RUTKU TĒVS - TRĪS VELLA KALPI

Anna laimīga spieda roku uz pukstošo sirdi.

Tikpat uzmanigi abi atkal atgriezās pa slēgto gale­riju uz trepju galu, izgāja cauri lielajai istabai, Ērma- nis paņēma klēpi Pēteri un nesa to pašu ceļu, kurp Andri.

Pie torņa durvtiņām Anna atvadoties teica:

— Nākamnakt ieradišos pie jums. Tad varēsat doties tālāk.

Viņa atkal nogaidīja, kamēr Ērmanis ar Pēteri nozūd nakts tumsā un viss paliek klusu. Tad aizvēra durvtiņās un atgriezās dzīvokli. Tēvs vēl arvien gulēja nepamodies. Viņa nolika tā mēteli un cepuri uz lādi, no kurienes bija ņēmusi, vēlreiz aplūkoja aizmūrēto luku, kur java jau sāka sacietēt, atkal apsedza gridu ar meldru segu, saritināja virvi un kopā ar javas podu un mūrnieka ķelli noglabāja pieliekamā kambari pie citiem veciem krāmiem. Tad atkal viss bija kārtībā. Patiesi nevienam nevarēja ienākt prātā, kas te šonakt bijis un kas noticis.

Otrā rītā Klāvs Angers pamodās brinum labi izgulejies. Tik ciets miegs jau ilgu laiku viņu nebij atspirdzinājis.

— Tas tādēļ,— cietumsargs sacīja meitai,— ka vakar vakarā mierīgu sirdi likos gulēt, jo nu Rate mūs reiz atsvabinās no tiem ļaunajiem gariem, kas jau trīs nedējas mīt ar mums zem viena jumta. Tiesa būs īsa; ka dzirdēju, tad jau šodien viņus notiesās un rit tie degs uz sārta.

— Bet ja nu viņiem nekādas vainas nevar pierādīt? — iejautājās Anna, rīkodamās ap brokasta galdu un slepus pašķielēdama uz tēvu.

— Mūsu raganu un burvju tiesneši pierādīs!— torņi­nieks teica pārliecinoši, sēzdamies pie ēdiena.

— Ko viņi pierādīs?

— Ko pierādīs? Nu, ka tie ir Jaunie gari, burvji.

— Ja viņi būtu burvji un Jauni gari, tad tie no laba prāta nesēdētu torni, bet aizlaistos pa gaisu.

— Tā jau ir tā lieta, ka tie netiek prom. Cietuma kambaris ir bez loga, bez spraugām, atslēgas caurums arvien stāv aizvāzts.

— Hm … es gan dzirdēju stāstām, ka Jauns gars vai burvis varot iziet cauri cietai sienai.

— Tās ir blēņu valodas. Tad jau mūsu trīs cietumnieki to būtu darījuši.

— Vēl viņiem nekas nedraud. Kad tos notiesās, tad viņi pazudīs. Bet, ja tie ļausies sadedzināties sārtā, tad viņi nebūs bijuši ļaunie gari.

Strīdoties ar meitu ap sarežģīto jautājumu, Klāvs sāka ausīties. Lejā uz ielas dzirdēja skarbas balsis; tās arī par kaut ko strīdējās. Torņinieks pavēra logu.

Nu viņš skaidri izšķīra iekarsušā rātskunga Toma Rama balsi:

— Katoļu baznīcai nav nekādas tiesības iejaukties Rātes tiesas lietās!

— Viņai ir šis tiesības!— atbildēja otra balss gan mierī­gāk, bet toties jo pārliecinošāk.— Ja luteriskā Rāte tiesā katoļu baznīcas piekritēju, tad mūsu svētās baznīcas pār­stāvjiem nevar liegt piedalīties tiesas sēdē. Tāds ir likums.

— Neaizmirstiet, pāter Jan,— Rams atspēkoja preti­nieka apgalvojumu,— ka mēs netiesājam jūsu baznīcas piekritēju, bet vellam padevušos baznīcas atkritēju!

— Vienalga,— jezuīts neatlaidās,— pirms mūsu baznīca nav kādu ekskomunicējusi, viņu uzskata kā draudzes piede­rīgo, un tikai tad, kad viņa grēks noskaidrots un par to izteikts spriedums, viņu izslēdz no draudzes locekļu skaita un pazudina.

— Un, ja ari tā,— Rams neatlaidās,— tad Rātes tiesa jums paziņos savas izmeklēšanas rezultātus un spriedumu. Tad varēsiet šo vella kalpu izslēgt no savas draudzes.

— Kad spriedums būs izpildīts?

— Ja gan. Ar to mēs nevaram kavēties.

— Piesargāties notiesāt mūsu baznīcas piederīgo, nepieaicinot izmeklēšanā mūs! So padomu es jums dodu, godājamais rātskungs Ram!— nu iejaucās sarunā otra je­zuīta asā, stingrā balss.

Rams atbildēja:

— Godājamo pāter Gregorij! Tiesa un taisnība ir tikai viena.

