RUTKU TĒVS - TRĪS VELLA KALPI

Sākās cīņa.

Kā likās, uz Pētera komandu trīs draugi nostājās trij­stūrī, neļaudami pretiniekiem tikt aizmugurē. Iemirdzējās saulē asmeņi. Trīs zviedri pagriezās pret vecāko — Pēteri. Viens sagrīļojās un nokrita. Atkal cīnījiens, un nokrita otrs. Nu trešais, līdz šim turējies atstatāk, bruka ar traku niknumu virsū. Tas bija balmutīgais resnais kapteinis Svens Horns, kurš šorīt apsolīja pulkvedim Rozenkrancam atvest gūstekņus. Pēteris, juzdams spēcīgu pretinieku, pama­zām virzijās atpakaļ. Andris visu laiku turējās pret vienu — vienlīdzīgu veiklībā. Vissliktāk klājās Ērmanim. Tas, vicinādams savu ieroci, pēc katra pretinieka dūriena vai cirtiena lēca atpakaļ milzu lēcienus, un viņu iedzina drupu kaudzē. Nu otrs tam atradās aizmugurē. Ermanis noprata, ka pret abiem nespēs aizstāvēties, un metās mukt. Bet viņam bij savs nodoms. Desmit lēcienos sasniedzis cīņas sākuma vietu, viņš noliecās, pakampa ar abām rokām aiz kājām kritušo zviedri un ar vienu atvēzienu nosita gar zemi pirmo uzbrucēju, pēc tam otro, kuri uz šādu ciņu nebij sagatavojušies. Turpat viņa priekšā cīnījās Pēteris ar resno, bet apbrīnojami veiklo zviedru kapteini. Vienā sekundē apsvēris stāvokli, Ērmanis kā tīģeris metās virsū zviedrim no muguras puses, sakampa to savās varenajās rokās un pārmeta pār plecu kā telēnu. Zviedra stāvoklis bija tik neērts, ka viņš nekā cita nespēja darīt ka vienīgi spārdīties gaisā kājām. Bet tas netraucēja laiviniekam viņu turēt cieti un ērti. Bet nu cēlās kājās abi apdullinātie. Pēteris atbrīvo­jies paspēja laikā satvert abus aiz apkakles un izraut tiem no rokām zobenus. Andra pretinieks labprātīgi padevās. Trīs uzvarētāji kaut ko sasaucās savā starpā un devās ar gūstekņiem atpakaļ uz pilsētu.

Grūti bij nabaga Ērmanim stiept nemierīgo smago nastu. Varbūt viņš pat netiktu līdz vārtiem, ja kapteinis Salderns, laikā attapies, nebūtu izsteidzies pretim ar saviem ļaudīm, kas bij pagadijušies pie Smilšu vārtiem.

Gaviles uz vaļņiem bija neaprakstāmas, kad atgriezās rīdzinieki.

Pirmais pa vārtiem ienāca Ērmanis ar atkal pār plecu pārmesto Svenu Hornu. Aiz tā Pēteris veda divus un aiz viņa Andris vienu gūstekni. Salderns ar karakalpiem noslēdza triumfa gājienu.

— Viņš! Viņš!— jūsmoja ķestera Lēne, redzēdama tikai Andri.

Anna, sarkanmatainā torņinieka meita, spieda roku uz krūtīm, it kā cenzdamās apslēpt uz āru lauzošās gaviles.

Samsona Cecīlija un Rama Elīza nodrebēja, kad Andris tām pagāja garām, ar sava zobena rokturi aizskardams abu meiču izstieptās rokas.

Pilsoņi svieda gaisā cepures. Vienīgi rātskungs Toms Rams vieba seju ka zobu sāpēs.

Tikai pie Kaļķu vārtiem, pie Rīges, Ērmanis nolaida no pleca savu nastu.

