RUTKU TĒVS: TRĪS VELLA KALPI

— Nē, nē,— Ērmanis vairījās.— Man jau ir savs amats. Es tikai atnācu draugiem līdz..

Viņš palika vārtu priekšā, pļāpādams ar sargu, kamēr Pēteris un Andris iegāja pagalmā.

Sētsvidū zem liepas bija nolikts galds ar rakstāmlietām un papīru. Skrīveris pierakstīja pieteikušos. Tam blakus sēdēja cienīgs, iesirms kareivis, kā likās, pats karakalpu priekšnieks kapteinis Salderns. Patlaban viņš pieņēma kādu noskrandojušos, panīkušu vīreli savā dienestā. Skrīveris to pierakstīja un pamāja ar savu zoss spalvu uz kādām durvīm:

— Ej tur! Tur saņemsi apģērbu un visu, kas pienākas. Bet rītu tev jau jābūt kazarmēs.

Andra bažas, vai tikai viņu, jaunu un nepiedzīvojušu, gribēs pieņemt, nu izgaisa.

— Tālāk!— kapteinis griezās pret ienākušajiem.— Jūs arī nākat pieteikties?

— Jā, kaptein!

— Nāciet tuvāk! Kāds tev vārds? No kurienes?

— Pēteris. No Kurzemes.

— Esi jau kalpojis? Aha! Laikam gan — kā rāda tavas rētas sejā . .. Kur kalpoji?

— Fārensbaha pulkā.

— Pie vella! Pie tā Kurzemes Bubuļa? Varbūt esi pat kāvies pret mums, rīdziniekiem?

— Nē. Tikai pret poļiem. Kad Fārensbahs nodeva mūsu hercogu, tad izstājos no viņa pulka.

Jūs arī nākat pieteikties?

— Tātad ar zviedriem esi bijis kopā?

— Gadījās cīnīties ar tiem plecu pie pleca.

— Brangi! Tad tagad, liekas, tev nāksies ar viņiem kauties. Neko darīt. Tas karavīra pienākums . . . Tālāk!

Andris panācās uz priekšu, Pēteris atkāpās.

Kapteinis, uzmetis jaunajam, skaistajam puisim skatu, pēkšņi iepleta acis.

— Kas tu tāds esi? .. .— viņš it kā apjucis nomurmināja.

— Mans vārds Andris. No Kurzemes.

Kapteinis labu laiciņu ar aizdomām lūkojās jaunekli, tad, kaut ko atcerējies, pavērās Pēteri. Nu viņa seja noskaidro­jās.— Pie vella!— Viņš uzsita ar dūri uz galda un pielēca kājās. Vēlreiz uzlūkoja vienu un otru. Tad iesaucās noteikti:— Nē! Jūs es nevaru pieņemt savā pulkā! . . .

— Kāpēc?— Andris bažīgi un nelaimīgi jautāja.

— Tāpēc. .. tāpēc … nu, tāpēc, ka es līdz šim esmu cīņās gājis tikai ar Dieva paligu!

Pēteris bija uzminējis, par ko vecais kareivis uztraucās.

— Kaptein,— viņš teica,— tā tas nav, kā tu domā! Mēs ari cīnāmies ar Dieva palīgu.

— Jūs!?— Salderns skarbi iesmējās.— Jūs — ar dievpa­līgu? Vai arī ar dievpalīgu nedējas divas atpakaļ jūs izkļuvāt no Svētā Pētera baznīcas pa noslēgtu durvju atslēgas caurumu? Man jūsu sejas labi atmiņā. Vēl trešais bija ar jums.

— Kaptein!—Pēteris panāca soli uz priekšu.— Te ir maldīšanās .. .

Tanī bridi no vārtu ailes parādījās pagalmā uztraukts virs, gadus četrdesmit, piepampušu, ar siltu flaneļa drānu apsietu galvu. Pēc smalkā apģērba spriežot, tas varēja būt Rātes loceklis. Ieraudzījis abus puišus, viņš tā kā sarāvās. Tad teica sažņaugtā, piesmakušā balsi:

— Kaptein Saldern!

Kapteinis paraudzījās uz saucēju.

— A! Rātskungs Toms Rams. Ar ko varu pakalpot?

— Uz vienu vārdu!— tas pamāja ar pirkstu.

Vecais kareivis atstāja galdu, pagāja garām abiem puišiem un tuvojās rātskungam. Tas satvēra viņu pie elkoņa un ievilka vārtu ailē, kur Pēteris un Andris abus nevarēja redzēt, bet tikai neskaidri dzirdēja klusu, uztrauktu sarunā­šanos. Svešais mēģināja kapteinim ko iestāstīt, tas pretojās, līdz beidzot, kā likās, piekrita.

Pēc dažām minūtēm pagalmā atgriezās kapteinis viens un teica puišiem, cenzdamies apspiest saviļņojumu:

— Nu labi. Pieraksti, skrlver, šos abus manā pulkā. Ir jau? Labi. Jūs esat pieņemti Rigas sargos. Tagad ejat tur, pa tām durvīm. Tur saņemsat, kā trūkst. Bet rīt agri jā­būt te!

