RUTKU TĒVS - TRĪS VELLA KALPI

Andris pasmaidija.

— Mans dižgabals ir liets tikai lielām lodēm.

— Zēl,— Anna nopūtās. Jā, mazās bumbas viņa varētu l iesi padot Andra rokās. Ak, cik tīksmīgi ir būt šī mīļā, tīkamā, brīnumdaiļā puiša tuvumā!

Ķestera Lēne izrādījās acīgāka. Nu jau veselu stundu, dižgabaliem nemitīgi rūcot, viņa stāvēja, atspiedusies pie torņa sienas, kur tā varēja justies droša no ienaidnieka uguns, un gaidīja. Arī pirms stundas viņa bija te stāvējusi; tad, Andrim paejot viņai garām, ieskatījās, kaut ko pama­nīja un, aizsteigusies prom, pēc brītiņa atkal atgriezās ar mazu groziņu, kāds mēdz būt katrā saimniecībā. Ar to rokā nu viņa tagad stāvēja pie torņa.

Zviedru uguns sāka atslābt un mitējās. Apklusa arī pilsētas baterijas.

Lēne atstāja savu drošo slēptuvi un pieskrēja pie Andra, kurš, beidzis šaušanu, noslaucīja sviedrus un centās savest kārtībā savu vamzi, kas dažu iztrūkušu pogu dēj bija sabraucis uz krūtīm.

— Atļauj, Andri,— Lēne nostājās viņa priekšā ar gro­ziņu rokā un kā nokaunējusies raudzījās puisi,,— atļauj man tev piešūt divas pogas, kas iztrūkušas darbā.

Andris pasmaidīja silti un mīļi.

— Tu esi laba meitene, Lēne. Patiesi, man vaļējais vamzis traucēja locīties.

Lēne pietvīka. Paņēma no groziņa pogu un adatu ar diegu. Minūtes laikā viņas veiklie pirkstiņi piešuva vienu, tad otru. Ak, pārāk mazs šis darbiņš bija, tā viņa būtu ar mieru šūt visu dienu.

— Tā, nu būs kārtībā. Divas vien bij iztrukušas.

— Pateicos tev, Lēne.

Kamēr ķestera meita šuva pogas, jau divas citas gaidīja nr saviem pakalpojumiem. Šaušanai norimstot, bija ieradu­šās mācitāja Samsona Cille ar Rama Elīzu. Rokās viņas turēja prāvus grozus ar ēdieniem un vairākām vīna krūkām.

— Labrīt, kareivji!— viņas reizē, kā uz komandu palo­cīja celi, kad Andris pagriezās.— Te mēs jums atnesām azaidu un kādu lāsīti slāpju dzēšanai. Jūs tak nevarat utstāt savas sargu vietas, un kādam par jums jāparūpējas.

Sie vārdi, protams, zīmējās uz visiem ap smago dižga­balu, bet meiču acis sējās tikai pie Andra.

— Paldies, paldies, godājamās jaunavas!— Andris patei­cās.

— Tā ir laba lieta!— iesaucās Ērmanis pienācis.— Ja tā pilsoņu cienītās kundzenes rūpējas par Rīgas aizsargiem, lad mums neapsīks spēki apšaudīt ienaidnieku!

Paņēma no groziņa pogu un adatu ar diegu.

Viņš paņēma grozus, nometās ceļos un taisījās kraut visu laukā turpat uz netīrā, smilšainā klona.

— Nē, nē, tā ne!— Cille viņu atturēja.— Se grozā ir sega. Vispirms izklāj to!

Mācītājā meita izņēma smalki izšūtu, kādreiz greznu, bet nu jau apdilušu un laikam no apgrozības mājās izņemtu galdautu un izklāja to pie dižgabala. Pati viņa nolaidās sēdus un sāka izlikt traukus trim puišiem.

— Sēžaties!— Elīza uzaicināja dižgabalniekus.

— Piesēdīsimies ari!— Pēteris paņēma zem rokas

zviedru gūstekni — resno kapteini Svenu Hornu, kurš cau­ras dienas pavadīja uz Smilšu bastiona, pa kaujas lai­ku vērodams šaušanu un vai nu nopeldams, jeb uzslavēdams labi vai slikti trāpītu notēmējumu.— Piesēdīsim! Visi esam strādājuši — viens ar šaušanu, otrs ar labiem pado­miem.

— Tā nu gluži nav!— Svens pretojās.— Es esmu gūstek­nis un nedrīkstu nekādus padomus jums kaujās dot. Tad jau es ietu pret savu karali! Bet izteikt spriedumu par labu vai sliktu mērķi — tā ir cita lieta; par to man neviens nekā nedrīkst pārmest. Savos spriedumos es esmu brīvs cilvēks, lai kur atrastos.

Stenēdams Svens nosēdās pie paklāja. Ari pārējie ieņēma vietas. Eliza atrada grozā lieku trauku vēl zviedrim. Abas meičas blakus karavīriem lika katra trauka ēdamo, nolika katra priekšā pa krūkai vīna. Vienu otru reizi tās pavisam aizmirsa saimniekošanu un ēdājiem bija pašiem jāsniedzas pāri paklājam pēc maizes rieciena, jo likās, ka kāds magnēts meiču skatus vilka pie Andra dūmos apkvēpu­šās sejas.

