RUTKU TĒVS - TRĪS VELLA KALPI

— Tie bija ļaunie gari, burvji, pārvērtušies pelēs!— viņš iesaucās un, atspiedies pret sienu, slaucīja lielas sviedru lāses no bālās pieres, tur izspiedušās baiļu saviļņojumā.

Arī Rama skatā iemirdzējās klusas šausmas. Bet Vel- lings un Barnekens neticīgi nogrozīja galvas.

— Gūstekņi būs nakti izbēguši,— domāja Vellings.

- Nevar būt, augstais kungs,— sardzes vecākais apgal­voja.— Torņa durvis neviens nav atvēris agrāk kā nupat no rīta, kad ieradās tiesa.

— Cietuma kambara durvis arī bija noslēgtas,— apstipri- naja bende,— Klāvs Angers tās atvēra manā klātbūtnē nupat, nedaudzas minūtes atpakaļ.

Ilgi tiesneši lauzīja galvas, gudrodami un spriezdami, kādā ceļā gūstekņi varētu būt iztikuši laukā no droši noslēgtam telpām, cauri divējām durvīm . .. Skaidrības nekādas tie nepanāca, un lielākā daļa klātesošo, sevišķi torņinieks Klāvs, nešaubīgi ticēja, ka burvji bijuši tās trīs peles, kas izskrējušas no salmu apakšas un pazudušas torņa priekštelpā, no kurienes viegli varēja iztikt arī ārā pa kadu

. . . no salmu apakšas izlēca dažas peles . . .

ietrunējušu baļķa plaisu vai lodziņu. Citi gan bija redzējuši tikai divas peles, bet lāpu gaismā it viegli varēja pārskatī­ties.

Kamēr Peitava torni tiesneši ar torņinieku un sardzes ļaudīm uztraukumā meklēja tiesājamos, musu trīs draugi dusēja saldā, cietā miegā Bebrukārklāja torņa smaržīgajā, svaigajā sienā. Cik viegli te pilnos, dziļos elpas vilcienos cilājās krūtis pēc ilgās smakšanas mitrajā bezgaisa cietuma! Viņi nogulēja līdz vēlai pēcpusdienai, kad tos pamodinaja balsis torņa apakšstāvā.

Andris pirmais uztrūkās un piebikstīja blakus gulošam Pēterim, klusi iečukstēdams:

— Lejā ir ļaudis. Varbūt tie meklē mūs?

Pēteris ieklausījās un mierināja draugu:

— Nē jel. Liekas, tie ņem no torņa sienu zirgu barošanai.

— Pareizi!— piekrita Ērmanis, arī atžilbis.— S«, Bebru- karklāja torni, Iekšvaļņa ērberģa saimnieks Johans Zauers glabā savu sienu iebraucēju zirgiem, kuri apmetas viņa iebraucamā vietā… Nu jā, un. tagad viņa puisis taisās piekraut ratus kādam zirdziniekam. Es viņu pazīstu no balss .. . Bet klusu! Noklausīsimies, par ko viņi runā. Var­būt jau pilsētā zināma mūsu izbēgšana no Peitava torņa.

Draugi gulēja klusi un skaidri dzirdēja no lejas abu sarunu.

— Nu, vai zini, kučier,— teica viens,— velti tavs kungs, tas trakais Kurzemes barons, lielās, ka neviens pasaulē šo nevarot apdzert un pārēst. Kaut arī viņa vēders ir kā muca un pats kā vērsis, tomēr es zinu vienu puisi tepat Rīgā, kuram tavs barons nebūs pretinieks.

— Nē, nē,— otrais atbildēja,— manu kungu vēl neviens nav uzveicis ne dzeršanā, ne ēšanā. Kādas malas jau viņš nav izbraukājies, cik nav slēdzis deribas — neviens viņu nespēj uzvinnēt.

— Bet es tev saku: pie mums viņš savas derības pazau­dēs!

— Hm . . . Kurš tad jums te ir tas lielais ēdājs un dzērājs?

— Kāds Daugavas pārcēlājs — Ērmanis Zeltiņš.

— He, he, he! Tā jūs te lielāties. Kāpēc tad šo vīru nevar sadabūt rokā?

— Kā nevar? Es viņu atvedīšu, ja gribi.

— Neatvedīsi.

— Kā neatvedišu? Kādēļ?

— Tādēļ, ka tāda cilvēka te nemaz nav.

— Runā, kā dzēris. Kā nav?

— Ne mazums jau šodien viņu izmeklējušies.

— Nu, un? . ..

— Protams, neatrada.

— Kur tad šis palicis?

— Te jau ir tas joks. Viens stāsta, ka Ērmanis guļot savās mājās uz krāsnsaugšas. Dažas nedēļas atpakaļ, lašu laikā, esot sapelnījis daudz naudas, sapircis bezgala ēdamā un dzeramā, pieēdies līdz kaklam un nu gulēšot kā lācis miga vai veselu mēnesi.

— Jā, jā, tāda jau ir viņa daba.

— Nu, lūk, tu ari to pašu saki! Es braucu pāri Daugavai pie ši Ermaņa. Maja tukša. Dzirdēju tur atkal citu stāstām, ka viņš laikam būšot aizbraucis zvejā uz jūru; kā bieži nozūdot, tā arī tagad neesot ilgu laiku redzēts.