— Jā gan!— nu arī pāters Gregorijs pacēla balsi, ne mazāk iekarsdamies par savu pretinieku.— Bet tā nav jūsu pusē! Jūs, godājamo Ram, esat vienā pirti pērts ar savu svaini — mācītāju Hermani Samsonu. Un tā uzskatus par velliem un ļauniem gariem jūs ļoti labi zināt. Bez šaubām, jūs būsat arī dzirdējis viņa brīnišķo sprediķi, kurā tas par vella kalpu apzīmēja pat Romas pāvestu! Tātad kas vēl var būt drošs no jūsu tiesas un sārta? Neaizmirstiet, ka mūsu karalis un Rīgas kungs ari ir katoļticīgs un pāvesta piekri­tējs, kurš prasīs no jums atbildību. Jo smagāka tā būs, ja, neraugoties uz maniem un pātera Jana atgādinājumiem, jūs gribat tiesāt katoli bez mūsu svētās baznicas pārstāvja klātbūtnes!

Klāvs Angers, klausījies sarunā uz ielas un ātri norijis dažus kumosus, cēlās un devās lejā. Te sargkareivji, ari izdzirdējuši ārā tiesas kungus, jau nolika vietā galdu un sēdekļus, kā ari iznesa no patrepes moku solu. Pa tam strīdus apklusa un rātskungi, galu gala tomēr iebiedēti no jezuītu draudiem, ienāca tornī reizē ar tiem. Rātes tiesas sastāvs bija: Toms Rams kā priekšsēdētājs, Nikolajs Barne- kens un Gothards Vellings kā piesēdētāji. Kā protokolists bija Rātes sekretārs. Nu nolika arī solus abiem jezuītiem — pāteram Gregorijam un pāteram Janam, kuri, saoduši tiesas sēdei nolikto stundu, jau laikus bija ieradušies pie torņa, piespieduši arī sevi pielaist pie noklaušināšanas un tagad sava iespaida varenības apziņā svinīgi nosēdās ierā­dītā vietā. Rātskungi, sevišķi Rams, bij drūmi un saīguši, zinādami nelūgto viesu lapsas gudrību un attapību, kuru priekšā tiem ar savām juridiskām zināšanām būs ļoti jāuzmanās.

Pa tam bende bija savedis kārtībā moku solu un cietum­sargs iededzis savu latarni.

— Izvest apsūdzētos!— Rams pamāja torņiniekam un bendem.

Klāvs Angers un Hansis Guklevens — Rīgas bende — nozuda ejā uz cietuma kambariem. Tur noskanēja atslēgas un brītiņu vēlāk izbaiju pilna balss:

— Visi labie gari, stāviet man klāt!

— Kas ir?— tiesneši sakustējās un klausījās.

Cietuma kambari viss apklusa.

Tad no ejas iznāca apmulsušais bende un drebošais torņinieks līķa bālu seju un izbaiju pilnu skatu.

— Kas ir?— Rams satraukts pielēca kājās.— Cietum­nieki izbēguši?!

Klāvs ilgi cīnījās pēc elpas. Tad izdvesa ar mokām:

— Nē, nē … tas nevar būt. ..

— Bet kur tad viņi?

— Noslēpušies .. .

— Kur noslēpušies? . . .

— Turpat… varbūt salmos . ..

— Kāpēc tad nevilkāt tos laukā?

Torņinieks bezgalīgā apjukumā pacilāja rokas. Viņš neticēja, ka gūstekņi varētu būt tukšajā kambarī, bet negribēja arī ticēt, ka tie būtu prom.

Tad bende teica, norādīdams uz cietumsarga latarnu:

— Var būt, ka viņi tomēr nolīduši kaktā. Pie vājās gaismas nemaz lāgā neapskatījāmies.

— Surp lāpas!— Rams uzsauca sardzei.

Karakalpi metās pie sienas, kur aiz likstas bija aiz­bāztas vairākas piķa lāpas, un aizdedzināja tās pie latarnas liesmiņas.

— Pārmeklēt cietumu!— atkal rīkoja tiesnesis un līdz ar Klāvu, karakalpiem, bendi un piesēdētājiem devās uz cie- tumkambaru eju.

Tikai abi jezuītu pāteri palika sēžot savās vietās, mierīgi noraugoties pakaļ citiem.

Cietums izrādījās tukšs.

Diezgan spilgtā lāpu gaismā, pret kuru Klāva latarna izlikās kā jāņtārpiņa spīdums, te bija redzamas tikai četras kailas mūra sienas, akmens griesti, netīrais, salmu pabirām un gružiem pilnais akmens klons un plāna pussapuvušu salmu kaudzīte vienā kaktā — cietumnieku bēdīgās cisas.

Kā apmāts Klāvs raudzījās visapkārt, tad pieplaka pie salmu gubiņas un ierakās tajā rokām, izcilāja pēdējo pie­gūlušos kārtiņu. Pēkšņi viņš iekliegdamies atlēca atpakaļ: no salmu apakšas izlēca dažas peles un, izskrējušas cauri ļaužu kājām, nozuda aiz durvīm.