RUTKU TĒVS - TRĪS VELLA KALPI

— Kas tad tas te par balmuti tā lielās, it kā Rīga jau būtu ieņemta un mums, pārējiem, nekā vairs neatliktu?

Resnais kapteinis sveicināja:

— Labrīt, pulkvedi Rozenkranc! Es tikai saku, ka mēs te sapelēsim bezdarbībā.

Pulkvedis, jau telti pēc balss pazinis balmuti, izlikās, it kā nupat tikai pamana runātāju:

— A! Kapteinis Svens Horns! . . . Patiesi brīnums, ka tu jau neesi Rīgā. Es nepavisam nejustos pārsteigts, ja kādā jaukā dienā tu mums atsūtītu sveicienus no Rīgas pils.

— Kā tu to domā, pulkvedi?

— Es domāju, ka savas nepacietības un biežajo sirojumu dēļ tevi var sagūstīt ridzinieku izlūku pulciņi un tu vari atrasties kādā torni.

Kapteinis lielīgi izgaza vēderu.

— Pulkvedi Rozenkranc! Es esmu grāfa Mansfelda viņa majestātes leibpulka kareivis. Mūsu pulka karogu — zelta lauvas ar kroni melnā laukumā — vēl nekad nav apkauno­jusi mazdūšība.

— Ka? Tu varbūt gribi teikt, ka mana pulka zili dzelte­nais karogs plīvotu pār gļēvuļiem?

— To es nesaku, pulkvedi. Gods, kam gods nākas. Bet patiesība ari nav jāslēpj.

— Kādu patiesību tad tu domā, kaptein?

— To, ka katrs viņa majestātes leibpulka virs spēj uzņemties pret diviem no kura katra mūsu karaļa citu pulku brašākajiem vīriem. Un, par rīdziniekiem runājot, es viens apņemos tikt galā ar veselu duci labāko cīkstoņu.

Rozenkrancam derdza kapteiņa dižošanās. Viņš atbil­dēja diezgan skarbi:

— Es, mīļais Sven Horn, nebūt negribu noniecināt tavus kareiviskos nopelnus, bet tu patiesi mazliet padaudz dižojies, un, ja tu nebūtu mana drauga pulkveža Arves Horna brālēns un ja tu nekalpotu pulkveža Mansfelda, bet manā pulkā, tad es stingri pārbaudītu tavus vārdus ar taviem darbiem.

— Pulkvedi Rozenkranc!— Svens atkal mēģināja saslie­ties visā varenība, kas viņa prāvā vēdera dēļ ne sevišķi stalti izdevās.— Es redzu, ka tu tomēr šaubies par mani. Bet vēl šodien es gribu pierādīt tavu maldīšanos. Es pamēģināšu izvilināt aiz Rīgas vaļņiem kādu karakalpu nodaļu. Ar trim vīriem es viņu sakaušu un tās karodznieku atvedīšu te gūstā. To es tev apsolu! Es pakāršos, ja vēl kaut nedēļa būs jānodzīvo bez kautiņa.

Pēkšņi atskanēja taure — signāls, ka tuvojas karavado­nis.

Abu kareivju saruna pārtrūka. Pulkvedis iesteidzās at­pakaļ telti pēc zobena un cepures, Svens steidzās uz savu pulku.

Piecas minūtes vēlāk sila kāpās parādījās jātnieku nodaļa un tuvojās nometnei. Pa to laiku visi pulki jau bija sastājušies grupās apsveikt karali.

Visu priekšā uz skaista meļņa jāja Gustavs Ādolfs; viņa stalto stāvu sedza melna samta uzvalks vienkāršu zelta ķēdīti kaklā. Tā un krāšņā spalva pie platmales bija kara­ļa vienīgie izgreznojumi. Viņam blakus brūnā zirgā sēdēja jauneklis daudz greznākā tērpā; tas bija karaļa brālis hercogs Kārlis Filips. Viņiem sekoja štāba virsnieki un padomnieki, aiz tiem miesassargu nodaļa un vezumnieki. Tā bija visa valdnieka pavadonība no Pērnavas, kur karaliskais kuģis bija piedzīts malā. Jau pa gabaliņu Gustavs Ādolfs pacēla platmali sveicinādams. Visi pulki kā viens vīrs atņēma sveicienu. Karalis pamāja pulkvežiem atlaist ļaudis pa nometni; tad, pieaicinājis ap sevi visus pulkvežus, nokāpa no zirga un, neraugoties uz nogurumu no tālā ceļa, tūliņ sāka apspriesties par Rīgas ielenkšanu.

— Mani kungi!— viņš uzrunāja savus augstos virsnie­kus.— Els domāju, izmantosim laiku, kamēr uzstāda manu telti, nokārtodami aplenkšanas lietu, lai tad visi netraucēti varam atpūsties līdz rītdienai. To mēs varam darīt, pastaigā­joties līdz jūrai.

Visi pulku pavēlnieki ar karali vidū sāka lēni soļot ārā no nometnes.

