RUTKU TĒVS - TRĪS VELLA KALPI

— Es nerūpējos par viņiem,— pēc īsa brītiņa meita atbildēja,— bet par tevi.

— Par mani?

— Jā. Tu būsi vainīgs pie viņu nāves. Nakts tumsā un klusumā tev šausmās mati sliesies stāvus un auksti sviedri spiedīsies uz pieres, kad nelaimīgā mirušā cietumnieka gars ar spalvainu roku, lieliem, līkiem nagiem pieskārsies.

— Rimsties! Rimsties!— Torņinieks nodrebēdams aiz­spieda abām rokām ausis.

Viņa meita, slepus glūnēdama, nogaidīja, kamēr tēvs nolaiž rokas, un tad turpināja vēl baigāk un liktenīgāk: v

— Viņš pieskarsies pie tava vaiga: mosties, Klāv Anger! Tu Jāvi man mirt. Tad es atnācu tev pakaļ. ..

— Klusu! Klusu!— Torņinieks atkal aizspieda ausis, pieskrēja pie vadža, pakampa no tā cepuri.

— Tātad uz rātsnamu? Izprasīt ārstu?— Anna aši jau­tāja pieceldamās.

— Pie vella! Nē! Desmitām reizēm jau esmu tev atbildē­jis.

— Uz kurieni tad?

— Iešu uz krogu! Mājās vairs nav miera. Nu jau veselu nedēļu man jāklausās tavās valodās par šiem vella kal­piem! … Sveika! Iešu, vismaz vakara cēlienu pasēdēšu mierā pie alus kannas.

Torņinieks izsteidzās no istabas. Meita, ātri nometusi pie malas savu rokdarbu, piesteidzās pie durvīm, klusi pavēra tās mazā šķirbiņā un klausījās, kā tēva soļi noklaudz pa akmens kāpēm. Tad tā dzirdēja lejā tēva sarunu ar karakal­piem, kuri torņa apakšstāvā atradās sardzē.

— Nesnaužiet!— bij dzirdama torņinieka balss.— Jūs zināt, kas jums apsargājams!

— Nu, no Peitava torņa pats velis nevar izmukt!— atbil­dēja sarga balss.— Te cieši turas akmens uz akmeņa, ne mazāko plaisu nemana. Durvis stipras, bultas jaunas.

— Pa atslēgas caurumu izlien nelabais, kā to jau nesen piedzīvojām Svētā Pētera baznīcā!

— Nebēdā, torņiniek: mums tie velli neizmuks.

— Jā, tādēļ esiet modrīgi!

Anna tālāk dzirdēja, ka nožvankš bulta un tēvs iziet.

— Viss iet, kā vēlējos,— viņa nomurmināja, apmeta sev ap pleciem lakatu un arī kāpa lejā. Te, ērtajā torņa priekštelpā, trīs nomiegojušies karakalpi sēdēja uz gara sola zem loga durvju tuvumā. Garos piķus, kas tiem bij iedoti muskešu vietā, ar kurām še neko nevarētu iesākt, viņi bij saslējuši kaktā. No šejienes varēja saskatīt eju uz cietuma kambariem, kā ari trepes uz augšstāviem.

— Labvakar, jaunava!— karakalpi sveicināja Annu.

Tā atņēma sveicienu, paraudzījās uz ejas pusi un, kaut

ko nervozi domādama, kā kavēdamās tuvojās āra durvīm.

— Uz pastaigāšanos, vai?— viens no sargiem iejautā­jās.— Jā, jauks vakars .. .

— Nē,— izlikdamās vienaldzīga, atbildēja sarkanma­tainā daiļava.— Gribu uz ielas gaidīt tēvu atgriežamies.

— Vienai augšā baigi? Jā, jā, nav joks, kad tādi ciemiņi zem viena jumta.

— Jūs domājat tos apcietinātos ļaunā kalpus?

— Nūja.

— Ak, tie ir pagalam zobiņiem sakapāti un nevienam nevar kaitēt. Jābaidās, ka tie neizlaiž garu pirms tiesas .. . Tēvs gāja sameklēt brūču ārstu.

— Tā?…

— Jā. Bet iešu es ari, mēģināšu, vai kāds negribēs nākt pie nabaga velliem.

Anna izgāja no torņa.

Uz ielas viņas gausums pēkšņi izzuda. Metās krēsliņa, un meiča pusteciņus steidzās pa gandrīz jau tukšo ielu uz priekšu, nogriezās no ieliņas ieliņā, kamēr sasniedza Ogļu tirgus galu. Te viņa iegāja kādos vārtos un kāpa pa šaurām kāpnēm uz augšu. Bēniņos tā sataustīja ieeju, pieklauvēja.

Pēc brītiņa atvērās durvis. Tajās parādījās neliela auguma virs sirmiem, īsi apcirptiem matiem, ļoti augstu, kā apskaidrotu pieri, ar lukturi rokā.

— Kāda tev vajadzība, jaunava?— viņš jautāja tīkamā, skaidrā balsī, puspētoši, pusnedroši aplūkojis viešņu.

