RUTKU TĒVS: TRĪS VELLA KALPI

Anna, izbrīnā klausijusēs zinātnieka rūgtajā valodā, tomēr lāgā nesapratusi tā rezignāciju, sāka šaubīties par palīdzību.

Viņa nometās ceļos vecā priekšā un, pacēlusi rokas, izmisuma balsi lūdzās:

— Kungs, neatstum mani! Palīdzi šiem nelaimīgajiem! Dziļas brūces ir iecirstas viņu miesās. Un viens no tiem ir vēl tik jauniņš … ^

Rēbuss pēkšņi strauji pagriezās pret meiču.

— Piecelies!

— Kungs, palīdzi!— Anna izrāva no ņiebura maciņu. — Visu savu naudu es tev atdodu! Tikai glāb vājinieku dzīvību.

— Piecelies, es saku!— vecais ar tēvišķīgu maigumu saņēma jaunavu pie pleciem un atsēdināja.— Es neatsakos izpildīt tavu lūgumu. Bet pirms es gribētu dzirdēt īsos vārdos, kas tev zināms par gūstekņiem. Kas tie tādi, un kā tu ar viņiem iepazinies?

Anna sāka drudžaini stāstīt:

— Pagājušo nedēļu tos noveda mūsu tornī. Pa sava kambarīša logu es dzirdēju pūļa balsis, ka trīs vella kalpi ievesti. Es, ziņkāres dzita, izgāju cauri dzīvojamai istabai uz trepēm; no šejienes ieraudzīju lejā karakalpu pulkā trīs segās satītus stāvus. Domāju, ka tie drausmīgi velli, bet, kad viņus attina, pārsteigta vēroju īstus cilvēkus, kā visus citus mūsu pilsētā. Viens no viņiem bij gandrīz zēna gados, ar eņģelim līdzīgu brīnumdaiļu seju. Tas bij ievainots krūtīs, pa kurām sūcās asinis. Otrs gulēja uz nestuvēm. Viņus iemeta tumšajā kambari, kur nav ne loga, ne plaisas gaisa iekļūšanai. Rātskungs Rams liedzās sūtīt ārstu. Velti es mēģināju pierunāt tēvu. Tad devos pie tevis, dominē. Bet mums ar mazu viltību jātiek cietumā, jāsaka sargiem, ka tu, kungs, esi Rātes sūtīts.

— Labi. Bet tu teici, ka ievainotie nedēļu atpakaļ ievesti. Vai kāds jau pārsējis viņu brūces?

— Es to izdarīju, kungs. Naktī, kad tēvs gulēja. Bet viņu sāpes nemazinās. Brūces ir dziļas, pūžņo.

— Tad iesim!— Rēbuss strauji piecēlās.

— Es skriešu pa priekšu,— Anna gāja uz durvīm. — Sagatavošu sargus, lai tevi tūlīt ielaiž.

— Labi.

Meiča steidzās prom.

Atgriezusies Peitava tornī, Anna bažīgi jautāja sargiem:

— Vai tēvs vēl nav pārnācis?

— Nē.

«Paldies Dievam, viss iet labi,» viņa teica pie sevis apmierināta un — jau uz trepēm — atkal pagriezās pret karakalpiem:— Ārsts drīz būs klāt. Ielaižiet to. Es pa tam apgādāšu visu, kas vajadzīgs.

Viņa uzkāpa augšā, bet drīz atgriezās ar degošu latarni, cietuma atslēgu, ūdens ķipi un dvieļiem. Tanī pat brīdi ieradās ari maģistrs. Kamēr sargs nobultēja durvis, Rēbuss ar Annu jau nozuda ejā uz cietuma kambariem. Te torņi- nieka meita atslēdza vienu mītni, un latarna gaismā abi iegāja tumšajā, piesmakušajā telpā. Uz pussatrūdējušiem salmiem gulēja mūsu trīs draugi. Ērmanis piecēlās, dodams vietu ārstam, kurš nometās cejos pie ievainotā Andra. Annai rādot gaismu, vecais atsedza slimnieka vamzi, zem kura uz krūtīm bija no linu audekla apsējums. Ārsts, to attaisījis un vērīgi izmeklējis brūci, teica:

— Diezgan padzijš zobena dūriens. Bet ievainojums nebūs bīstams, ja viņu rūpīgi izmazgāsim un uzliksim zāles. Pāris nedēļas tomēr būs jāguj.

Viņš izmazgāja brūci, tad aizšuva jau dzīstošās rētas malas un atkal nosēja slimo vietu.

Pie Pētera ārsta seja kļuva nopietna. Tam bija lodes dragāts stilba kauls, kāja uztūkuši. Turklāt pistoles lode iestrēgusi kreisā plecā. Vispirms ķirurgs ar savu instru­mentu palīdzību sataustīja lodi plecā, to izvilka un, izmazgā­jis ievainojumu, cieši nosēja. Grūtāks un bīstamāks darbs bij ar kāju. Taču ari tā drīz bija kārtībā, un Rēbuss, apbrīnodams ievainotā varonību, kurš pie sāpīgās tīrīšanas pat vaibstu nepakustināja, izteica cerību, ka abi tiks veseli. Tad viņš deva norādījumus torņinieka meitai par ārstēšanu un atstāja torni.

