mūsu mīļo Rīgu, no kurām mums te nav ne jausmas.

— Na, nu?— atskanēja daži ziņkāri saucieni.— Kas tad tās par lietām?

Bet pārējie jau bija iepazinušies pirms šīs sapulces sasaukšanas ar Hintelmaņa vēstīm un zīmīgi saskatījās.

— Gustavs Ādolfs taisās iekarot Rīgu,— ziņotājs izteica ar uzsvaru.

Birģermeistars Eks pagrieza balto galvu pret runātāju.

— To viņš jau sen dara, miļais Hintelman. Cik sen tas atpakaļ, kad Daugavas grīva jau bija zviedru rokās!

— Es nerunāju par zviedru karaļa tieksmēm, godājamo Ek,— atbildēja Hintelmans,— bet par viņa jau spertiem soļiem. Gustavs Ādolfs gatavojas un, visvēlākais, pēc mē­neša būs pie Rīgas mūriem.

— Riga nav tik viegli ieņemama.

— Zviedri ieņems Rigu ātrāk, nekā jūs to domājat, birģermēistar. Gustavam Ādolfam ir rokās sīki izstrādāts Rīgas apcietinājumu plāns.

— Kas to viņam devis?

— Vīrs, kuru es satiku Rostokā.

— Bijis rīdzinieks?

— Jā. Jūs visi viņu, bez šaubām, pazīstat. Tas ir kapteinis Sutens.

— Bijušais Rīgas karakalpu nodaļas priekšnieks?

— Pareizi.

— Kādi tam varētu būt sakari ar Zviedrijas karali? Turklāt priekš dažiem gadiem, kā stāsta, viņu taču esot parāvis nelabais! Pie Sarkanā torņa tas pēkšņi nozudis no savu laužu vidus, kā zemē ielīdis.

— Jā, tā stāsta. Viņš pats to gadījumu paskaidro citādi. Pašam viņam nekādu tiešu sakaru ar Gustavu Ādolfu ne­esot bijis. Zviedru karalis pieprasījis Rīgas apcietinājumu plānu savam bijušam pulkvedim Arnimam, kurš apmeties uz dzīvi Vācijā. Tas pazinis Sutenu jau no tiem laikiem, kad viņš vēl cīnījies Fārensbaha bandā, un atsūtījis tam uz Rīgu vēstuli, lai šis apgādājot Rigas apcietinājumu plānu. Rāte Sutenu sūtīja pretim Fārensbaham uz Sarkano torni; viņš ar plāniem kabatā pēkšņi vakara krēslā bez pēdām nozudis no saviem ļaudīm. Tikai ne vella parauts, kā ļaudis melš, bet gan slepeni pārgājis pie Fārensbaha. Tas par labu samaksu viņam devis no saviem ļaudīm pavadoņus līdz Vācijai, kur Sutens nogādājis plānus Arnimam. Par saņemto nodevības algu viņš nopircis muižiņu Bohēmijā, Prāgas tuvumā, kur apmeties uz dzīvi. Un tikai tagad kā trimdinieks atbēdzis uz Rostoku.

— Tātad zviedru karalim ir mūsu pilsētas apcietinājumu plāni? . . . Hm … tā lieta patiesi ir nopietnāka, nekā do­māju!— Vecais Eks pacēla savu vīna kausu.— Bet tomēr zviedriem nāksies ieņemt Rīgu.

— Nu, lūk!— Samsons dedzīgu skatu paraudzījās sievas­tēvā.— Man šķiet, šo grūtumu mums vajadzētu viņam atvieglināt.

— Kā? Atdot Rigu zviedriem bez cīņas?

— Jā. Par to mums, kungi, šodien visā klusībā būs jāpārrunā,— dedzīgi teica Toms Rams.

Vecais birģermeistars domīgi pagrozīja galvu un uzlū­koja abus savus znotus — Ramu un Samsonu. Tad viņš teica lēni, ar uzsvaru:

— Nodevēja vārdam ir ļoti slikta skaņa.

— Ne vārds te krīt svarā,— Samsons iekaisās,— bet pati lietas būtība. Rīga ir brīva pilsēta, un, ja mēs esam at- devušies Polijas karaļa sardzibā, tad esam viņa vasaļi tikai tik ilgi, kamēr tas spēj mūs aizsargāt. Un, augstie kungi, Sigismunds to vairs nespēs! Agri vai vēlu Gustavs Ādolfs

Kā? Atdot Rigu zviedriem bez cīņas?

iekaros visu Vidzemi un mēs būsim spiesti nodot Rigu viņa sardzībā. Tādēļ, lūk, aplama un veltiga būtu lieka asins izliešana un pretošanās tam, kuram taisāmies atdoties.

— Bet mēs esam zvērējuši poļu karalim!— iebilda sir­mais rātskungs Benedikts Hince.

— Pareizi!— piekrita Eks.— Un Rīgas gods prasa, ka tā tur savu zvērastu.

