RUTKU TĒVS - TRĪS VELLA KALPI

Pēkšņi sāka dimdēt zviedru batarejas Smilšu kalnos un aiz Vecā kalna. Pilsētas aizsargu priekšnieki uztraukušies atmeta gatavošanos Daugavmalā un steidzās uz Iekšvalni, atstādami Saldernam rūpēties par Daugavas aizsardzību.

Sirmais kareivis pavīpsnāja.

— Man šķiet, atkal esmu uzminējis Gustava Ādolfa saprātu: viņš apšauda Rīgu no zemes puses, lai visu uzmanību vērstu uz turieni, ka netraucēts var ieņemt salas. Bet tas viņam šoreiz neizdosies!

Viņš nosūtīja savu adjutantu uz pili ar pavēli pils sargiem heidukiem atklāt uguni uz zviedru galerām, tikko atskanēs pirmais dižgabala šāviens no rīdzinieku kuģiem, ar kuriem Salderns no Rīges ostas izbrauks Daugavā. Pats viņš devās uz ostu, lika divām galerām sagatavoties kaujai un tad gāja apskatīt vaļņus. Te viņš izmeklēja savus labākos musketierus. Smilšu bastionā patlaban Pēteris rīko­jās ap dižgabalu, nostādīdams to pret Vecā kalna virsotni, kur redzēja zviedrus ierokamies. Nodunēja šāviens, un rakšanas darbi pārtraucās.

— Labi tēmēts!— Salderns izteica atzinību.— Vai tu esi dienējis baterijā?

— Man gadījās pie Fārensbaha arī dižgabalu apkalpot. Tur šo to iemācījos.

— Labi. Nāc man līdz! Te, liekas, līdz-'* pēcpusdienai nebūs darba. Lūk, zviedri šauj uz labu laimi, viņu bumbas pat lāgā nesasniedz aizsargu grāvi, jo baterijas vēl nav nostādītas īstās vietās. Nopietna ciņa mums būs uz Dauga­vas.

Vēl izraudzījies pāris musketieru un arī Ermani, Salderns ar visiem devās uz Rīges ostu, kur divas galeras jau gaidīja, un izbrauca Daugavā.

Zviedri jau atradās uz Ķīpsalas, tur plīvoja viņu karogs un sapieri raka skanstis. No galerām laida uz plostu dižgabalus novešanai salā.

— Mēs nākam īstā laikā!— Salderns apmierināts grieza ūsas un deva pavēli tuvākam dižgabalniekam:— Izšaut uz pretinieka galerām! Tas būs signāls krastā.

Kuģa lielgabals norūca. Lode neaizskrēja līdz kuģiem. Bet nu sāka darboties heiduki no pils. Viņu lādiņi krita labāk. Viens sadragāja zviedru galeras mastu. Drīz arī rīdzinieku kuģi bija šāviena sviedienā.

— Uguni!— komandēja Salderns. Abas Rigas galeras izšāva gandrīz reizē. Nu zviedri atbildēja, iešaudami Salderna kuģim sānos un noraudami otram bugspritu. Sākās īsta kauja. Rīdzinieki bij labākā stāvoklī, jo tos atbalstīja pils batei'ija, un tādēļ zviedri, kaut gan pārsvarā, ieskatīja ciņu par neizdevīgu un, atlaiduši plostu ar dižgaba- liem straumē, taisījās arī atkāpties ar kuģiem. Bet skaistā galera ar sašauto mastu un vēl otra, stipri bojāta, nespēja

. . . Pēteris pirmais uzlēca uz ienaidnieka kuģa klāja . . .

sekot un palika atpakaļ. Kamēr pils baterijas vajāja bēgošos četrus zviedru kuģus, Salderns tuvojās abiem palikušajiem. Nu bija darbs viņa musketieriem, un, kad kuģu borti sadūrās, Pēteris pirmais uzlēca uz ienaidnieka kuģa klāja, saviem apbrīnojami veiklajiem zobena cirtieniem uzveik­dams pēdējo dzivo pretinieku. Otra zviedru galera izrādījās bez aizstāvjiem; to ļaudis bija atstājuši laivās, kad redzēja kuģi neglābjamu. Ari rīdziniekiem te neatlika nekas cits kā pievākt karogu un šo to, kam bij kāda vērtiba, jo skaistais kuģis jau sāka grimt. Otru galeru tauva ievilka Rīges ostā.

So zviedru atsišanu no Ķīpsalas rīdzinieki uzskatīja par īstu uzvaru, jo lepnāki par to, ka neviens vīrs viņu pusē nebij kritis un bij iegūta, kaut bojāta, jauna, skaista galera ar četriem lielgabaliem.

Tikko Pēteris ar Ērmani atgriezās uz Smilšu bastionu, zviedri, laikam sašutuši par zaudēto kauju uz Daugavas, attīstīja spēcīgu apšaudīšanu no Smilšu kalniem un Vecā kalna aizmugures. Kā liekas, viņi bija novietojuši savas baterijas pareizā vietā, jo tagad šāvieni krita jau pilsētā un ap vajņiem. Andris rīkojās pie viena no dižgabaliem, un viņam palīdzēja piegādāt munīciju — Angera Anna un ķestera Lēne . . .