Andris priecīgs steidzās uz norāditām durvīm. Pēteris, nojauzdams, ka kaut kas nav kārtībā ar pēkšņo pieņemšanu, sekoja vērīgs un aizdomīgs.

Viņam likās, ka šo rātskungu — Tomu Ramu, kā kaptei­nis to vārdā nosauca,— viņš būtu redzējis baznīcā, un nebij šaubu, ka tas ari ticis ķerts no viņa zobena plika, kura sekas varēja būt galvas tūska, ko tagad slēpa flaneļa apsienamais.

Abi jaunpieņemtie iegāja plašā telpā, kur bij priekšā pulciņš citu tādu pat, vakar un šodien pieteikušies.

Pa tam Ērmanis gaidīja aiz vārtiem. Pļāpādams ar musketieri, viņš bija ievērojis pa ielu nākam rātskungu ar apsieto galvu, manījis to uztraukti un ar nedrošu skatu viņu uzlukojam un pēkšņi iegriežamies kazarmes vārtos. Tad viņa auss bija uztvērusi vārtu ailē it kā apspiestas balsis, kā stridu. Tagad rātskungs atkal saviļņots iznāca, atkal paraudzījās uz viņu un musketieri un steigā nozuda ielas likumā.

Abi biedri vēl arvien neatgriezās no pagalma. Parasti taču savervētos kareivjus atlaiž uz dažām dienām nokārtot savas lietas. Ērmanim radās nelaba nojauta: šis rātskungs viņam likās it kā redzēts baznīcā uzbrucēju vidū, un tas, liekas, arī Ērmani še pie vārtiem bija pazinis, jo, ieraudzījis viņu, it kā sarāvās. Aizdomīgas viņam bij likušās arī uztrauktās balsis vārtu ailē. Kad tikai Pēteris ar Andri nav aizturēti.. .

Tā pārdomājot, viņš pēkšņi izdzirdēja no kazarmēm kņadu, ieroču šķindēšanu, iekliedzienus, šāvienus.

— Kad tevi! Jāiet raudzīt!— viņš apņēmās, devās garām musketierim un ieskrēja pagalmā.

Pagalma dibenā aiz kādām durvim bij dzirdams cīņas troksnis, zobenu šķindoņa.

«Nudien, viņi būs sagūstījuši manus draugus!» iedomā­jās laivinieks un devās uz durvīm. Tās bija noslēgtas. Viņš paraudzījās apkārt pagalmā, vai nav pie rokas kāds bomis, ar ko ietriekt durvīs. Bet te nekā nebij, izņemot galdu un abus soliņus zem liepas, kur kapteinis ar skriveri bij sēdējuši. Ērmanis pakampa galdu un drāza to durvīs. Galds izjuka, bet durvis i neiebrīkšķējās. Tad viņš mēģināja tās izspiest ar saviem varenajiem pleciem. Velti.

Pa tam kņada bij norimusi.

Nu atskanēja otrā pagalma galā — no vārtiem — ko­manda:

— Stāties! Musketes uz dakšām! Degli turēt gatavībā!

Ērmanis apgriezās un ieraudzīja karakalpu nodaļu, kuri

pagrieza pret viņu savu musketu stobrus, vienā rokā turē­dami iedegtos degļus. Tiem blakus stāvēja rātskungs ar aptīto galvu.

— Kad tevi kociņš!— iesaucās laivinieks.— Nu, ja kauša­nās, tad kaušanās!

Viņš paskrēja uz pagalma vidu un pakampa vienu no soliem.

Ermanis pakampa galdu un drāza to durvīs.

— Padodies!— uzsauca karakalpu nodaļas priekšnieks, vecs kaprālis.— Pie mazākās pakustēšanās mani viri tevi sašaus vienos caurumos. Nu redzi, nav tev izejas.

Ērmanis ieskatija, ka velti iesākt ciņu. Kaprālim bij taisnība. Viņš nolaida pacelto solu un nošļucis nosēdās uz tā.

Uz kaprāļa pavēli pienāca ļaudis un sasēja gūstekni. Tad atveras durvis pagalma dibenā, un pa tām uz nestuvēm divi vīri iznesa grūti ievainoto Pēteri. Divi citi veda zem rokas tāpat ievainoto Andri. Viņš bija bāls un tikko turējās uz kājām. Iznāca ari kapteinis Salderns un rātskungs Toms Rams. Rātskungs klusi teica kapteinim:

— Nogādājiet tos vella kalpus klusi, bez trokšņa uz cietumu, lai nesaskrien ļaudis.

Salderns pamāja ar galvu un uzsauca kareivjiem:

— Uz torni!

— Pag!— rātskungs iedomājās.— Vislabāk būtu, ja tos neviens neredzētu. Vajadzētu viņiem uzmest uz galvām segas. Tādas lietas jānodara visā klusibā, jo ļoti var būt, ka tie ir no jezuītu ļaudīm, un, ja tie saodīs, ka viņu kalpi sagūstīti, tad sacels traci un mēģinās tos atpestīt.