— Velis ar ārā!— Svens, ticis atkal kājās, iesaucās.— Es padodos! Kā redzams, man nav lemts piedalīties cīņā pret Rigu. Patiesi, jums ir apbrīnojami zobenu cīkstoņi. Bet,— viņš pagriezās pret Ērmani,— tu, draugs, nerīkojies pēc likuma! No muguras neuzbrūk pretiniekam!

— Nu, vai zini,— Ērmanis aizstavējās,— lai vai kā, bet savu draugu es nejaušu nodurt kā kucēnu. Redzi, kads viņš vājš pēc izciestās slimības; bet tu esi tauks kā kaujams vērsis!

Svens Horns nikni ierūcās un draudēja Ērmanim ar duri.

Kapteinis Salderns apjautājās pilsētas aizstāvēšanas priekšniekam, ko darīt ar gūstekņiem.

— Man šķiet, tepat Kaļķu tornī tos varētu novietot,— teica Barnekens.

Toms Rams kaut ko pārdomāja. Viņa lūpu kaktiņi saviebās viltīgā smīnā.

— Jā,— viņš teica,— bet mēs varam tiem atļaut brivu kustību pilsētā, jo izbēgt viņi no pilsētas tā kā tā nevar.

Svens Horns, dzirdējis Rama vārdus, lepni izgāza vē­deru.

— Grāfa Mansfelda viņa majestātes leibpulka kareivji nebēg, ja tie reiz sagūstīti! Bet labu malku vīna un kārtīgu ēdienu es prasu arī ienaidnieku pilsētā . . .

Pēc mūsu trīs draugu atgriešanās ar gūstekņiem rīdzi­nieku garastāvoklis uz reizi mainījās. Visā pilsētā valdīja pacilātība, drosme, cīņas prieks. Krietnie, miermīlīgie pil- . soņi pat noskumtu, ja tagad zviedri paziņotu, ka ar mieru grib doties mājās un atmest Rīgas aplenkšanas nodomu. Ar gavilēm viņi uzņēma Rātes paziņojumu pēc gūstekņu noklaušināšanas, ka zviedri kavējušies uzbrukt tādēļ, ka tikai šodien no Pērnavas te ieradies karalis. Jau rit vai pat šonakt naidnieka pulki ieņems savas vietas visapkart pilsē­tai un sāks uzbrukumu. Arī ziņas par pretinieka lielo pārspēku —20 000 vīriem — un milzīgajiem dižgabaliem, ar kuriem varot šaut līdz pusotra simta mārciņu smagas dzelzs bumbas, rīdziniekus nebaidīja.

Ik amatnieks, ik tirgonis jutās laimīgs, ka viņš ir Rīgas pilsonis un spēs grūtās dienās pierādīt, ka ir šīs laimes cienīgs.

Kā spārnos bija pilsoņi, kad pievakarē atkal pamanīja uz Vecā kalna zviedru jātnieku pulciņu. Izbrukt aiz vaļņiem un cīnīties!— tāda bij visu vēlēšanās. Sajūsminātie sargi vairs neizlaida no rokām aizdedzinātos degļus un musketes un neatgāja no skanstīm. Rama'm, Barnekenam un citiem aizsardzības priekšniekiem nācās atkārtoti likt pie sirds cīņas kārajiem varoņiem neviena šāviena nedot bez pavēles. Bij jāapsola laist vienu nodaļu laukā kaujā ar zviedru

pulciņu, bet ari Saldernam ar desmit vīriem tad vajadzēja atbalstīt uzbrucējus. Starp tiem kapteinis iedalīja ari savus trīs jaunos. Staļļos katrs paņēma savu zirgu, ari Pēterim, Andrim un Ērmanim stalla puisis pieveda pa melnim. Laivinieks, vairāk paradis sēdēt irkļos nekā zirga mugurā, ar pūlēm uzrausās seglos. Eskadrons devās ceļā.

