RUTKU TĒVS: TRĪS VELLA KALPI

— Pastāstiet jel — kāpēc tad jūs atstājiet savu dzimteni? Kurzeme tak īstā maizes zeme.

— Tad tev vajadzēs uzklausīt visu mūsu dzīves stāstu no gala,— domāja Pēteris.

— Nu, lūk! To es labprāt dzirdētu.

Pēteris iedzēra malku alus un sāka stāstīt:

— Mēs esam Kurzemes padzītā hercoga Vilhelma ļaudis no Ēdoles muižas. Kad kara virsnieks Fārensbahs uzņēma cīņu par mūsu nelaimīgo lielkungu, es iestājos tā pulkos un kāvos lidz pret poļiem visās kaujās. Bet Fārensbahs nodeva mūsu kungu, un es, atstājis tā dienestu, atgriezos atpakaļ muižā. Te vairs nebija nekādas kārtības. Kaut gan mūsu kunga brālis hercogs Fridriķis bija apstiprināts par visas zemes valdnieku, tomēr poļi rīkojās pa lielkunga muižu pēc sava prāta, it kā tā tiem piederētu. Pagājušo rudeni Ēdolē apmetās kāds poļu junkurs, augstprātīgs un samaitāts cilvēks. Ar to man un Andrim iznāca briesmigs naids.

Andrim bija iecerēta kāda muižas meitene. Uz to ari poļu junkurs bij metis savus iekārojošos skatus. Viņš sāka tai uzmākties un to vajāt. Nabaga Rūtiņai bēguļojot bieži gadijās pārnakšņot laidarā, pažobelēs vai siena gubenī muižas laukos. Reiz — tas bija ziemas sākumā — Rūta, bēg­dama no uzmācīgā poļa, skrēja pāri upei. Plānais ledus ielūza, un meitene nozuda āliņģi. Andris, kurš bailēs par savu iemīļoto dien' un nakti to uzraudzīja, bij gadījies tuvumā. Viņš metās ledainā atvarā un izglāba slīkstošo. No izbailēm un saaukstēšanās Rūta savārga, un dažreiz likās, ka beigas bus. Tak īsi pirms Lieldienām dzīves spēki ņema virsroku un vājiniece sāka pamazām atspirgt. Te kādu vakaru Andris izdzirdēja izmisuma pilnus palīgā saucienus. Viņš metās slimās kambarīti un ieraudzīja nespēcīgo mei­teni cīnāmies ar junkuru, kurš tai uzmācās. Andris stājās starpā, bet spēcīgais polis uzveica zēnu un izgrūda pa durvīm, tās nobultējot no iekšpuses. Te pienācu es, saucienu iztraucēts, un, dabūjis zināt, kas notiek, ar kājas spērienu izsitu durvis un nostājos poļa priekšā. Tas niknumā metās man virsū, zobenu izrāvis. Man ieroča nebij klāt, bet es veikli atbruņoju uzbrucēju un izsviedu to laukā. Nu bez­kauņa dusmās vērsās pret mani un Andri. To pašu nakt' viņš ar pusduci savu cilvēku, kas to pavadīja viņa sirojumos pa mūsu lielkunga muižām, iebruka ļaužu istabā, kur gulējām. Es nopratu, ka beigas ar mani būs, ja kritīšu viņu rokās. Tādēļ paķēru no cisām savu veco zobenu un sāku aizstāvēties. Roka man ir veikla, ciņās vingrināta, un es nolaidu gar zemi trīs poļus. Pārējie metās bēgt. Pats junkurs, dabūjis cirtienu labās rokas plecā, ievaidēdamies ļāva izkrist zobenam un ari izskrēja ārā.

Man bija jābēg. Es atstāju muižu. Andris palika, un mēs norunājām satikties kādās mājās pie Kuldīgas, kad Ruta būs kaut cik atspirgusi, ka visi trīs varam doties uz Rīgu, kur meitenei kāds radinieks kalpoja pie kapteiņa Sutena.

Veselu mēnesi velti izgaidījos pie Kuldīgas Andri un Rūtu. Tad devos atpakaļ uz Ēdoli. Tur dabūju zināt, ka Andris iemests cietumā, bet Ruta to pašu nakt'— vēl varga un nespēcīga — nozudusi. Es izlauzu muižas cietumu un atsvabināju Andri. Izmeklējāmies meiteni visā apkārtnē, klaušinājām no mājas mājā. Beidzot izzinājām, ka Rūta viena devusies uz Rīgas pusi. Tā mēs nokļuvām līdz Jelga­vai, kur nejauši satikām kādu zemnieku no mūsu puses. Tam bija ziņa no Andra līgavas: šī laimīgi nokļuvusi Rīgā, te atradusi darbu un patvērumu . . . Nu mēs steidzāmies un šorīt nokļuvām te .. .

Tikai nu es nesaprotu, pie kā meitene būtu varējusi griezties. Kapteinis Sutens priekš divi gadi miris, kā tu, draugs, stāstīji. . .

— Viņš pazudis bez vēsts.— Ērmanis, visu laiku uzma­nīgi klausījies, tagad iedzēra malku alus.— Runā, ka ne­labais to parāvis.