Pēc sparīgās šaušanas mielasts ritēja omulībā un labsa­jūtā. Mācītāja un rātskunga virtuve un pagrabs bija devuši vislabāko. Puiši ēda, pirkstus laizidami, un abas meičas viņu brīnišķā ēstgribā redzēja savas mākslas suminājumu. Tikai Svena krūka, kā par brīnumu, izrādījās mazāka kā citiem: viņam tā pirmajam bija tukša. Andris, nejuzdams tik lielas slāpes, nolika zviedra priekša savu, nogaršojis no tās tikai pāris malku.

Ērmanis, tiesādams mācītāja cāli, pilnu muti stāstīja par šīrīta cīņu aiz vaļņiem. Kapteinis Salderns atkal izsūtī­jis mazā gaismiņā jātnieku nodalu izlūkot Vecā kalna baterijas. Pie Svētā Jura slimnīcas viņā pusē kalnam rīdzinieki sastapušies ar zviedru nodaju. Cirtušies zobeniem. I'ēteris viens pats izsitis no segliem pusduci ienaidnieku, bet viņš, Ermanis, dodoties atpakaļ uz pilsētu, zirgam pilnos aujos joņojot, noķēris zosi.

— Kā tad tas iespējams?— Cille iepleta savas dedzīgās, melnās acis.

— Pavisam vienkārši!— Pēteris iesmējās.— Svēta Jura slimnīcā Jaudis, izdzirdējuši cīņu, skrēja laukā un izbiedēja pagalmā zosis. Viena bailēs laidās pāri sētai un ieskrēja Krmanim taisni klēpi, kad tas auļoja garām.

— Nūja,— Ērmanis iebilda.— Bet klēpis nav būris. Ja tev zirgs laiž izstiepies,tad satvert šādu nemierigu putnu un iedabūt pilsētā nav joks! . . . Nu jā, to zosi mēs jau notiesā­jām šorīt brokastis. Bet jūsu cāļi, godātās jaunavas, gan ir gardāki par Svētā Jūra slimnīcas zosīm!

Svens Horns, mazdrusciņ iesilis no divkārtīgas vīna devas, arī kļuva runīgs.

— Jā, daiļās meičas,— viņš teica, savām mazajām, aiz- pampušajām ačtelēm saldi raudzīdamies te Cillē, te Elizā,— labi pagatavots mielasts ir pareizais ceļš uz vīriešu sirdīm. To gudrākās sievietes saprot. Bet, ja es varētu pieņemt, ka jūs tikai manis dēļ nopūlējušās, tad jāsaka, ka man ir augstākas prasības. Savu patīkamo, pievilcīgo ārieni es pats arvien stādu otrā vietā. Tas ir, es negribu ar to dižoties. Mana vājā vieta ir rokas veiklība un prāta apķē­rība zobenu cīņā. Ja kāda kundzene to prot pienācīgi novērtēt, tad manas sirds ledus izkūst. He, he, he .. . es nupat biju pārāk atklāts un tā varētu pats sevi apkrāpt. Redziet, man ienāca prātā izcīnīt tūlīt dažus gājienus uz zobeniem ar Pēteri. Tā es dažkārt še pakavēju laiku, mācī­dams manam draugam īstu skolas ciņu. Nu, lūk, un, ja jūs redzētu manas apbrīnojamās prīmas, sekundas, terces un kvartes, jūs paliktu bez elpas, manas mīļās meičas, un kā bezprātīgas kristu man ap kaklu. Un tādā gadījumā es nespētu pretoties, es padotos vienai no jums. Bet, tā ka nupat jums izpļāpāju par šo savu vājību, tad nevaru būt drošs no jūsu viltības: varbūt jūsu galvas jau sagrozījušās manas piemīlības un patīkamā izskata dēļ. Un tā es pats būtu piekrāpies.

Cille un Eliza nesaprašanā raudzijās dižmanl un mēģi­nāja dumji pasmaidīt.

Nabaga nelga! Bet viņš tomēr jutās ļoti labi savās augstajās domās pats par sevi. Viņš tiešām ticēja, ka ir veiklākais cīkstonis, lielākais ēdājs un dzērājs un skaistā­kais vīrietis pasaulē, kaut gan Pēteris bija daudz pārāks par viņu uz zobeniem, Ērmanim savu mūžu nevarēja tikt tuvu ēšanā un dzeršanā un, salīdzinot ar Andri skaistumā, bija kā izplūdušais tintes traips uz Vartburgas celles sienas pret nezināmā meistara rokas veidoto Dievmātes brīnišķo gleznu Svētā Jēkaba baznīcā. Sai ziņā gan vēl Svenu varētu attaisnot, jo viņš tak pats sevi nevarēja redzēt un droši vien daudzus gadus tam nebij gadījies nodzerties no dzidra meža avota vai aplūkot sevi metāla spogulītī.