RUTKU TĒVS - TRĪS VELLA KALPI

Viņš atstāja valni galīgi saducis, jo tāpat viņu bija saņēmuši citos bastionos. Viņš steidzās atpakaļ uz rātsnamu, kur sekretārs rakstīja zviedru karalim noraidošu atbildi uz padošanās priekšlikumu. Vairums bij par uzticību Sigismun­dam, un Rama piekritēji arī neuzdrošinājās atklāti izrādī­ties par nodevējiem.

Jau gabalā Rams dzirdēja saucienus no vaļņiem:

— Sveiki! Iedzersim! Par dzimto pilsētu! Neatdosim to, pat draugam ne!

Nākošā rītā, saulei lecot, sāka skanēt Svētā Pētera baznīcas torņa zvans. Visi saprata, ka tas vēsta ienaidnieka tuvošanos, un pat pēdējais sliņķis atstāja gultu, lai dotos uz vaļņiem, ielām vai vismaz pie loga.

Skanstis snaudošie sargi pietrūkās kājās un tvēra iero­čus. Velti tie lūkojās visapkārt — nekas nebij redzams. Uzlecošās saules stari apspīdēja izdegušās priekšpilsētas — klusas un tukšas. Bet pašā Rīgā radās rosība un kustība: pa Mārstalielas kazarmju vārtiem skrēja laukā viens kara­kalpu pulciņš pēc otra un devās uz savām vietām, tāpat pilsoņi, pa ceļam pogādami savus vamžus, steidzās uz vaļņiem.

Salderns, pa nakts melnumu mazliet nosnaudies, jau pirms gaismiņas bija kājās un, apstaigājis apcietinājumu joslu, atstāja Daugavmalas mūrus, lai dotos mājās iebrokas­tot. Uz Pēterbaznicas laukuma viņš apstājās un, bridi padomājis, gāja tieši uz baznicu, atvēra durvis un kāpa torni. Viņš vēl nebij ticis lidz pirmajam posmam, kad augšā sāka skanēt zvans.

— Aha!— Salderns teica pats sev.— Zviedri sāk kustē­ties. Ļoti labi. Taisni laikā iedomājos papētīt apkārtni. Bet nav jāsteidzas. Hansis ir modrigs virs; viņš jau pa gabalu būs pamanījis karaspēka tuvošanos, tā ka paies labs laiciņš, kamēr naidnieks novietosies.

Vecais kareivis reizes divas apstājās kāpšanā, lai, atslē­jies pie mūra, atelpotu, jo viņa gados aizdusa bij parasta lieta.

Visu laiku dūca zvans.

Beidzot Salderns sasniedza zvanu galeriju. Pametis asu skatu visapkart, viņš pamāja ar roku zvaniķim.

— Pietiek, Hansi! Nu jau visi zin, kas tev bij vēstāms.

Torņa sargs vēlreiz pierāva lielā zvana virvi, un zvans

apklusa.

Salderns dziļi ieelpoja augsto slāņu svaigo gaisu. Viņa ērgļa skats slidēja pāri Rīgas vaļņiem un priekšpilsētām, aiz kurām redzēja kustamies straujā marša tempā zviedru karaspēku nodaļas. Likās, it kā bezgalīga mirdzoši zviņota milzu čūska lien uz Rigu no ziemeļaustrumu pusē augošā meža, sasniedz Vecā kalna viņpuses nogāzi, tur apbērnojas un raida tālāk divus nezvērus kā žņaudzošas, vijīgas rokas ap pilsētu pa vienu un otru pusi kalnam. Tur pulks aiz pulka, karogs aiz karoga, jau Mllgrāvja nometne sakārtojušies, tagad ieņēma savas aplencēju vietas nemainoties, negrupējo- ties. No zemes puses Rīga nu bij ieslēgta. Bet ari Pārdau­gavā Salderna skats šķitās pamanām kaut ko iemirdzamies krūmu zaļumā aiz Ķipsalas. Tātad ari otrā pusē Daugavai jau atradās zviedri; varbūt arī daļa flotes bija Daugavā, kaut gan Daugavgrlvas cietoksnis neko nebij ziņojis.

Vecais kapteinis mierīgi vēroja apkārtni, iegaumēja ienaidnieka pozīcijas, apsvēra lietišķi katru sīkumu, kas varētu būt svarīgs nākamās kaujās.

Ari mums, godātie lasītāji, patlaban ir izdevība no torņa augstumiem iepazīties ar Rīgu, kāda tā bija 17. gs. sākumā.

