RUTKU TĒVS - TRĪS VELLA KALPI

Jaunās garu saucējas piegāja pie galda un lielākā no­pietnība un svinībā sāka gatavoties. Cille uzšķīra veco šar- teku. Sadzeltējušās pergamenta lapas bija sīki aprakstītas latiņu burtiem un k'abalistiskām pentogrammām. Tā bija kāda uz sārta sadedzināta nabaga nelgas nekromanta mel­nā grāmata, kuru līdz ar kvēpināmo trauku, zālēm un burvju zizli bija pievācis mācitājs Samsons un kuru viņa grāmatplauktos bija atradusi Cecīlija. Viņa vēlreiz uzma­nīgi pārlasīja kādu vietu, ar pirkstu braukdama no rindas uz rindu, no zīmes uz zirni, tad uzšķīla uguni un iededzināja uz galda sveci, sakārtoja vara trauka kvēpināmās zāles un tās aizdedzināja. Sausais siens neuztvēra liesmu, bet sāka tikai gruzdēt, radīdams plānu, zilu dūmu strūkliņu, kas taisni pacēlās pret griestiem un izplatīja savādu, saldu, reibinošu smaržu.

Mācītāja meita satvēra zizli. Viņas roka uztraukumā drebēja, taisot gaisā ar to ērmīgas zīmes, kādas atradās uz šartekas lapaspušu malām.

Tad viņa sīkā, griezīgā balsī sāka lasīt burvju formulu no melnās grāmatas:

— Lamarton anoir bulon, madrinel trason ebrasotea pantenon nabrulges, comeri itrasbier rubanti nadres cal- musi ormenui ni tules demi, rabion hamoofin! Parādies, skaistākais no visiem velliem,— tas, kuru redzējām Svētā Pētera baznīca un kurš tagad sēž ieslodzīts Peitava torņa cietumā! Parādies!

Mācītājā meitai no lielās gribas sasprindzinātibas piepampa roku dzīslas. Vienā rokā tā vicināja zizli, ar otru turējās pie galda malas. Uz pieres viņai parādījās sīkas sviedru lāsītes. Nekādas parādības nejuta. Tikai no kvēpi­nāma trauka cēlās gaisā šaura, zila dūmu strūkla, kas kā miglas dūmaka krājas ap griestiem un, neatrazdama slēg­tajā telpā nekur izejas, vijīgos slāņos grima zemāk, jau bllvēdamās turpat virs meiteņu galvām.

Saldajā, smaržainā gaisā elpošana kļuva smagāka. Eliza, cieši piespiedusies pie draudzenes, juta mācamies virsū reibumu un miegu. Viņa aplika roku ap māsīcas viduci.

Cecīlija, nejuzdama nekā ap sevi, kā transā atkārtoja formulu.

Vēl nevienas parādības nemanīja.

Garureģe sāka trešoreiz, jau pati grīļodamās.

Te aiz viņas muguras atskanēja kluss troksnis. Cille atgriezās: Elīza bij sabrukusi uz grīdas. Ari viņai pašai sāka griezties riņķi galva. Klusi iekliegdamās, tā saļima blakus biedrenei.

Mācītāja viesiem darbistabā aptrūka vīna. Namatēvs piecēlās un piezvanīja. Pagāja laiciņš, bet kalpone nerādījās.

— Vai tā skuķe būs tik cieši iemigusi?— teica Samsons un gāja pats raudzīt.

Viņš ieskatījās virtuvē, skuķes kambarītī. Nekur tās nemanīja. Tad viņa deguns saoda savādu saldu smaržu. Priekšnamā tā kļuva stiprāka un, kā likās, nāca no Cecīlijas istabas, kuras durvis bij pusviru.

Mācītājs piegāja, pavēra durvis un apstājās uz sliekšņa, pārsteigts no baigā skata, kas te atklājās viņa acīm. Istaba bij pilna zilas migliņas, kas lēni plūda laukā pa atvērto logu. Gultā šķērsu gulēja noguldītas Cecīlija un Eliza, kā liekas, paģībušas. Kalpone ar ūdenstrauku rokā mērcēja tanī drāniņu un slapināja abu meiteņu pieres.

— Kas še notiek, Raute?— Samsons piesteidzās pie gul­tas.

— Nezinu, cienlgtēv.

— Kas abām jaunavām lēcies?

— Patiesi nezinu. Abas jaunavas kaut ko runāja par velliem.

— Par velliem?!

— Jā, cienlgtēv.

— Nekā nesaprotu. Bet kā tie dūmi še gadījušies? Ir taču vasara, kamīns nav kurināts.

— Abas jaunavas te bija svēpinājušas kādas smaržu zāles. Es atrāvu vaļā logu un izmetu kūpošo trauku laukā.

— Zēligais Dievs!— Samsonam pēkšņi uzausa nelabas domas. Viņš ātri aplaida skatu pār istabu, ieraudzīja uz galda veco burvju grāmatu un visu saprata.