Jau veselu nedēju zviedri apšaudija Rīgu, rīdziniekiem tikpat centīgi atbildot no pilsētas baterijām. Un nedējas laikā Rigā vēl nebij neviens nogalināts. Bet pa tam Gustavs Ādolfs paspēja novietot savus dižgabalus pareizās vietās, un ciņa kļuva nopietna. Pirmais upuris gadījās uz Smilšu torņa bastiona. Ādģēris Hinrihs Bennemans, nakti stāvējis sardzē un pusdienā labi paēdis, jutās miegains un nolikās turpat bastiona malā diendusā; pie dižgabalu rūcieniem visi jau bija pieraduši, un arī ādģēri tie netraucēja pasnaust. Zviedru smago bateriju bumbas šņākdamas laidās pari valnim, rīdziniekiem tās pavadot ar smiekliem un jautrām piezīmēm. Te viena smagā bumba nokrita uz paša bastiona. Sargi pie brustvēra atskatījās: ādģēris gulēja beigts, simts mārciņas smagais lādiņš to bija sašķaidījis.

Visi uztraukti piesteidzās pie nogalinātā, atstājuši dižga­balus un musketes.

— Ak tu nelaimīt!— iesaucās jauns puisis.— Vajadzēja viņam likties gulēt dienas laikā!

— Liktenis cilvēku sasniedz arī nomodā,— kāds vecis prātoja.— Ai, ai, un vēl no smagām bumbām . . .— Viņš mēģināja ar kāju pavelt nāves lodi, kas gulēja turpat blakus nogalinātam.

— Nu, arī vieglā divdesmit četru mārciņu lode būtu Hinrihu nositusi,— piezīmēja ādģēra draugs, kalējs, un, noņēmis cepuri, noskaitīja tēvreizi.

Kāda amatnieka sieva, atnesusi savam vīram skanstis azaidu, pienāca pie nogalinātā un sāka skajā balsī vaimanāt.

Ērmanis viņu paņēma aiz pleciem un noveda no bastiona.

Slimnieku kopēji aiznesa pirmo upuri.

Nu sākās īsts karš, ar kuru rīdzinieki iepazinās tikai tagad, un nu tikai tā īsti pamodās viņu patriotisms. Pirmo četru dienu uztraukums un neziņa par ienaidnieku izbeidzās, kad zviedru pulki parādījās tālumā; tad — ar sākušos apšaudīšanu, naidnieka atiešanu no Ķīpsalas un pāris laimī­giem rīdzinieku izbrukumiem ārpus vaļņiem — pilsoņi savā lepnumā un dižošanās paši sevi apmānīja par stāvokļa nopietnību. Un tikai tagad, kad viņiem bij jānes arī upuri, tie sāka saprast savus pienākumus un savu stāvokli.

Visi, kas spēja kustēties, kaut ko darīja pilsētas un viņas aizsargu labā.

Rīgas aizstāvēšanās vadītāji rātskungi Rams, Hintel­mans, Rigemans un Barnekens diendienā uzraudzīja katrs savu vaļņu līniju, Salderns apstaigāja bastionus, kur viņa ļaudis strādāja pie baterijām, pilsoņi pamīšus viens otru apmainīja sargu vietās skanstis, kvartlrmeistari Vellings, Heks, Srēders un Cimmermans rūpējās par kritušo novāk­šanu, ievainotiem, munīcijas pievedumiem, komandēdami pilsētā iebēgušos apkārtnes iedzīvotājus ar viņu zirgiem un ratiem. Zemnieku uzdevums bija arī dzēst ugunsgrēkus, kas vienā otrā vietā izcēlās no zviedru šautām degošām bum­bām; tie piesteidzās ar jau gatavībā turētiem mēslu vezu­miem un ar tiem apmeta uzliesmojošās ēkas. Ari sievietes ņēma dalibu pilsētas aizsardzībā, kopdamas ievainotos, nesdamas uz vaļņiem vīriem un dēliem ēdienu, pat rūpēda­mās par kvēlošām oglēm dižgabalu degļu aizdedzināšanai.

Visbīstamākā vietā — uz Smilšu bastiona — bija arī visdzīvākā Rīgas daiļavu piedalīšanās.

Te vienu no smagajiem dižgabaliem apkalpoja Pēteris ar Andri, Ērmartim piegādājot biszāles un bumbas. Angera Anna labprāt palīdzētu padot smagās piecdesmit mārciņu lodes, bet šis svars sievietes spēkiem iznāca mazliet par lielu. Torņinieka meičas apķērīgā galva iedomājās atradusi padomu.

Viņa piegāja pie Andra un teica:

— Sis lielās, smagās bumbas vairāk liekas noderīgas mūru graušanai. Vai nebūtu labāk, ja tu pūli šautu ar mazākām, vieglajām?