Metot skatus uz tuvāko apkārtni, redzam tikai namu stāvo jumtu masu, cauri kurai sniedzas vēl tagad pastāvošo baznīcu torņi: doms, Svētais Jēkabs, Svētais Jānis un vairs neesošā Svētās Madaļas baznlciņa. Tālāk pa Daugavu uz leju mūsu skats apstājas pie pils ar tās apcietinājumiem un četriem stūra torņiem, no kuriem vairs atlikuši tikai divi. No pils pa labi stiepjas aizsargu grāvis ar valni un apcietinā­jumu joslu; ap tagadējo Jēkaba un Torņu ielu stūri toreiz atradās Jēkaba vārti ar bastionu; pret tagadējo Pulvera torni tad bija visstiprākais pilsētas stūra nocietinājums ar Smilšu vārtiem (Bastejkalna mūsu laikmetā vēl nebij); tālāk, pret tagadējo Brīvības bulvāra galu, atradās Jauno vārtu apcietinājums, ap tagadējo Prefektūru — Pirts bas­tions. Nākošais stūra apcietinājums pacēlās netālu no Dau­gavas un saucās Mārstaju bastions. Daugavas pusē pilsētu iežogoja tikai vecie muri ar Cūku, Grēcinieku, Sāļu, Sievu, Gūstekņu, Stiftes un Miesnieku torņiem; īstais aizsargs te bija plašā Daugava, kuras tagadējais otrais krasts 17. gs. bija tikai salu virkne varenās straumes vidū, kas plūda divtik plata kā mūsu dienās.

Tagad pazīstamās Pārdaugavas cietzemes krastmalas — Beņķensala, Mūksala, Klīversala — senās dienās bija īstas salas un saucās Meztru sala, Jaunā sala (tikai šopavasar izcēlusies pusgadusimteni agrāk nogrimušās vecās Mūksa- las vietā un vēlāk atkal par Mūksalu iesauktā) un Abates sala. Aiz tām krietnā attālumā pacēlās upes kreisais krasts ar zilā migliņa tītiem mežiem. Metot skatu uz sauszemi, redzam vijamies šurp Rīges upīti apmēram no tagadējā Vērmaņa dārza un Smilšu kalnu puses; tā tek gar paaugsto Veco jeb Kaupo kalnu, kurš paceļas tagadējā Vienības laukuma vietā, un ietek ap Smilšu torni pilsētas aizsargu grāvi. Aiz vaļņiem Rige ieplūst no grāvja -pilsētā un liecas paralēli Kalēju ielas līkumiem pa kreiso pusi, tad, pamazām paplašinādamās, izveido nelielu ostu Rīgas kuģiem, kuri Daugavas palos te meklēja patvērumu. Gar šo Rigi stiepjas vecais pilsētas mūris ar senajiem torņiem, kā Kaļķu, Jāņa, Bendes, Audēju, Bebrukārklāja un Peitava torņi, atdalī­dami īsto pilsētu no tā sauktā Iekšvaļņa, kur piemita nabadzīgākie iedzīvotāji un tagad bija novietoti ari nodedzi­nāto priekšpilsētu iemītnieki — pa lielākai daļai zem klajas debess. . .

Un nu mēs varam atstāt Svētā Pētera galeriju līdz ar kapteini Saldernu, kurš, beidzis savus novērojumus, kāpa zemē. No Pēterbaznlcas laukuma viņš devās uz Rātslau­kumu. Te pilsētas aizsardzības priekšnieki uztraukti nāca tam pretim.

— Kapteini Saldern! Kas īsti notiek?— jau pa gabalu viņam sauca pretim Joahims Rigemans.— Zvans vēsta ienaidnieku, bet no vaļņiem nekas nav saskatāms.

— Zviedri ieņem savas vietas,— mierīgi atbildēja vecais kareivis.— Gan mēs viņus drīz manīsim, kad tie uzstādīs savas baterijas.

— Jūs bijāt torni?

— Jā. Ieteicu ari jums uzkāpt. Lielisks skats. Kā ciešā lokā esam ieslēgti no zemes puses.

— Ļoti labi,— piezīmēja Ludvigs Hintelmans,— ka viņi mūs var ielenkt tikai no vienas puses un ka Daugavas pusē nedraud uzbrukums.

— Jūs maldāties, godājamais kungs,— atbildēja Sal­derns.— Man vislielākās bažas rada taisni Daugava.

— Kā? Vai ari Pārdaugavā jau naidnieks?

— Noteikti nesaskatīju, bet man ir aizdomas, ka zviedri būs izmantojuši tumšo nakti un ar vieglākām galerām iebraukuši Daugavā garām cietoksnim. Miglas dēļ, kas vēl klāj Daugavas lejas galu, tur nekā nevar manīt.

— Man šķiet,— iebilda Rigemans,— ka zviedri Pārdau­gavā mums nevarētu sagādāt daudz bažu, jo otrs krasts ir pārāk tālu no pilsētas, lai lielgabalu uguns daudz kaitētu.

— Bet j«s aizmirstat Daugavas salas,— Salderns teica nopietni.— Ja ienaidnieks uz tām uzmet skanstis un izceļ dižgabalus, tad Rīga guļ tā priekšā kā uz delnas. Tādēļ es gribu iet uz pili, novērot, vai manas aizdomas varbūt nepiepildās.

Kapteinis atvadījās un nogriezās Krāmeru ielā; rāts­kungi devās uz Svētā Pētera baznīcas torni.

Salderns izrādījās pareizi novērtējis Gustava Ādolfa taktiku. Kādu stundu no pils ziemeļrietumu torņa vērojis Daugavas otro krastu, viņš, miglai izklīstot, ieraudzīja aiz Ķīpsalas sešas nelielas kaujas galeras un plostu, kas bija nolemti dižgabalu novešanai salā. Ilgāk te vairs nekavēda­mies, viņš steidzās uz pilsētu ziņot rātskungiem par zviedru nodomu un gatavoties tā aizkavēšanai.