— Nu jā. Tātad Rīgā viņa nav un tā karakalpi aizgājuši uz poļiem; ari Rūtas radinieks .. .

— Var jau būt, ka tai palaimējās tikt dienestā kādā pilsoņu ģimenē.

— Liekas, tā būs .. .

Stāstītājs apklusa, arī paceldams pie lūpām savu alus trauku.

Laivinieks labsirdīgu smaidu raudzijas Andrī. Tad pēc īsa klusuma brīža teica:

— Tatad ari tu gribētu apmesties Rīgā, lai būtu savas līgavas tuvumā?

Andris mazliet piesarka.

— Jā. Bet citur mums arī nav kur doties. Uz Kurzemi atpakaļ nedrīkstam. Ēdolē Pēterim piespriests nāves sods par poļu junkuru saciršanu.

— Hm . . .— Ērmanis nodomāja.— Man liekas, ka kaptei­nis Salderns jūs pieņems savā dienestā. Kā dzird, tad zviedru karalis pieteicis poļiem karu un ļoti var būt, ka atkal nāk uz Daugavgrīvu un Rīgu. Pilsētā patlaban ļoti maz karaspēka. Tad jau varēsat dzīt pēdas Andra līgavai. Bet labāk būs kādu laiciņu Rīga nerādīties šlrītējā trača dēļ

baznīcā. Varbūt viens otrs būs mūs ievērojis pēc paskata. Lai tā lieta aizmirstas.

Andrim gan prāts nesās ātrāk uzmeklēt Rūtu, bet arī viņš saprata, ka nebūtu apdomīgi tik drīz rādīties pilsoņiem, kuri uztraukumā tiem draudēja ar sārtu kā vella kalpiem. Lai viss aizmirstas.

Trīs jaunie draugi nosēdēja pie alus malka līdz pašam vakaram, pārrunādami par visu uz pasaules. Tad gulētie- dami nolēma kādu nedēlu likties uz zveju un mazliet sapelnīties un aizmiga mierīgā, cietā miegā.

Līdz pašiem Vasarassvētkiem mūsu trīs draugi brauca uz lašiem. Šogad zveja pagadījās necerēti bagata, un tīri žēl bija svētku dienās sēdēt mājās un atteikties no varenajiem lomiem. Tak pēc tam varēja atkal braukt Daugavā, un tā viņi nostrādāja vēl otru nedēju, kad lielā zivju iešana izbeidzās.

Šopavasar Ērmanis ieņēma lielu naudu un kristīgi dalī­jās ar saviem palīgiem. Nu, spožajiem dālderiem kabatās skanot, kādu rīt' visi trīs brauca pāri uz Rīgu šo to nepieciešamu nopirkt; un bez tam Pēteris ar Andri gribēja uzmeklēt sardzes priekšnieku un piestāties viņa nodaļā par karakalpiem, lai varētu Rīgā palikt uz dzīvi un dzīt pēdas Rūtai.

Nu beidzot bija īsti pienākusi vasara, koki salapojuši un aukstie vēji rimuši. Pilsētas ielas bija prieka un dzīvības pilnas. Ļaudis jautri gāja savās dienas gaitās, kad mūsu . puiši izgāja cauri Sālu vārtiem.

Andris nepalaida garām nevienas meičas, neieskatījies tai zem galvas lakata, cerēdams kādā nejauši saskatīt savu Rūtu. Bet Rīgā diemžēl bija bez tās vēl daudz citu skaistu sieviešu. Tās savukārt meta dedzīgus skatus uz daiļo puisi.

Ejot pār Svētā Pētera baznīcas laukumu, Ērmanis ie­smējās:— Velti mums te meklēt un taujāt pēc Salderna dzīvokja. Kapteinis, bez šaubām, atradīsies savās kazarmēs pie marstaliem.

Viņi izgāja cauri uz Cūku ielu un iegriezās Mār- stalu ielā. Te garas, šauras ēkas vārtos stāvēja sirms

karakalps ar musketi padusē, atspiedies uz musketes dakšas.

— Tepat jau būs mūsu ceļamērķis,-— teica Ērmanis, ap­stādamies un sveicinādams sargu:— Labrīt, draugs! Vai te var satikt jūsu kapteini?

— Tikai iekšā! Tikai iekšā!— Sargs pameta ar galvu uz pagalmu aiz vārtu ailes un, kad puiši taisījās tam paiet garām, vēl piebilda:— Kas iegājis kazarmē, tas tur paliek! Vajā nevienu nelaiž!

— Vai dieniņ!— Ērmanis atsitās atpakaļ.— Tu saki — vaļā vairs nelaiž?

— He, he, he, he .. . Visus, kas tik drusku kust, pieņem!

— Tad es labāk palikšu ārpusē .. . Bet jūs, draugi, ejat vien! Es pagaidīšu, kamēr visu nokārtosat.

— Vai tev liekas,— musketieris iesmējās,— ka tevi, tādu resni, nepieņems? Pieņem! Tagad, karu gaidot, ņem ciet pat pēdējo vārguli! Ej vien!