RUTKU TĒVS - TRĪS VELLA KALPI

Tā arī tagad Iekšvalnis bija pilns ļaužu. Kam nebij darba ap munīcijas piegādāšanu, tie sekoja zviedru bumbu lidojumam un spriedelēja par karu. Drošsirdīgākiev jeb varbūt, pareizāk sakot, vieglprātīgākie uzkāpa pat bastio- nos un skanstis, vērodami ienaidnieka baterijas uzliesmojo­šos šāvienus.

Starp tiem bija arī pamaza auguma sirmgalvis īsi apcirptiem matiem, mācīta vira tērpā un samta baretē — ve­cais maģistrs Daniels Rēbuss. Brustvēra aizsardzībā viņš pētoši vēroja pilsētas nomales; viņa dzīvās, sprigstošās acis, kā likās, pētija zviedru sapieru darbus gar Vecā kalna šīspuses nogāzi, un plānās, enerģiskās lūpas klusi murmi­nāja:

— Slikti, slikti… ja zviedri savus ierakumus izvedīs līdz tornim, tad viņi ar muskešu uguni spēs apklusināt Smilšu baterijas. Vajadzētu viņus aizkavēt. . . Bet kā? 4m … hm … Te varētu līdzēt gan. Ar acīm vien tik tālu nevar saskatīt, ko sapieri īsti dara un kur tie atrodas. Te noderētu mans izgudrojums. .. Ari mani dūmi izdarītu brīnumlabu pakalpojumu izbrukumā. Ducis veiklu vīru izjauktu ierakumu darbus un nemaniti spētu atgriezties aiz vaļņiem . . . Hm . .. Sie trīs drošsirdīgie puiši izglābtu bastionu . . . Bet vai es drikstu atklāt savu noslēpumu? Ai, nē, nē! Mani atkal nomētātu akmeņiem vai pat sietu uz sārta kā burvi. . . Ak, tumšais ļaužu neprāts! … Ja varētu šiem krietnajiem puišiem nodot savus izgudrojumus! Tiem neviens neuzdrošinājās vairs ķerties klāt, un kāda jauna burvība vairāk jeb mazāk — tas vienalga. Bet es negribētu, ka mani redz ar viņiem kopā .. . Pag, man ienāk prātā laba doma .. .

Maģistrs atgāja no brustvēra un meklēja ar acīm gar torņa sienu. Viņš ieraudzīja Angera Annu, kura te drošībā no zviedru bumbām stāvēja un nenolaida skata no Andra pie smagā dižgabala, un piegāja tai klāt.

— Vai tu, meit, negribētu nākt man līdz? Man tev kāds vārds sakāms.

Anna, kaut gan juta lielu cienību un pateicību pret veco burvju dakteri, kā ļaudis dēvēja Rēbusu, tomēr ne labprāt atstātu savu vietu, kur atradās tik tuvu pie Andra un, dūmiem izklīstot, skaidri saredzēja katru viņa vaibstu, katru jaunības spēka pilno, vīrišķīgo kustību. Ar dīvaini saldu prieku viņa tīksminājās pie jaunekļa darba.

— Dominē Rebus,— viņa atbildēja kā negribēdama, — vai tu nevari tepat pateikt, kas tev man sakāms?

— Nē, bērns. Tev jānāk man līdz uz mājām. Tur dabūsi kaut ko, kas tev jānodod taviem trīs draugiem. Pašam man nebūtu labi to darīt.

Tas Annai bij pa prātam. Lai nodotu kaut ko Andrim, lai tiktu viņam tuvāk, Anna būtu ar mieru skriet cauri visai pilsētai zem ložu un bumbu krusas.

— Iesim, dominē!— nu bez kūtruma viņa iesaucās un sekoja maģistrim.

Mācītāja Samsona kalpone gāja uz Smilšu torni. No Ogļu tirgus bija taisns ceļš pa Smilšu ielu līdz vaļņiem. Tur patlaban notika sīva apšaudīšanās. Zviedri, kā likās, bij pagriezuši visu savu dižgabalu stobrus pret bastionu. Gan lielas, gan mazākas bumbas te krita viena pēc otras, ielauz­damas apkārtējo namu jumtus, drupinādamas sienas, dragā­damas pilsētas vārtus. Meitene gāja ar sirds drebēšanu, uzmanīdamās pa pustukšo ielu, un vairākas reizes tai bija jāiebēg tuvāko namu vārtos, kad sadzirdēja izšautās bum­bas tuvojošos šņākoņu. Beidzot viņa sasniedza Iekšvalni. Te bija rosīga dzīvība. No vaļņu pagrabiem vīri vēla laukā biszāļu muciņas, nesa bumbas un krāva ķerrās, citi tās dzina uz bastioniem. Ievainotos nesa prom nestuvēs uz pārsienamām vietām, pievāca nogalinātos. Dīkā esošie ļaužu pūļi drūzmējās aizsargātās vietās, juzdamies te dro­šāk nekā mājās un dzīvodami līdzi cīņai. Smilšu bastions bija ietīts vienā dūmakā, pa kuru kustējās dižgabalu apkal­potāji un munīcijas piegādātāji. Starp šāvienu dārdoņām atskanēja īsi, aprauti saucieni, komandas, pavēles. Uz iedra­gātā Smilšu torņa jumta stāvēja kāds vīrs un, kā likās, vērodams ienaidnieku, laiku pa laikam kaut ko kliedza lejā uz bastionu.

