RUTKU TĒVS - TRĪS VELLA KALPI

Pa tam sausie salmi jau dega gaišās liesmās. Karakalpi steidzās tālāk.

Arī mūsu trīs draugi bija spiesti atstāt degošo būdu. Viņi izgāja cauri krūmiem krastmalā un ieraudzīja visu Rīgas apkārtni liesmās.

— Hm … ko nu darīsim?— bažīgi iejautājās Pēteris.

— Dosimies uz Rīgu!— Andris moži teica.— Aizstāvē­sim pilsētu pret uzbrucējiem!

Pēteris saprata drauga ilgas — tikt atkal Rīgā un mek­lēt Rūtu. Kad abu brūces sāka sadzīt un jau varēja staigāt, viņš bieži ieminējās par Rīgu, tak abi pārējie biedri arvien mēdza novirzīt sarunu uz citām lietām, jo tiem nebūt netikās vēlreiz izbaudīt grūto cietuma dzīvi. Bet Andra sirds ņēma pārsvaru pār prātu.

— Uz Rīgu, uz Rīgu . . .— Pēteris norūca.— Tur jau mūs necieš.

— Tagad, es ceru, cietis,— Andris mēģināja pārliecināt biedrus.— Kad briesmas draud, tad katrs palīgs ir labs.

Draugu sarunu pārtrauca laipna, mierīga balss, sveici­not:

— Tas Kungs lai ir ar jums, draugi!

Viņu priekšā stāvēja pāters Jans, pacēlis mazliet roku kā svētībā.

— Un ar tavu garu!— atbildēja Ērmanis, piesteigdamies skūpstīt pātera roku.

Viņa priekšzīmei sekoja ari Pēteris ar Andri.

— Grūtas dienas mūs piemeklē,— jezuīts turpināja valo­das nopūzdamies.— Varbūt jau šodien zviedri ielenks pil­sētu. Kaut gan viņu ieņemt tik viegli naidniekam neizdosies, tomēr Rīgas karaspēks ir loti niecīgs. Nupat es pavadīju un palaidu ceļā uz Varšavu kādu viru ar ziņojumu un lūgumu pēc palīga. Mūsu žēlīgajam karalim ir lieli karapulki, ko sūtīt šurp, bet tas nevar tik ātri notikt. Pagaidām Rīgai jāturas pašu spēkiem. Jūs ari dodaties uz pilsētu? Jā, jā, katrs brašs varonis tagad krīt svarā.

— Mēs labprāt ietu,— Ērmanis paraudzījās uz bied­riem,— bet Rāte mūs vajā un met cietumā.

— To viņa nedrīkst darīt!— pāters Jans sacīja ar uz­svaru.— Tagad tā ir atbildīga par katra Rīgas aizstāvja dvēseli. Turklāt es un visa mūsu kolēģija uzņemamies jūsu aizsardzibu. Jums varbūt būs zināms, ka mēnesi pusotra atpakaļ, kad Rātes tiesa taisījās jūs notiesāt, es ar pāteri Gregoriju iejaucos un piespiedu ķecerus pielaist ari mūs noklaušināšanā. Viņi saprata, ka tādā gadījumā nespēs neko darīt, un bija gandrīz priecīgi, ka atrada torņa kambari tukšu . . . Bet sakiet man — ar kādu laimīgu gadī­jumu jums izdevās tik noslēpumaini pazust?

— Draugi mums palīdzēja,— Ērmanis teica.

— Draugi?— Jezuīts viltīgi paraudzījās Andrī.— Jā, jā, es saprotu un nebūt neizbrīnējos, kad kambari atrada tukšu. Bet tumšie ķeceri domāja tikai par burvībām … Tātad mēs dosimies uz pilsētu?

Pēteris ar Ērmani saskatījās, vēl šaubīdamies. Bet An­dris, domādams tikai par Rūtu, teica visu vārdā:

— Jā, godājamais tēvs!

— Esiet pilnīgi bez raizēm!— Jans drošināja.— Jūsu vieta būs uz vaļņiem — darbā, un atpūtu atradīsiet, ja vēlēsaties, mūsu kolēģijā vai arī pilī, kur burggrāfa sardzībā neviens nedrīkstēs jūs pat greizi uzskatīt.

Visapkārt Rigu apņēma liesmu jūra.

Ērmanis bija ar mieru. Ari Pēteris, gan vairāk Andra sirdslietas iesildīts, piekrita. Viņi devās uz laivu.

Visa Daugava mudžēja no pāribraucējiem. Lielais plosts, tikko turēdamies virs ūdens no uz tā sadzītiem zirgiem un mājlopiem, līgoja uz Rigu. Visi steidzās paglābties no ienaidnieka aiz drošajiem mūriem, kaut gan bieži atskatījās atpakaļ uz savām degošām būdām un iedzīvi, ko varbūt tikai pēc daudziem gadiem ar Dieva palīgu un grūtām pūlēm izdosies atjaunot.

Visapkārt Rīgu apņēma liesmu jūra.

Kā kādreiz Ararats grēku plūdos, tā tagad stiprais Rīgas cietoksnis liesmu jūras bangās likās nabaga bēgļiem droša glābiņa klints.