— Mīļo sievastēv! Godājamo Benedikt Hince!— Rams piecēlās, it kā lielāku svaru vēlēdamies piešķirt saviem vārdiem.— Mūžīgu zvērastu neviens nevar dot, jo paši mēs neesam mūžīgi. Savus solijumus mēs turam, kamēr spējam un kamēr paši dzives apstākļi mūs no tiem neatsvabina. Atskatāties mūsu pilsētas vēsturē! Vai Riga savā laika nezvērēja ordenim un ercbiskapam? Kad ordeņmestrs un ercbiskaps sāka viens otru apkarot, ari mēs nevarējām turēt abiem dotos zvērastus un laužam ordenim doto. Tālāk, atceroties notikumus simts gadus atpakaļ, kad mūsu sirdis un prātus apgaismoja tīrā evaņģēlija mācība,— vai tad mēs neatkritām no pāvesta maldu mācības un lidz ar to nelau­zām ercblskapam doto zvērastu? Nu, lūk, un kurš tādēļ var mūs saukt par nodevējiem? Ari tagad ir šāds lūzums. Mēs esam zvērējuši turēties pie lielā ticības atjaunotāja Lutera baznīcas, un, lai šo zvērastu pildītu, tad mums jālauž otrs — katoļticīgajam poļu karalim, jo nevaram stāties pretim kā naidnieki saviem ticības brāļiem zviedriem. Draugi! Lieciet to visu sev pie sirds!

— Pareizi!— sacīja rātskungs Joahims Rigemans.— Kā lai mēs topam par savas svētās ticības nodevējiem?

— Nē, pret zviedriem mēs nevaram cīnīties!— piebilda Ludvigs Hintelmans.

Johans Srēders un Lorencs Cimmermanis saskatījās un tikko manāmi paraustīja plecus. Likās, tiem šai jautājumā vēl nav noteiktas skaidrības.

Pēc īsa klusuma brīža vecais Hince uzsāka izklāstit savus uzskatus:

— Es domāju, kungi, ka, neraugoties uz godājamā Toma Rama spēcīgajiem un pārliecinošajiem vārdiem, mēs tomēr nedrīkstētu aizrauties no savām sajūtām. Ir taisnība: mūsu sirds mums nepieļaus cīnīties pret savas ticības biedriem. Bet, no otras puses, prāts nepieļauj kļūt par nodevējiem pret poļu karali. Mums jāņem vērā tas, kā pasaule mūs novērtēs. Un ja nu priekšā stāvošajā karā uzvar Sigismunds? . .. Kas tad mūs sagaida, ja būsim atvēruši vārtus ienaidniekam? Kā nodevējus mūs tad vilks pie karātavām .. .

— Jums taisnība, Benedikt Hince,— Eks piekrita. — Nekādā gadījumā mēs nedrīkstam atdot bez cīņas Rīgu. Es, godājamie kungi, esmu daudz cietis no poļiem un esmu ne mazāk karsts pāvesta maldu mācības pretinieks kā jūs un labprāt redzētu mūsu pilsētu luterticīgā Zviedrijas karaļa sardzlbā. Bet es zinu, ka lielāka daļa rātskungu negribēs likt uz spēli savas galvas, nolemdami to, uz ko mēs viņus mēģinātu pierunāt. Tādēļ, mani kungi, lai šī mūsu apspriede paliktu lielākā slepenībā, it kā tā nemaz nebūtu bijusi. Gan Dievs mums palīdzēs atrast coļus, kā bez nodēvēju slavas Riga tiks pie jauniem laikiem.

Pārējie rātskungi klusēdami piekrita vecākajam birģer­meistaram. Ari viņa abi znoti nepretojās, bet, apmainījušies skatieniem, domāja par tiem ceļiem, kuri, kā sievastēvs ieminējās, būtu ejami.

Valodas pamazām pārgāja uz citām tēmām.

— Vēl viena loti svarīga lieta, kungi!— pēkšņi iesaucās Rams, noglāstījis sava aptūkušā vaiga apsienamo.— Mums jāuzsāk tiesas sēdes pret vella kalpiem, kuri jau dažas nedējas guj Peitava torni.

— Vai viņu ievainojumi jau sadzijuši?— jautāja Rige- mans.

— Ne gluži. Vēl šodien es apjautājos pie torņinieka. Bet mēs nedrīkstam kavēties. Ir jābaidās, ka jezuīti tos neizrauj no mūsu rokām.

— Kā tā?— kāds no rātskungiem iejautājās.— Man bij nepatīkama saruna ar ienīsto pāteri Janu. Pēc laužu valo­dām viņš izdibinājis, ka viens no gūstekņiem esot tā bikts- bērns, kāds Daugavas laivinieks. To Rāte nevarot tiesāt bez katoļu priekšstāvja piedalīšanās. Kad es mēģināju viņa ierunu noraidīt, tad šī pāvesta kreatūra piedraudēja, ka pats karalis iejaukšoties, jo jezuīti esot jau iesnieguši ziņojumu Varšavā. Trakas lietas! To nedrīkst pielaist!