RUTKU TĒVS - TRĪS VELLA KALPI

— Ja jau jūs, kungs, liekat, tad jāpaklausa, bet pirms gan gribētu aplūkot vinnēto karieti.

— Ej apskati!— barons pamāja.— Tie ir zirgi, kam līdzī­gus visā Kurzemē neatradīsi. Un arī rati nav slikti.

Ērmanis piecēlās, paņēma no saimnieka latarnu un izgāja uz nojumu, kur parasti mēdza novietot kungu pa­jūgus.

— Tik lepna pajūga man nemaz nevajadzēja,— viņš no­murmināja, pacēlis gaismu pie karietes ādas pārklāja, un gribēja griezties atpakaļ, bet, izdzirdējis aiz sevis kaut ko ierūcamies, atkal paraudzījās ar paceltu latarnu.

Ratos žāvājās vīrs ar zeltu izrotātā mētelī un cepurē, kādos daži Kurzemes muižnieki pēc franču parauga ietērpa savus kučierus. Ērmanis bieži bija redzējis tādus uz Dauga­vas pārceltuves ceļā no Kurzemes uz Rīgu.

— Ei, kas te?— miegā iztraucētais karietes sargs iesau­cās.

Ērmanis no balss pazina to pašu vīru, kura sarunu ar iebraucamās vietas zirgu puisi bija noklausījies Bebrukar- klāja torni.

— Nekas, nekas,— viņš atbildēja,— es domāju, ka te būtu ērberģa puisis Jānis.

— Tas gul stallī.

— Nu nekas, lai izgujas.— Ērmanis gāja atpakaļ uz iekšu. Pēkšņi tam ienāca prātā brīnum jauka iedoma. Viņš pat nopurinājās priekā.

Ērberģī kungi atkal sēdēja pie galda.

— Nu,— barons teica puisim,— mēs ar Bērensu tagad saderējām uz ēšanu — par pieci simti dālderiem. Ja es tevi pārēdišu, tad viņš ar to naudu būs pilnīgi samaksājis manus zirgus un pajūgu, ko dzerdams paspēlēju. Man zaudējuma nebūs, un viņš būs ticis vajā no liekas naudas, jo kas ir pieci simti dālderu bagātam tirgotājam, melngalvim un vecpui­sim! . .. Bet saki — kas man jāliek pretim, ja varbūt tu uzvarētu?

— Ko es varu daudz vēlēties?— Ērmanis tikko apslēpa savu prieku.— Tādā gadījumā dodiet man pie tā pajūga vēl klāt jūsu kučiera skaisto mēteli un cepuri. Tad varēšu lepni braukt uz bukas.

— Lai notiek!— barons sita saujā Bērensam.— Ja man nav pajūga, tad ari kučieris ir lieks. Lai tas iet kājām atpakaļ uz Kurzemi bez mēteļa un cepures. Ir silta vasara.

Atkal klātesošie apliecināja deribas. Saimnieks gāja celt augšā kalpones, lai sāk cept un sutināt.

Pēc stundas jau galdā sāka parādīties pirmie ēdieni. Ērmanis nespēja rit lejā siekalas, kas nemitīgi saskrēja mutē, raugoties vistu cepešos, sinepju gaļā, cūkas šķiņķos.

Sākās ēšanās. ,

Atkal Ērmanis uzveica resno kurzemnieku lielkungu.

Jau pamalē taisījās svīst maza gaismiņa, kad uzvarē­tājs — brīnišķā labsajūtā, kādu saprot tikai izsalcis cilvēks, ticis pie labām vakariņām,— uzvilcis mugurā barona ku­čiera skaisto mēteli un uzmaucis pār acīm viņa platmalaino cepuri, laida ar kungu pajūgu laukā no ērberģa pagalma.

Vēl Riga nebij pamodusies, kad Ērmanis klusi piebrauca pie Bebrukārklāja torņa, nonesa zemē un noguldīja karietē vārgos draugus un izbrauca atkal pa Audēju vārtiem Iekšvalnī. Tad tornī atskanēja zvans — zīme, ka pilsētas ārējos vārtus atslēdz. Ērmanis uzšāva brašajiem zirgiem, kuri staltos rikšos tuvojās Smilšu vārtiem. Sargs tikko bija vārtus atvēris.

— Kas tur?— viņš nomiegojies uzsauca ašajam braucē­jam.

— Vai nepazīsti kungus!— lepni atsaucās Ērmanis un laida laukā no pilsētas, ka tilts vien norībēja.

Vasara gāja uz beigām. Rīdzinieki pamazām aizmirsa visu prātus viļņojošās ļauno garu dēkas, jo pilsētu sāka mākt citas — gan mazāk šausminošas, bet daudz nopietnā­kas briesmas — kara draudi.

Arvien neatlaidīgāk klīda apkārt baumas, ka Gustavs Ādolfs taisoties sagraut Rigu. Jau marta beigās Jakobs de la Gardie no Somijas pilsētas Borgo sava karaļa uz­devumā bija pieteicis Polijai karu. Nekā aktīva pret Sigis­mundu zviedri vēl nebija uzsākuši, un taisni tas padarīja jo ticamākas valodas, ka Stokholmā notiekošo gatavošanos — kuģu būves, karaspēka vervēšanu un munīcijas piegādā­šanu — veicot galvenā stratēģiskā punkta, Rīgas, iznicinā­šanai.

Rātē gandrīz ik dienas notika drudžainas apspriedes: ko darīt, kad Gustavs Ādolfs parādīsies pie Rīgas vaļņiem? Visi bija vienisprātis, ka karš pret zviedriem — vienas ticibas brāļiem — stāv pretrunā ar rīdzinieku reliģiskām jutām. Bet, no otras puses, no politiskā saprāta vadoties, labprātīga padošanās Gustavam Ādolfam būtu nodevība pret poļu karali — Rīgas kungu. Visdedzīgākais zviedru orientācijas aizstāvis bija Toms Rams, sava svaiņa Her- maņa Samsona atbalstīts un iekarsēts. Turpretim abu sievastēvs, vecais birģermeistars Eks, pielietoja visus spēkus, lai karstgalvīgo znotu tieksmēm liktu ceļā šķēršļus un Rātē neļautu izpausties domām par pilsētas labprātīgu padoša­nos.

Tā beidzot pienāca 4. augusta rīts, kad Rīgā iejoņoja Rātes izlūks ar ziņu, ka pie Daugavgrivas ieradusies mil- ziga flotllija zem zviedru karoga.

Lielā uztraukumā rātskungi saradās uz sēdi, ziņoja trauksmi pa visu pilsētu un tikai tagad sāka drudžaini gatavoties: izlabot pilsētas nocietinājumus, uzmest jaunus vaļņus, pārbaudīt lielgabalus. To pašu rit' sūtīja vēstnieku uz Varšavu pie poļu karaļa pēc palīga, bet — no otras puses — Rāte noraidīja ieradušos Kurzemes muižniecības pārstāvja piedāvājumu nākt pilsētai talkā ar kurzemnieku jātniekiem un karakalpiem, atrazdama viņu algas prasības par augstām.

Pa tam Rāte turpināja savu darbu. Par iecirkņu pavēl­niekiem apstiprināja rātskungus Gothardu Vellingu, Jir­genu Heku, Johanu Srēderu un Lorenci Cimmermani; tur­klāt izvēlēja par pilsētas aizstāvēšanas vadītājiem Tomu Ramu, Ludvigu Hintelmani, Joahimu Rigemani un Niko­laju Barnekenu.

Beidzot izdeva pavēli nodedzināt priekšpilsētas un sadzīt apkārtējos iedzīvotājus Rīgas mūros. Atvērās visi vārti, kas pirmā uztraukuma brīdi bija noslēgti, un sardzes priekš­nieka kapteiņa Salderna nodaļas izgāja uz Forburgu, Lazta- diju un Pārdaugavu izpildīt savu uzdevumu. Viņus pava­dīja jauniecelti aizsardzības vadītāji un iecirkņu pavēlnieki, lai palīdzētu uzturēt kārtību dedzināšanā un bez pajumta palikušo ļaužu nogādāšanā pilsētas mūros.

Pirmais dūmu stabs pacēlās Forburgā, tad pie putnu kārts aiz Smilšu vārtiem. Brītiņu vēlāk ari Laztadijā izšāvās liesmas. Uz Pārdaugavu un Sarkano torni nosūtī­tais Barnekens vēl kavējās. Viņam bija žēl atdot liesmām Sarkanās dzirnavas ar dižo, augsto torni. Turklāt niecīgās zvejnieku būdeles bija izkaisītas pa visu krastu un te vajadzēja pielikt uguni katrai atsevišķi, ar ko darbs gāja gausāk kā citur. Bet ari tās drīz sāka kūpēt, un nabaga ļaudis sirodami un vaimanādami vāca no degošām mītnēm laukā savas mantiņas, kaut arī visu nekādi nespētu nest sev līdz uz Rigu. Zeltiņos aiz Abates salas, pilnīgi krūmāju apaugušajā namell, iebruka daži karakalpi ar lāpām un uzsauca iemītniekiem, kuri vēl gulēja — laikam pēc nakts zvejas:

— Ceļaties! Glābjaties pilsētā!

Ērmanis, Pēteris un Andris uzšāvās kājās un, berzēdami miegu no acīm, vēl lāgā neaptvēra, kaš notiek.

Viens no kareivjiem piebāza lāpu pie guļas vietas salmiem.

— Jods lai sasper!— iesaucās Pēteris.— Kas tad nu?!

— Zviedri nāk uz Rīgu! Visiem apkārtnes iedzīvotājiem jābēg pilsētā.

— Ak tad klāt jau gan?— nožāvājās Ērmanis.— Tīrais posts . . . Tik labi mēs sākām iedzīvoties.

Arī Pēteris neizskatījās apmierināts par jauno ziņu. Turpretim Andra acis gandrīz priecīgi iemirdzējās.