Un patiesi kņada un burzma pilsētā, kurā pa visiem vārtiem plūda iekšā tūkstošiem apkārtnes zemnieku, varēja ļoti līdzināties Bībeles grēku plūdu teikas apstākļiem.

Pāters Jans ar mūsu trīs draugiem iegāja pa Sāļu vārtiem un pāri Rātslaukumam devās uz Jēkaba baznīcas pusi.

Toms Rams, rikodams karakalpu nodaļas pie rātsnama durvīm, neviļus pajnanlja ļaudis — trīs vella kalpus. Un nevis peles izskatā, kādā bija redzējis tos izbēgam no cietuma, bet gan dzīvu cilvēku veidā.

Viņš nobālēja un aprāvās.

— Kas ir, godājamo Ram?— pārsteigts jautāja sardzes komandieris Salderns, kad rātskungs apklusa pavēles pus­vārdā.

Viņš sekoja ar acīm Rama sastingušajam skatienam un ari pazina trīs puišus, kuri kādreiz bija pieteikušies viņa dienastā, kā vella kalpi apcietināti un ar Nelabā mākslām atkal izgājuši no torņa cietuma.

Bet kapteinim Saldernam, norūdītam kareivim, paniskās bailes bija svešas. Viņš mēģināja pat jokot:

— Kā grēku plūdos! . . . Visa radība steidz glābties no briesmām Noasa šķirstā .. . Nav brīnums, ka ari ļaunie gari grib uzturēt savu dzimtu .. .

Uz laukuma atradās vēl citi, kas pazina mūsu trīs puišus.

Sarkanmatainai torņinieka meitai Annai paspruka kluss izbaiļu iekliedziens, ieraugot Andri. Bet viņa tūlīt nomieri­nājās, ieraudzījusi viņam blakus pāteri Janu, atcerēdamās jezuītu sarunu ar Rātes tiesnešiem uztraucošajā tiesas dienas rītā ārā aiz loga. Nav ko raizēties, kad katoļu garīdznieku kolēģija ņem puišus savā sardzībā. Tiem ir tomēr liela vara.

Vēl otrs maigu acu pāris pavadīja Andri, kad tas ar pavadoņiem iegriezās aiz rātsnama Krāmera ielā.

Sis acu pāris piederēja mazajai Svētā Pētera baznīcas ķestera meitai Lēnei.

— Ak, Dievs!— viņas lūpas izdvesa.— Sis skaistais, bra­šais puisis ari nāk palīgā Rigu aizstāvēt! Viņš cīnīsies kopā ar pilsoņiem uz vaļņiem, un varbūt man būs izdevība tam pienest ūdeni — padzerties . . .

Zviedru kuģi, noenkurojušies pie Daugavas grīvas un izcēluši karaspēku Mīlgrāvī, jau ceturto dienu gaidīja ie­rodamies karali, kuru pēkšņi uzbrukušajā vētrā ar dažiem kuģiem atšķīra no galvenās flotes dajas un aizdzina uz Igaunijas krastiem. Admirālis Gillenjelms, zinādams vald­nieka nodomu — vispirms doties uz Rīgu —, izvairījās pā­rāk tuvu piebraukt Daugavgrivas cietoksnim, lai izbēgtu lieku apšaudīšanos, jo, ja Rīga būs zviedru rokās, tad Daugavgrivai tā kā tā nāksies padoties varbūt pat bez neviena šāviena. Tā armija apmetās nometnē Daugavas labajā krastā aiz vecā cietokšņa drupām, kurš agrākos laikos bija atradies še un tikai ne visai sen uzcelts kreisajā krastā.

Jau malā ceļoties, zviedri bija redzējuši degam Rīgas priekšpilsētas un zināja, kas viņus gaida. Bet, tāpat kā apdraudētā pilsēta ar bailēm gaidīja ielenkšanu, arī dīkā stāvošais ienaidnieks ar cīņas prieku gaidīja to brīdi, kad to sūtīs kaujās.

Sevišķi nepacietīgs bija kāds viņa majestātes leibpulka kapteinis, virs pusmūžā, pēc diezgan prāvā vēdera, piesarku­šās sejas un aizpampušajiem acu plakstiņiem spriežot, liels izēdājs un iedzērājs. Tas ik dienas ar dažiem saviem ļaudīm izjāja sirojumos uz pilsētas pusi, novēroja apcietinājumus, draudēja ar dūri pret vaļņiem un neizsīkstošā vārdu plū­dumā lielījās, nozākādams rīdziniekus un gandrīz vai debe­sīs celdams sava pulka varenību un slavu.

Ari šodien viņš staigāja pa visu nometni, dižodamies ar gaidāmām kaujām, it kā jau būtu tās izcīnījis. Kareivji viņu pazina un nepiegrieza daudz vērības tā mē­ļošanai.

Te atsitās vaļā kādas telts durvju aizsegs, uz kura bija uzšūtas pulka karodziņa krāsas — dzeltens un zils. Iznāca plecīgs vīrs pulkveža tērpā un, mēģinādams balsij piešķirt bargu skaņu, iesaucās: