RUTKU TĒVS: TRĪS VELLA KALPI

Pēc tam, ar svētību atvadījies, pāters atkal gāja tālāk.

Puiši vilka no kabatas laukā noslēpto maizi un klusē­dami turpināja pārtraukto ēšanu. Lai cik izsalkuši bija abi karakalpi, iedotos gabalus tie tomēr nespeja uz reizi notie­sāt un brīnīdamies raudzījās resnajā biedri, kurš, visu laiku ēdis, patlaban iebāza mutē pēdējo garozu no milzu klaipa. Sādu ēdelibu viņi nekad vēl nebij redzējuši.

Laiks patiesi turējās stipri auksts, tā ka gaidītājiem sāka salt. Resnais laivinieks, iedomājies pātera vārdus par jokiem no kanceles, aicināja biedrus baznīcā sasildīties.

Visi trīs iegāja dievnamā.

Tas bija pilns ļaužu. Patlaban beidzās liturģija un mācītājs uzkāpa kancelē. Maģistrs Hermans Samsons bija brīnišķi stalts virs. Melnie dārgas drānas kora svārki smagās krokās nokārās par tā spēcīgo augumu, virs kuplās, sniegbaltās rata apkakles pacēlās cienīgā galva ar augsto pieri, atpakaļ atsukātiem pagariem matiem, pilnigu, ovālu seju ar gaišu, kuplu pilnbārdu. Viņa skatā, kustībās un vispār visā būtnē bija kaut kas iedvesmojošs, aizraujošs. Tas bija virs, kas prata vadīt un sev pakļaut pūli.

Ērģeļu akordiem izskanot, mācītājs sāka savu šīsdienas sprediķi, ņemdams tēmu no pirmās apustuļa Pētera grāma­tas piektās nodaļas astotā panta:

— Esiet prātīgi, esiet nomodā, jo jūsu pretinieks, tas velis, staigā apkārt kā rūkdams lauva un meklē, kuru tas apri tu.

Mūsu tris paziņas, lai labāk varētu redzēt sprediķotāju, klusi un uzmanīgi paspiedās cauri ļaužu pūlim un pagājās pa sānu eju uz priekšu. Te, iepretim kancelei, viņi nostājās starp citiem klausītājiem.

Mācītājs Samsons, ievadījis runu ar Bībeles citātu, piegriezās ellei un tās valdniekam. Spilgtās krāsās viņš attēloja Belcebula varenību, gan ar iebildumu, ka ļaunais varot strādāt savas negantības tikai ar Dieva pieļaušanu; tak šis dievišķās pieļaušanas robežas viņš izpleta tik plašas, ka vientiesīgajos klausītājos radīja iespaidu par Sātana suverēnās varas neaprobežotību. Un dievvārdnieki, elpu aizturēdami, klausījās, savas dvēseles dziļumos šausmināda­mies no elles lielkunga visvarenības.

Tie bija brīnišķīgi laiki.

Kā saldi reibinošs, krāšņs, indīgs zieds uzplauka ļaužu dvēselēs Sātana kults. Dievbijība atkāpās vella bijāšanas priekšā, un tauta aizrāvās no baigajām, noslēpumainajām elles lielkunga mākslām. Cilvēki sāka dievināt Sātanu, tīri dzīvnieciskās bailēs juzdami sevi tuvāk tam nekā apžilbi­noši gaišajam un nesasniedzamajam debesu Tēvam. Tāds bija vispārējs noskaņojums mūsu laikmetā, un šai gara aplokā ietilpa arī maģistrs Hermans Samsons, kādēļ viņš, ņemot vēl vērā tā spilgto, spēcīgo personību, kļuva iemīļotā­kais rīdzinieku mācītājs.

Beidzis šo teorētisko ievadu, sprediķotājs piegriezās jautājumam, kas patlaban saviļņoja visu prātus:

— Esiet prātīgi, esiet nomodā! Mani mīļie ticības biedri! Sis apustuļa brīdinājums lai nemitīgi skan mūsu ausis un sirdis. Apbrīnojamas ir vella mākslas, ar kurām viņš mūs ie­ved bailēs un zūdišanā. Ļaunajiem gariem, kā zināms, ir pa­kļauti visi elementi. Tie var mums uzsūtīt zemestrīces, vēt­ru, krusu, lietu un aukstumu pat ziedoņa mēneša vidū, kā patlaban to piedzīvojam. Elles lielskungs var mest savu inferālisma ēnu uz zvaigznēm, mēnesi un pat sauli, tā atraudams mūsu skatieniem, ko ar baigu sirds iztrūcināša- nos mēs piedzīvojām pagājušo piektdien. Mīļā draudze! Tas bija baigs bridis, baigas stundas. Saule aptumšojās, gaišā diena pārvērtās mellā nakti! Vai viens otrs nesagatavojies nevarēja sākt zūdīties, ka Dievs savu vaigu novērsis no mums un nodevis kundzību pār zemi Satanam! Vai dažs labs savās bailēs nevarēja tikt pavedināts atkrist no tā Kunga un pieķerties vellam! Ak, smagas un baigas bij šis pārbaudījuma stundas, bet mēs ar visžēlīgā Dieva palīgu šo pārbaudījumu esam godam izturējuši. Mani miļie! Paliksim stipri savā ticībā, un nekas mums nevarēs kaitēt. Nepadosi­mies nekādām māņu tičībām un māņu mācībām, ka šādas zīmes pie debesīm varētu tikt uzskatītas par asiņainu karu, mēra, bada laiku vai citādu bēdu un posta priekšvēstnesi;

tapat neklausīsimies uz tām pasaulīgajām māņu mācībām, ka saules un mēness aptumšošanās notiekot pēc negrozā­miem dabas likumiem. Kā augstā teoloģijas zinātne māca, tad šīs baigās parādības pie debesu spīdekļiem, kas laiku pa laikam ar Dieva pieļaušanu redzamas te vienā, te otrā pasaules malā, nav nekas cits kā elles lielkunga negantību stiķi. Un, lūk, tā mēs varam būt~ stipri savā ticībā un paļāvībā uz to Kungu, zinādami, no kā nāk viss ļaunums, biedi un baisma. Un tomēr, mīļā draudze, bezgala viltīgas un pavedinošas ir Sātana mākslas, ja tas pie mums nāk avju drēbēs. Tās ir vislielākās briesmas mūsu dvēselēm, uz kurām tagad gribu aizrādīt.

Sprediķotājs atņēma elpu un pārlaida skatu pār klausītā­jiem. Viņa vārdu spēks bija nomierinājis uztrauktos prātus sakarā ar saules aptumšošanos. Nu varēja sākt piegriezties īstajam sprediķim, kuru maģistrs Samsons bija rūpīgi izstrādājis šai dienai un kuram bij jāiedzen pirmā nagla ienīstās katoļu baznīcas zārkā.

— Mīlā draudze!— viņš sāka ar lielāku dedzību.— Mūsu ienaidnieks, tas velis, staigā apkārt kā rūcošs lauva. Mums nav cita glābiņa pret viņu kā vienīgi mūsu ticības spēks un svētā evaņģēlijuma gaisma. Kur šī gaisma spīd, tur ļauna­jam jāatkāpjas. Sī gaisma ir kā augsts žogs, pie kura jāklūp pavedinātājam. Kur žogs zemāks, tur velis kāpj pāri. Es runāju, mani mīļie, par pāvesta viltus mācību. Tās piekri­tēji visnotaļ ir vella nagos, jo paši Romas kungi bijuši īsti vella kalpi. Ir noskaidrots, mīļā draudze, ka no pāvestiem pieci ir pilnīgi un pavisam bijuši padevušies vellam. Tāpat jezuīti ir aplam gudri vella burvībās. Manā studiju laikā Vitenbergas augstā skolā viens mācības biedrs man stāstīja par kādu burvju grāmatu, ar kuras palīdzību jezuīti sarunā­joties ar elles gariem. Viņš pats savām acīm šo grāmatu esot redzējis. Un, mīļā draudze, tu zini, ka šie negantnieki mīt arī mūsu vidū! Es esmu dzirdējis, ka jezuītu pāters Jans, šis centīgais vella kalps, nespēdams savai viltus mācībai piegriezt dažus Rīgas apkārtnes zemniekus, ar ļaunā palīdzību nobūris viņu lopus. Tie nobeigušies vēl to pašu dien! Mani miļie! Vai ir iedomājamas vēl lielākas negantī­bas?! Kamēr šie negantnieki te rīkosies, neviens mēs vairs neesam droši savas dzimtās pilsētas mūros! Kurš no mums var būt pārliecināts, ka viltīgie vella kalpi jau nav iekaro­juši mūsu sievu, mūsu meitu, mūsu dēlu dvēseles un taisās nolaupīt tos, kas dārgi mūsu sirdīm? Ak, visbīstamākais ir ļaunais, kad viņš sūta mums savus kalpus! .. .

Iekarsušais sprediķotājs atkal atņēma elpu. Atkal viņš parlaida skatu pār baznīcēniem, vērodams iespaidu, lai īstā laikā dotu pēdējo satriecošo grāvienu. Un patiesi telpā valdīja dziļš saviļņojums, ka pietiktu mazākās dzirkstites fanātiskam uzliesmojumam.

Pēkšņi mācītāja skats pārsteigts apstājās pie trim vī­riem sānu ejā iepretim kancelei. Vai tie nebija tie paši, ko nule redzējis smaidošā pātera Jana sabiedrībā pie kapsētas stūra? Un atkal viņa acis iedegās niknumā, asinis saviļņojās naidā. Viņš strauji izstiepa pret tiem roku un iesaucās:

— Lūk! Pat mūsu svētajā baznicā es redzu šos vella kalpus! Rau, tur tie stāv!

Baznīcēni spēji pagriezās uz norādīto pusi. Ari trīs puiši ziņkāri raudzijās ap sevi, meklēdami rādītos vella kalpus. Resnais laivinieks, vēl arvien izsalcis, bija sagrabinājis pa kabatām sauju maizes druskas un patlaban taisījās tās bērt mutē.