— Apstāties!— pēc dažiem desmit soļiem nokomandēja Salderns un piejāja pie Ērmaņa.— Tavs zirgs klibo. Apmai­nīt pret citu!

Ermanis jau gribēja griezt atpakaļ, tad kaut ko iedomā­jās:

— Nē, kaptein, labāk atstāj man šo pašu.

— Sis zirgs ir klibs!

— Taisni tādēļ.

— Kā? Pie vella!

— Redzi, kaptein, es neesmu nekāds varonis. Ja nu sīvā kautiņā uznāk nelāga doma mukt, tad ar klibu zirgu es nekur netikšu un gribot negribot būs jākaujas līdz goda pilnam galam. Cilvēks pēc savas dabas ir vājš radījums, un, ja arī man uznāk cilvēciska vājība, tad vēlāk es savu kaunu nespēšu pārdzīvot.

Vecais kapteinis uz acumirkli tā kā apstulba no šādas prātniecības, tad atmeta ar roku.

— Labi. Uz priekšu!

Pēteris, jādams blakus Ērmanim, smaidija.

— Tu to lietu tikai no vienas puses esi pārdomājis, draugs.

— Nē, nē,— Ērmanis atbildēja pašapzinīgi.— Tā ir labi pārdomāta.

— Es domāju, ka ne. Jo kā tad bus, kad liks mums auļos jāt virsū pretiniekam? Tu paliksi ar klibu zirgu iepakaļ.

— Nu, lūk! Par to es visvairāk domāju.

— Tātad esi pārsteidzies!

— Bet nepavisam ari ne. Es nekad neesmu bijis steigas draugs un negribu pārsteigties. Tādēļ ir labi, ka palieku iepakaļ un varu noskatīties, kā jūs kautiņu iesākat, lai īstā laikā un vietā varu mesties starpā.

Smaids no Pētera sejas nozuda. Viņš pazina drauga dabu un saprata, ka tam taisnība.

Pa tam Smilšu vārti jau bija atvērti, tilti nolaisti un pilsoņu kājnieku nodaļa izgājusi aiz vaļņiem.

Zviedru jātnieki, bez šaubām, te bija ieradušies meklēt Svenu Hornu un tā ļaudis, kad to zirgi vieni atgriezās nometnē. Nu viņi, no Vecā kalna ieraudzījuši pie Svētās

Ģertrūdes baznīcas drupām guļot divus cīņā kritušos, laida auļos lejā. Tanī pat brīdi viņi ieraudzīja iznākušos rīdzinie­kus un izšāva uz tiem savus karabinerus. Lodes aizsvilpa pāri galvām. Nu arī rīdzinieki apstājās, iemiedza zeme dakšas, uzlika uz tām musketes un pielaida degli. Tāpat viņu zalve nenodarīja nekādas vainas zviedriem, kuri, zobe­nus vicinādami, drāzās virsū kājniekiem. Siem būtu slikti klājies, ja Salderna jātnieki nepaspētu mesties starpā. Un arī Saldernam zem zviedru pārspēka, kā likās, būtu jāatkāp­jas ar smagiem zaudējumiem, ja pēkšņi stāvokli nepārgro­zītu otra ieradusēs zviedru jātnieku nodaļa. Tā patlaban gribēja drāzties lejā no kalna, kad ierūcās Smilšu torņa baterija un aizsprostoja ceļu ar labi nomērķētiem šāvieniem. Pirmā nodaļa, pamanījusi apjukumu aizmugurē, domāja, ka naidnieks nāk arī no tās puses, un uz priekšnieka komandu grieza zirgus apkārt, lai atstātu ciņu. Tā kauja beidzās ne ar ko. Pāris Salderna jātniekiem bija dažas niecīgas skram­bas, un ari zviedri, kā likās, aizauļoja ar pāris vieglām brūcēm. Bet iekarsušies rīdzinieki uz vaļņiem atklāja spē­cīgu dižgabalu uguni pakaļ nozūdošam ienaidniekam.