Pie brīvā laukuma starp ielas galu un bastionu mācītāja kalpone apstājās. Te bija bīstama pāri tikšana, jo patlaban laukuma vidū nolidoja viena pēc otras četras smagas bum­bas, satricinādamas zemi tālu apkārt. Brītiņu nogaidijusi, meitene skriešus laidās pāri klajumam un nokļuva torņa aizsardzībā. Tepat bija kāpes uz bastionu. Viņa uzskrēja augšā un skatījās pēc Cilles.

Lūk, te jau tā stāvēja ar Rama Elīzu, pie mūra piespiedu­šās, un raudzījās dižgabalu darbībā.

— Cienītā jaunava?— Kalpone piesteidzās klāt mācītāja meitai.

— Tu, Raute? Kas tev še darāms?

— Kungs lika man tūliņ jūs saukt mājās.

Cille ar Elizu saskatījās. Tas viņām nepatika. Bet nevar nepaklausīt tēva pavēlei.

Te no torņa sadragātā jumta atskanēja spēcīga balss:

— Tēmēt mazdrusciņ vairāk pa labi! Augstums ir pareizs. Bumba nokrita nedaudz asis no mērķa. Tātad mazdrusciņ pa labi!

Mācītāja kalpone ieklausījās: ši balss viņai likās tik pazīstama, bieži dzirdēta. Pēkšņi viņas atmiņa noskaidrojās.

— Tas tak ir . . .— viņa iesaucās un paskrējās attālāk no torņa uz bastiona laukumu.

Aiz muguras nodunēja dižgabala grāviens, ietīdams meiču dūmu mākonī.

Kad dūmaka izklīda, meitene saskatīja vīru uz torņa. Tas, piecēlis apaju sprunguli pie acs, kā likās, ar cauru vidu,- pa to raudzījās uz ienaidnieka ierakumiem starp Veco un Smilšu kalniem.

Pagāja apmēram minūte — kamēr izšautā bumba noli­doja līdz mērķim. Tad virs uz torņa priecīgi iesaucās:

— Aiziet! Labi, Andri! Zviedru dižgabals apsviedās! Tas mus vairs netraucēs!

— Pēter!— iesaucās meitene, izstiepusi rokas pret torņa augšu.

Pēkšņi viņu satvēra spēcīgas rokas no muguras puses aiz pleciem un apgrieza otrādi.

— Rūta!

— Andri!

Jaunais karakalps apkampa un piespieda pie krūtīm ilgi meklēto un beidzot negaidīti atrasto mīļoto meiteni, neno: laizdams skatu no viņas sejas.

Labu_laiku abi tā stāvēja, nespēdami izrunāt ne vārdiņa.

Ari Ērmanis, aizgrābts no drauga un līgavas aizkustino­šās atkalredzēšanās, piemirsa savu darbu — pielādēt iz­šauto dižgabalu — un mitrām acīm raudzījās jauniešos.

Cille un Eliza pie torņa sienas pārmija izbrīnējušos skatienus.

— Mums jāiet,— mācītāja meita attapās it kā apvainotā balsī.— Te jau nekā sevišķa nav, un tēvs gaida.

— Jā, man arī jābūt mājās,— Elīza centās izlikties vienaldzīga.

Abas devās prom. 1

Pa tam Pēteris torņa augšā kļuva nepacietīgs:

Rūta!— Andri!

— Kas ir? Vai pielādēji?

— Pēter,— Andris gavilēja,— Rūta ir te!

Samsons ar Ramu sēdēja un, gaidīdami Cilli, pārrunāja par pilsētas lietām.

Mācītājs loti nopietni saņēma savu meitu, kad tā pār­radās.

— Kur tu biji, Cille?

Kā par brīnumu, Cecīlija šoreiz izrādījās neparasti lepna un pašapzinīga.

— Biju uz vaļņiem.

— Kas tev tur ko meklēt?

— Var gadīties kaut ko palīdzēt.

— Palīdzēt? Kam palīdzēt?

— Varbūt kādam ievainotam. Pasniegt nodzerties . . .

— Man šķiet, ka jaunai meitenei nav jājaucas kara lietās. Tas nepiedienas.

— Piedienas gan, tēt.

— Cille! Tu uzdrošinies man pretimrunāt?

— Tēt, tā tas ir: mūsu mijā pilsēta ir apdraudēta. Kas spēj nest ieročus, tie cīnās uz vaļņiem, un, kas nekā cita nespēj darīt Rīgas aizsardzībā, tas vismaz var atvieglot mūsu brašo aizsargu cīņu, pabarojot izsalkušos un apkopjot ievainotos,— mācītāja meita atkārtoja dzirdētos vispārējos uzskatus.