— Tas arī var būt.

— Nu redz .. . Bet vēl kāds stāsta, ka šis Ērmanis sēžot tornī apcietināts, apvainots par pīšanos ar Nelabo. .

— Tās nu gan ir melšas!

— Un kas nu izrādās: arī tornī tā nav. Esot izbēdzis ar pārējiem — par pelēm pārvērtušies!

— Nu jā, par šiem vella kalpiem runā patlaban visa Rīga. Bet kāda daļa gar tiem Ērmanim Zeltiņam?

— Man teica, ka viņš esot viens no tiem.

— Kādas aplamības gan nesarunā! Un kas tās izpūš? Nekad nevar izzināt. ..

— Man to stāstīja divas sievas tirgū. Redzējušas viņu Svētā Pētera baznīcā kopā ar diviem citiem burvjiem izgaistam cauri sienai.

— Te nu aplamībām nav vairs ne gala, ne malas! Par trim vella kalpiem runā visa Riga jau kopš Lieldienām. Tiesa ir, ka tie satverti Mārstaļu kazarmēs, iemesti Peitava tornī un pagājušo nakti no turienes aizbēguši ar ļaunā palī­dzību. Bet kamdēļ Ermani Zeltiņu ar tiem pīt kopā? Es viņu pazīstu kā godīgu cilvēku un krietnu katoli… Ja viņa pat­laban nav mājās, tad gan viņš kādreiz atradīsies. Un to es tev saku: ja viņš dabutu zināt, ka tavs trakais barons grib saderēt uz ēšanu vai dzeršanu, tad tūlīt steigtos uz mūsu ērberģi. Ēst un dzert Ērmanis nekad neatteiksies. Ar laivi­nieka darbu tas nekad nevar tik daudz nopelnīt, cik vēders prasa . . . Tā, nu siens sakrauts … Te pietiks tava kunga zirgiem vairākām dienām. Lai gaida vien Ērmani. Un, ja viņš vēl tik drīz nerādās, tad atbrauksim atkal pakaļ. Vēl torņa augšstāvā ir siena diezgan. To nākamnedēļ vāksim zemē, lai būtu brīva vieta jaunajam šīgada sienam . ..

Tad mūsu trīs draugi dzirdēja noslēdzam torņa durvis un attālinošos ratu troksni.

Ērmanis, klausīdamies ērberģa zirgu puiša un lielā Kurzemes izēdāja un izdzērāja barona kučiera sarunā, laiku pa laikam aplaizījās un rija siekalas, savā fantāzijā iedomā­damies sevi pie pilniem galdiem Zauera ērberģa kungu galā. Domīgs, vaļējām acīm sapņodams, viņš nogulēja līdz krēslai, kad pavērās lūka uz pilsētas mūra iekšējo eju un klusi

ieslīdēja torni sarkanmatainā torņiniece, puišu glābēja un labais gars, atnesdama maizi un ūdeni.

Anna ar bažām pastāstīja par viņas izdomātā turpmāka bēgšanas plāna izjukšanu: tā gribējusi šonakt ar laivu iebraukt no Daugavas Rīges upitē un tā aizvest puišus uz Pārdaugavu; bet izrādās, ka Rāte likusi izlabot vecos īīdensvārtus un pielikt atslēgu. Nu neatliekot nekas cits kā palikt te, kamēr brūces būs sadzijušas un varēs kaut kā kājām mēģināt izkļūt no pilsētas mūriem.

Kad Anna puišus atstāja, Pēteris un Andris reizē iz­dvesa smagu nopūtu. Bet Ērmanis likās, kaut gan tā seja Lumsā nebij saskatāma, prieka un spara pilns, jo uzsāka trallinat jautru smieklu dziesmiņu.

— Trulla, trulla, tradiralla!— Viņš rausās kājās no siena.— Te, draugi, mums nav palikšana. Taču dzirdējām, ka vākšot zemē mūsu sienu. Es iešu meklēties, ka vēl šonakt ir godu varam tikt laukā no Rīgas mūriem. Turiet par mani īkšķus!

Viņš atvadījās un līda pa lūku laukā uz mūri, kur jau bij krietni satumsis.

Tumsai iestājoties, apklusa Rigas ielas. Sur tur vēl redzēja kādu gājēju ar latarni rokā nogriežamies aiz stūra un vienu otru pie kaimiņa ciemos aizkavējušos pļāpu pār- jjam pari ielai un nozūdam sava nama vārtos.

Ermanis, atstājis slēptuvi tornī, devās gar mūri uz Audēju vārtiem, tiem cauri, tad pāri Rīges upei Iekšvalnī. re, aiz nelielu nameļu grupas pa kreisi, atsevišķi stāvēja Zauera ērberģis ar iebraucamo vietu. Ērmanis iegāja sētā m tuvojās vienīgajam apgaismotam logam, aiz kura ska­nēja paceltas balsis, kā mēdz būt, kad iesilušas galvas savā starpā sarunājas. Piekļāvies pie rūts, viņš saskatīja ērberģa tungu gala istabu ar lielu galdu un ap to sēžam pusduci yīru. Viens bija augumā spēcīgāks par citiem, ar milzīgi lielu vēderu un vara sarkanu seju.