— Es esmu Peitava torņinieka meita,— mazliet uz­traukta teica Anna.— Man pie tevis, dominē Rebus, liels lūgums. \

— Tā, tā . .. Nu, nāc iekšā!

Vecis ielaida ciemiņu priekšnamā, aizvēra un aizbultēja durvis, tad veda meiču uz iekšu.

Diezgan ērtā, zemā telpa, pilna daždažādāko priekšmetu, atgādināja pa daļai zinātnieka darbistabu, pa daļai aptieku, pa daļai alķīmiķa raganu ķēķi. Istabas vidū, apkrauts ar pergamentu ruļļiem, inkunābulu un šarteku kaudzēm, atra­dās milzīgs galds; vienā sienā visgarām bij plaukti ar zāļu podiem, vācelēm, krūkām; otrā kaktā kurējās pavards, ap kuru stāvēja kubli, toveri, piestas, retortes.

Viens kakts atgādināja ieroču kalēja darbnīcu; šur tur rēgojās dzīvnieku un putnu skeleti. Viss gaiss bij piesāti­nāts ar dažādu asu smaržu haosu.

Vecais noņēma no kāda soliņa globa bumbu un aicināja viešņu piesēst. Pats apsēdās pie galda savā darba krēslā.

— Nu, kas tev būtu man sakāms?

— Dominē Rebus,— Anna nedroši iesāka,— es atnācu lūgt tavas palīdzības. Tevi gaida kāds vārigi ievainots slimnieks.

— Vai tavs tēvs?

— Nē. Tas ir kāds gūsteknis. Taisnību sakot, divi ie­vainotie.

— Tā? Nu tad nekavēsimies.— Vecais maģistrs piecēlās.

— Bet es nezinu, vai tu gribēsi nākt man līdz . ..

— Kāpēc ne?

— Sie noziedznieki ir biedros ar nelabo.

— Kā tu to zini?— vecais asi uzskatīja meiču.

— Tā runā.

— Kas ievainotie tādi ir?

— Tie ir svešnieki. Mācītājs Samsons pirms Vasarassvēt- kiem baznīcā tos uzzīmējis par vella kalpiem. Un nedēju atpakaļ kā tādi tie sagrābti Mārstaļu kazarmēs un iemesti Peitava torni.

Maģistra Rēbusa piere savilkās grumbās, kaut acis smaidīja.

— Tā . .. Bet kādēļ isteni pie manis tu nāc? …

Meiča piesarka un apjuka.

— Nu, saki!— vecais uzstājās, pienākdams soli tuvāk un uzlikdams roku uz Annas pleca.

— Tādēļ .. . nu, tādēj .. .— daiļava stostījās,— tādēļ, ka cits neviens nenāktu.

— Un kāpēc nenāktu?

— No nelabā visiem bail.

— Man, tev šķiet, nebūs bail?

— Tev, dominē, ne.

— Kāpēc?

— Tādēļ, ^ tu pats .. .

— Pinos ar nelabo, vai ne?

— Tā runā.

Maģistrs rūgti iesmejās.

— O, sancta simplicitas!

— Kā? Es nesaprotu, kungs.

— Es teicu: ak, svētā vientiesība!

Vecais atkal atsēdas savā krēslā un nogrima domās.

— Un tādēļ es domāju,— pēc brītiņa Anna, sākdama šau­bīties, vai ārsts patiesi gribēs nākt, iebilda: —Es domāju, ka tu, kungs, neatteiksies nākt palīgā nabaga nelaimīgajiem . ..

Bet Rēbuss, nodevies savām domām un nedzirdējis mei­čas vārdus, runāja it kā pats ar sevi:

— Sl laužu taisnība! .. . Viss, kas nav parasts, viņiem šķietas esam 110 Jauna. Katrs, kā prāts tiecas pēc pasaules noslēpumu un likumu izdibināšanas un kas atklāj kādu jaunu, bet līdz ar to vecu veco patiesību, tie liekas stāvam sakaros ar vellu . . . Ak, nelaimīgais Daniel Rebus! Kur tevi novedušas tavas atziņu slāpes, tavas negulētās naktis, ļaužu slimības pētot un meklējot līdzekļus viņu dziedēšanai! … Augstie, cienījamie rātskungi neuzdrošinās tevi ilgāk atstāt pilsētas fiziķa dienestā un augstsirdīgi sūta tevi atpūtā.

Turīgie pilsoņi labāk Jauj mirt saviem piederīgiem vieglās kaitēs nekā griežas pēc palīdzības pie vella daktera — tā tie labprāt mani dēvē . . . Tumšais pūlis iekārsies nomētā mani akmeņiem, kad tiem paskaidroju debesu spīdekļu gaitas un viņu mehāniku .. . Un nu, beidzot,— viņš atkal piegriezās viešņai,— tomēr kāds prasa pēc manas palīdzības, bet tikai kā vella maģistra — vella kalpiem! .. .