— Kā man ziņoja,— karalis iesāka,— jūs ļoti labi esat atbraukuši un izcēlušies malā. Vai cietoksnis,— valdnieks rādija pāri uz Daugavas grīvas otru krastu un paraudzījās admirālī,— jūs neapsveica, mīļo Gillenjelm?

— Nē, majestāt,— atbildēja admirālis,— atceroties jūsu norādījumu, es izsargājos tuvoties grīvai lielgabala šāviena attālumā. Un cietokšņa komendants, kā izrādās, ir saprā­tīgs cilvēks, kas velti nešķiež pulveri.

— Labi, mīļo Gillenjelm . . . Man gandrīz uznāk bažas, ka arī Rīgas Rāte varētu izrādīties tikpat saprātīga.

— Kā majestāte domā?

— Nu, ka tā arī gribēs taupīt pulveri un laipni atvērs mums visus vārtus.

Pulkveži saskatījās. Viņu sejas nebij visai apmierinātas.

Karalis šos skatienus redzēja un ar smaidu griezās pie blakus soļotāja:

— Nu, mīļais Rozenkranc, ko jūs uz to sakāt?

— Majestāt,— ari pulkvedis Rozenkrancs pasmaidīja, — tās būtu lielas bēdas mūsu karapulkos.

— Kā?

— Tad jūsu majestāte zaudēs vienu no saviem brašākiem kareivjiem — Svenu Hornu.

— Mana leibpulka kapteini, šo jautro pļāpu, jūsu brā­lēnu, Arve Horn? … Kā tā? . . .

Gustavs Ādolfs pagriezās pret citu pulkvedi. Tas nesa­prašanā paraustīja plecus. Karalis atkal uzlūkoja Rozen- krancu.

Rozenkrancs turpināja:

— Ar majestātes atļauju: Svens Horns solijās pakārties, ja netiks kaujā. Kamēr mēs gaidām ierodamies jūsu majes­tāti, viņš ik dienas jāj uz Rīgu, meklēdams gadījumu sastapt kādu izlūku pulciņu.

Karalis no sirds iesmējās.

— Jā, jā, vārdos šis Svens ir nepārspējams, un es patiesi gribētu reiz viņu redzēt darbos .. . Bet es jokoju par sa­vām bažām, ka rīdzinieki padosies bez cīņas. Nupat vēl Pērnavā saņēmu ziņas: luterticīgā Rīga ļoti labprāt padošo­ties Zviedrijas sardzībā, un patiesi tur ir daži karstgal­vji, kas nevar nociesties, kamēr mēs viņu pilsētu ieņemam. Bet tos savalda prātīgākie rātskungi, kuriem netik nodevēju slava. Jā, mīļie draugi, Rīgas kungu stāvoklis nav apskau­žams. Protams, arī mums nebūs prieks sagraut skaisto pilsētu, un vajadzēs apšaudīt tikai vaļņus, taupot na­mus un baznīcas, jo pievienot Zviedrijai drupu kaudzi neatmaksājas. . . Bet ķersimies pie lietas. Kā redzu, mans mīļais de la Gardijs vēl nav ieradies no Somijas ar saviem stopu šāvējiem. Jau priekš divām nedēļām mēs atstājām Zviedrijas krastus; ari viņam vajadzētu jau būt klāt. . .

— Majestāt,— Gillenjelms piezīmēja,— pēc mana aprē­ķina de la Gardijam jābūt, visvēlākais, rīt klāt.

Gustavs Ādolfs izvilka no azotes nelielu vīstokli:

— Labi. Tad iedalīsim ari viņa vietu. Lūk, kungi, te man ir Rīgas apcietinājumu plāns, ko mums apgādāja mans mīļais Arnims. Pēc tā varam nogrupēties. Sanākiet apkārt, kungi, un pieturiet pergamenta malas, lai netinas ciet. Lūk, še, pēc pašu rīdzinieku apzīmējumiem, Smilšu vārtu līnija. Te apmetlsimies mēs, grāf Mansfeld, ar manu mīļo brāli hercogu, Oksenšjerna, Gustava Horna un Ribensa pul­kiem . . . Te, Jēkaba vārtu līnijā, novietosaties jūs, Rozen­kranc, Klodten un Hindriksen. Ari de la Gardijs ar saviem somiem varēs pagaidām te ierasties. Sī puse — uz dienvi­diem — nav tik svarīga. Te apmetaties jūs, Sīton, ar skotiem.

Lūk. kungi, te man ir Rīgas apcietinājumu plāns…

Beidzot Pārdaugavā bus svarigs darbs jums, mīļo Kobron, jums, Arve Horn, un Ozersonam . .. Admirāļa riclbā paliek grīva un Daugavas lejasgals, kā ari salas. Mans mljais feldmaršals Hermans Vrangels varēs savu štābu ierīkot, lūk, še — pēc plāna tā saucas Hinces muižiņa. Tā, mani kungi, pagaidām tas būs viss. Rīt agri ieņemsim savas vietas .. . Esmu noguris.

Karalis ar saviem karavadoņiem atgriezās nometnē, kur jau bij uzcelta viņa un hercoga teltis.