— Es izdzirdēju klusu iekliegšanos,— kalpone stāstīja, — un, pavērusi durvis, ieraudzīju dūmainā istabā abas jaunavas uz grīdas nesamaņā. Iecēlu tās gultā. No aukstā ūdens viņas sāk atžirgt. Lūk, Elīza jau atver acis.

Rama meita pirmā atžilba. Brīdi nesaprašanā tā raudzī­jās gan kalponē, gan tēvocī Hermani, tad, spēji sārtumam atgriežoties vaigos, pielēca no gultas kājās. Ari Cille atmo­dās.

Mācītājs sagrumbotu pieri raudzījās meitā, pārmetoši pagrozīja galvu, tad pakampa no galda grāmatu un zizli un gāja uz durvīm.

Te viņš apstājās un atgriezies teica stingri cietā balsī:

— Dzirdi, Raute: tā kā neviens ne pušplēsta vārdiņa no tavas mutes lai nedzird par šo gadījumu! Tu mani saproti?

— Saprotu, cienīgtēv. Kas man ko kādam stāstīt?

— Un jūs abas,— viņš pamāja, galvu pret Cilli un Elīzu,— pašas sapratisat, kādās briesmās ar savu viegl­prātību varat iekļūt.

Viņš izgāja un devās uz virtuvi, iemeta bīstamo grā­matu pavardā, aplēja to ar eļļu un uzšķīla uguni. Tad, atkāpies attālāk un mezdams sev priekšā krusta zīmi, bailīgi vēroja, vai Sātana burvju zīmes un formulas uguns patiesi aprīs bez kādiem starpgadījumiem.

Un tā bij. Vecā šarteka sadega. Atlika tikai plēnes un pelni.

Mūsu trīs draugi jau vairāk dienu dzirdēja klusu grabi- nāšanos vifs sava cietuma griestiem. No sākuma, domādami peli graužam sev jaunu eju, viņi nepiegrieza tam nekādas vērības, bet, troksnim ik dienas noteiktās stundās atkārtojo­ties un topot skaidrākam, cietumnieki ieklausījās vērīgāk.

— Tā nav pele,— teica Ērmanis.— Tāpat kā torņa sienas no akmeņa, tā ari virs kambara griestu koka spraišļiem ir akmens plāksnes. Mana auss dzird tā kā naglas kasīšanu mūra šuvē.

— Bet kas tad tur augšā ik dienas varētu tā darboties? — iejautājās Andris.

— Man liekas, tas būs kāds draugs, kas par mums labu domā.

— Draugs? Se, torni!

— Pareizāk sakot, draudzene.

Andris vēl neaptvēra Ērmaņa aizdomas, bet Pēteris pēkšņi visu saprata.

— Tā ir skaistā, sarkanmatainā torņinieka meita! Skaidra lieta! Ne par velti viņa tā par mums rūpējas, ik dienas nesdama ēdienu, lai mēs nenomirtu badā no tām maizes druskām, ko viņas tēvs mums atmet, ne par velti viņa atveda ārstu, kurš iztīrīja un apsēja mūsu brūces. Viņa cenšas mūs dabūt uz pekām, lai varētu atsvabināt no ši tumšā cauruma.

Andris priekā strauji rausās sēdus savā guļas vietā, bet, brūcei krūtis iesāpoties, klusi ievaidējies, atkal ' atslīga atpakaļ.

— Ja ari ta būtu, tad tomēr mēs tālu netiksim ar savu vārgumu.

— Tā jau ir,— bažījās Ērmanis.— Pēterim slimā kāja vēl skalos, un tu ari esi tik vārgs, ka nevari paiet. Ja ari izdotos iziet no torņa, kā mēs tiksim laukā no pilsētas? Cita lieta, ja visi butu pie pilniem spēkiem.

— Vienalga! Cerības nevajag zaudēt,— drošināja Pēte­ris biedrus.— Ja jau tā meiča kaut ko dara, tad viņa būs varbūt ari ko izdomājusi. Sievietes tam ziņā ir gudrākas par mums, ja iemīlas.

— Jā.— Ērmanis atkal nomierinājās.— Ko var zināt, kas tai prātā. Nudien, ar Andri kopā turēties ir laba lieta: kur mēs ar spēku nekā vairs nevaram, tur viņš ar savu sirdi uzveic grūtākos apstākļus. Kā, piemēram, baznīcā ar to ķestera meitu .. .

Cietumnieku sarunu pārtrauca pastiprinājies troksnis griestos; tur parādijās neliela plaisa, pa kuru tumšajā kambari nobira kaļķu gruži un paspīdēja mazliet gaismiņa. Tad uzreizi viss atkal kļuva tumšs un kluss.

Ērmanim, kurš pēdējā laikā bija kļuvis bažigaks kā agrāk, uznāca aizdomas, ka varbūt tur augšā netiek vis strādāts viņu labā, bet gan otrādi: grib gūstekņus novērot. Tomēr šīs domas viņš paturēja pie sevis; kam velti laupīt cerības biedriem.