Milda Geidāne - Puisiķciems

- Tā, šitā sērija garām. Bet es tev teikšu, traki bija. Jau likās, šai gals klāt, saļima zemē. Bet dzīva palika. Tu kaut ko gribēji?

- Jā, sarunāt palīgus kartupeļu rakšanā. Uz sestdienu.

- Sestdien? Nezinu, kā sanāks. Cik tu maksāsi?

- Naudas man pašlaik nav. Došu kartupeļus. Daila tei­ca, jums neesot. Ja nāktu visa ģimene, ziemai nopelnītu.

- To jau varētu, - viņa iesāka, tad no istabas atskanē­ja skaļš sauciens: - Mamm, kur tu paliki? Tūlīt rādīs tavu filmu. Es jau pārslēdzu kanālu.

Virtuvē ienāca Lūcijas meita Randa. Gaišie mati sapin­kājušies garās lēkšēs, nagiem atlupis sarkanais lakojums. Melisa atkārtoja savu piedāvājumu rakt kartupeļus. Ran­da neatbildēja, bet sāka gramstīties pa skapīša atvilktni. Nekā neatradusi nošņācās, ka vecene atkal visus smēķus pievākuši, tad noprasīja: - Vai tev nav, ko uzpīpot?

Melisa papurināja galvu, nosmējās, šis kaitīgais iera­dums viņai nepiemītot. Neviļus viņa nopētīja Randas augumu, tas likās aizdomīgi apaļš. Laikam viņa gaida bērnu. Sajutusi Melisas ciešo skatienu, Randa īsi attrau­ca: ja veči grib kartupeļus, lai rakņājas, viņai nevajaga.

- Tu laikam bagātu brūtgānu dabūjusi? - Melisa ie­dzēla.

- Jā, Valdim naudas netrūkst. Es te nemaz nedzīvoju. Tikai nesen atnācu. Valdis pēc piena sūtīja. Viņam baigās pohas, piens tādās reizēs noder.

- Valdim pohas? Darbdienā? Vai tad viņš nestrādā?

- Valdis tagad pa naktīm. Fāčuks aizgāja pensijā. Kā­pēc strādāt, ja ir baigi foršais suns? Palaiž savu kaukāzie­ti gatera sētā, neviens tuvumā nerādīsies. Elmārs to sa­gādāja. Nu es tīšos prom. Sāku to filmu skatīties, aizķē- ros. Valdis būs pārskaities. - Viņa pacilāja galda stūrī nolikto piena kanniņu, tad pavēra istabas durvis un uz­sauca: - Māt, kāpēc pienu neielēji? Es tak teicu, ka man vajaga.

- Kuš, nebļausties! - Lūcija izlīgoja virtuvē. - Nevarēju šorīt pasmelt. Brigita, vecā nelaime, apkārt vien grozījās.

Viņa uzmeta tramīgu skatienu Melisai, bet tā izlikās, ka nav dzirdējusi, atgādināja par kartupeļu rakšanu un, savu somu paņēmusi, kāpa lejā.

Tas, ka Valdis sameties kopā ar Randu, bija jaunums. Būtu Lauma tuvumā, varētu pastāstīt, abas kopā pasmie­tos. Atradis īsto brūti! To debīlo skuķi! Savādi, viņa pret Laumu vairs nejuta naidu.

Piektdien Melisa darbojās, visu talkai sagatavodama. Savāca grozus, vecos spaiņus, nolika mājas priekšā, sa­meklēja maisus, dažus cauros pielāpīja. Izstiepa no pa­graba tukšās kastes. Noplūca un uzšķērda gailīšus. Kā parasti, apkopa savus kustonīšus. Barodama Džīnu, viņa teica: "Drīz mums, draudzenīt, būs jāšķiras. Tev būs cita māja, cita saimniece." Džīna raudzījās laipnām, brūnām acīm. Melisa apķērās sunim ap kaklu, iespieda seju pelē­kajā spalvā un sāka raudāt. Bija pārņēmis spējš žēlums, un viņa nezināja, kā vairāk žēl, pašai sevis vai suņa, no kura jāšķiras.

Vakarā viņa ielaida Džīnu priekšnamā. Piepeši šķita, gar mājas sienu pustumsā aizslīd kāda ēna. Melisu pārņē­ma spējas bailes, viņa uzrāva mugurā virsjaku, ieslēdza Džīnu, un metās uz šķūnīti pēc velosipēda. Melisa brau­ca uz Ģīgām. Elvīrai viņa īsi pateica, gribot noskatīties "Panorāmu". Bez elektrības dzīvojot visīstenākā tumsā, pat nezinot, kas pasaulē notiek.

- Jā, jā, ej tikai tālāk, - Elvīra laipni atsaucās. - Tur jau citi skatās.

Istabā pretī televizora ekrānam sēdēja ne tikai Sergejs, bet arī Vita, Edvīns un abas meitenes. Savu zapiņu Edvī­nam izdevies uzkurbulēt, ieradušies kartupeļus rakt. Me­lisa bez sevišķas intereses vēroja notikumus ekrānā, bija grūti piesaistīt uzmanību. Pēc tam Vita pavaicāja, vai vi­ņa nebaidās viena dzīvot tukšā mājā, vai Vilis nenāk spo­koties. Melisai pār muguru pārskrēja aukstas skudriņas. Viņa saņēmās un attrauca, ka nav manīts. Drīz viņa at­sveicinājās un izgāja laukā. Veltīgi bija cerējusi no Elvīras palūgt naktsmājas, te nebija vietas.