— Diezgan padziļš zobena dūriens . . .

Atkal aizvērās durvis aiz gūstekņiem

Anna kāpa augšā uz dzīvokli. Pakāra cietuma atslēgu, izdzēsa latarni un iededza istabas lampiņu. Tad viņa no­sēdās pie loga un gaidīja tēvu pārnākam. Viņas domas kavējās pie gūstekņiem jeb, pareizāk sakot, tikai pie Andra, kura jauneklīgais daiļums tā bija saviļņojis vairākus gadus par viņu vecāko meiču, ka tā viņa dēļ bij gatava ziedot visu, pat savu dvēseli. Tā nemanot satumsa nakts. Tad torņinieka meita dzirdēja lejā iečīkstamies durvis. Tēvs būs pārnācis no kroga, viņa attapās un, piesteigusies pie pavērtām durvīm, klausījās.

— Beidzot Klāvs mājās!— lejā teica kāds karakalps. — Ilgi meklēji dakteri!

— Vells ar ārā!— atbildēja neskaidrā, iedzērusēs torņi­nieka balss.— Pat no jums, pagāniem, man nav miera! Ejiet ratā!

Tad kāpēs švīkstēja nedroši soļi.

Anna, turējusi roku uz nemierīgi pukstošo sirdi, atvieg­loti uzelpoja.

«Viss ir labi. Tēvs krietni iedzēris. No sarga valodas viņš nekā nesaprata, ko tas gribēja teikt ar to daktera meklēšanu. Ap pusnakti sardze mainīsies, un tā tēvs nekā nezinās, ka pie gūstekņiem bijis maģistrs Rēbuss.»

Noguldījusi tēvu, meita gāja uz savu kambarīti likties pie miera.

Svētdien pirms Jāņu dienas virsmācltāja Hermaņa Samsona namā bij nelielas viesības par godu viņa meitas Cecīlijas četrpadsmitai dzimšanas dienai. Tās bij dīvainas godības: no gaviļnieces biedrenēm pie kafijas galda sēdēja tikai viņas māsīca Elīza, Samsona svaiņa Toma Rama meita. Pārējie viesi bija rātskungi, sākot no sniegbaltā vectētiņa — birģermeistara Niklāva Ekes — līdz visjaunākajam Joahi­mam Rigemanim, kurš ari jau bija pāri četrdesmit piekta­jam gadam. Sāda sabiedrība nepavisam nepiedienējās jau­nās meitenes goda dienā, un, kā likās, to viņa ari negribēja. Steigā izdzēruši savu tasīti kafijas, kungi piecēlās no galda un pārgāja uz mācītāja darba istabu, kur tos gaidīja pīpes un liela kanna vīna. Tikko aiz viņiem bija aizvērušās durvis, abas meitenes saskatījās zīmīgu skatienu, aši piecēlās, noskūpstīja namamātes roku un aizsteidzās uz Cecīlijas istabu. Mācītāja cienmāte, palikusi viena, plati nožāvājās, tad pazvanīja.

Ieradās kalpone, daiļa meitene, gadus deviņpadsmit veca, ar divām smagām zelta dzeltenām bizēm.

— Novāc traukus, Raute!— teica namamāte.— Un te tev būs pagraba atslēga, ja kungi vēl prasa vīna. Mani netraucē. Es uz kādu stundiņu gribu atgulties.— Viņa piecēlās un smagi izgāja. Kalpone nokopa galdu. Viesistaba palika tukša.

Darbistabā sēdēja namatēvs ar dzimšanas dienas jeb, pareizāk sakot, saviem viesiem: sievastēvu, vecāko birģer­meistaru Niklāvu Eku, svaini Tomu Ramu, kura galvas tūska vēl nebij gluži pārgājusi, veco rātskungu Benediktu Hinci un Rātes locekļiem Johannu Srēderu, Lorenču Cim- mermani, Joahimu Rigemani un Ludvigu Hintelmani.

Kad pīpes bij iedegtas, mācītājs pārlaida skatu pār sabiedrību, nokrekšķējās un teica:

— Augstie kungi! Kā jums jau būs zināms, tad manas Cecīlijas goda diena mums noder tikai kā maska, lai neuzkrītoši sapulcētos un apspriestu ārkārtīgi svarīgas lietas, kas prasa vislielāko slepenību un uzmanību.

— Jā, jā,— iebilda vecais Hince,— bet vai jūsu meita nejutīsies apbēdināta, ka tik maz vērības piegriežarti vi­ņai — šo viesību iemeslam?

— Ak nē!— Samsons atmeta ar roku.— Mana Cecīlija ir laimīga, ka tiek no mums vaļā un var būt savas draudze­nes — Rama Elīzes sabiedrībā. Ko mēs zinām no jaunu skuķu sirdslietām! Tā jau mums bij norunāts, ka netaisīsim lielas viesības.. . Bet nu, mani kungi, piegriezīsimies mūsu šīsdienas slepenās sanāksmes iemeslam. Ludvig Hintelman! Lūdzu, nāciet klajā ar savu ziņojumu.