Bija satumsis, vairs neredzēja braukt. Viņa stūma divriteni garām Rudzīšu ceļa galam. Netālu spīdēja Pui­si ku spožie logi. Iegriezties tur? Nē, to viņa neuzdrošinā­jās. Pāri laukam mirdzēja maza, vientuļa uguntiņa. Kārlis, vecais lādzīgais vīrs, vienīgais viņu sapratīs, ne­smiesies.

Kārlis dzirdēja, ka Džesija nikni ierejas, tad apklust. Viņš ieslēdza āra apgaismojumu, pavēra durvis, ieklau­sījās. Pāri pagalmam divriteni stūma sieviete, un viņš pazina Melisu. Vai atkal nelaime notikusi? Kādēļ ierodas vēlā vakarā? Kārlis nepaguva pavaicāt.

- Kārļa onkul! - Melisai drebēja balss. - Es no mājas izmuku. Man bail. Tikai, lūdzu, nesmejies! Vilis nāk, ska­tās bez acīm, ar tukšiem dobuļiem. Gandrīz katru nakti. Es nezinu, sapņi vai īstenība. Es viņu nāvē iedzinu, teicu, ej pakārties.

- Nāc, nāc, iekšā! Pieslien riteni te. Un nomierinies, bērns! Paliec pie manis šonakt. Te Vilis nenāks.

Kad Melisa bija apsēdusies virtuvē, Kārlis maigi pār­laida roku viņas vakara dzestrumā savilgušajiem ma­tiem. Viņas pleci sāka raustīties nevaldāmās elsās.

Kārlis pakravājās bufetē, pārcilāja dažādas kārbiņas, līdz atrada meklēto. Drīz tējkannā uz gāzes plīts burbu­ļoja ūdens. Puķainā porcelāna kanniņā viņš iebēra pāris šķipsniņu sakaltētu drogu. Uzlēja verdošo ūdeni, apsedza ar dvieli. Pēc brīža viņš tēju izkāsa caur sietiņu, ielēja krūzītē, atnesa medus trauciņu.

- Izdzer šo! - viņš mudināja. - Asinszāle un baldriāns, tie tevi nomierinās. Vai vakariņas esi ēdusi?

- Nē, bet man negribas.

- Tā nevar. Kaut kas jāuzēd. Vismaz maize ar medu. Es tevi saprotu, tev smagi tagad. Vilis tevi mīlēja.

- Laikam es viņu arī. Tikai tagad to esmu sapratusi, - Melisa vēl iešņukstējās, tad paņēma krūzīti, pielika pie lūpām, dzēra maziem malciņiem, iekodās maizes rikā. Kārlis nosēdās viņai pretī.

- Mīļā Melis, - viņš ierunājās paklusi, - es esmu zau­dējis vairāk nekā tu. Dzīves draugu, meitu. Man tāpat bija ļoti grūti. Meklēju un atradu dzīves jēgu savā darbā. Jā, vēl man ir dēls. Arī tev. Par Raiti jādomā, viņa dēļ tev stingri jānoturas kājās.

- Es to zinu, - Melisa lēnām atteica. - Es strādāšu pil­sētā. Darbs jau man zināms. Viļa māsa sola pajumti. Vis­maz pagaidām, kamēr savu atradīšu. Tikai kartupeļi jā­norok, cūkas jāpārdod. Bietes lai noņem māte, ja viņai vajag. Izaugušas labi, divas reizes izravēju.

- Pareizi esi izlēmusi. Tu esi jauna, skaista. Arī man žēl Viļa, bet savu tiesu viņš pats bija vainīgs. Nemoci sevi ar pārmetumiem. Rīt, pēc talkas, es izdedzināšu no Rudzīšiem, negatīvo enerģiju. Tā kā pavasarī to izdarīju Jēčos. Jā, vēl kas, es nevarēšu visu dienu tev palīdzēt. Tikai vagas ataršu. Saņēmu ziņu, ka sestdien brauks pēc medus, es dodu visu projām. Nāc, parādīšu, kur pārgulēt.

- Bet tur, tajā istabā… Vai pavasarī nedzīvoja Vilis? - Melisa bailīgi ieminējās. ,

- Nu jā, tā bija gan. Labi, es iešu uz to istabu. Tu vari likties manā gultā. Iedošu tīrus palagus.

- Kārļa onkul, cik tu labs, - Melisa nočukstēja, un asaras no jauna ieriesās acīs.

Šajā naktī Melisa gulēja mierīgi, nekādi sapņi nerādī­jās, no rīta viņa piecēlās atspirgusi. Teica, brokastis neēdīšot, Rudzīšos gaidot lopiņi un tūkstoš darbu. Sēdās uz divriteņa un aizjoņoja. Kārlis domīgs noraudzījās, kā viņa nozūd aiz krūmiem. Viņš nekad nebija iedomājies, ka viņa tik jūtīga, Melisa, kas mācēja tik jautri un pār­galvīgi smieties.