Milda Geidāne - Puisiķciems

- Nē, nē, Zigrīda tam būs pretī. Viņa vakar pārbrauca. Nikna uz Induli, ka šis pie tevis uz Rudzīšiem gājis. Viņa tevi redzēt negribot.

Kas Zigrīdai izstāstījis par Induļa gaitām, ja ne pati Elvīra, nodomāja Melisa, lēnām iedama atpakaļ uz Rudzīšiem. Abas tak lielas draudzenes. Nē, viņai nevajag to memmes dēliņu Induli. Zināja taču, kāda nelaime piemeklējusi, bet neviens laipns vārdiņš neatradās. Kaut pieklājības dēļ līdzjūtību būtu izteicis, kā to darīja pārējie kaimiņi. Kārlis atnāca jau pirmajā vakarā, apvaicājās, ko viņš varētu līdzēt. Te vēl bija Vilnis, viņi kopīgi sprieda par bērēm, un Kārlis iedeva naudu zārkam. Vilnis aizbrauca, bet Kārlis palika līdz tumsiņai, projām iedams noteica: - Turies, krustmeit!

Mazs pulciņš ļaužu kapos pavadīja brūni krāsoto zār­ku. Melisas vecāki, Vilnis, Benita ar Edmundu, Melisa un Raitis. Nebija ne mācītāja, ne aplasītāja, tikai Edmunds dažus atvadu vārdus pateica savam svainim. Mācītājs pašnāvniekus neizvadot, tā Melisa bija dzirdējusi. Bet vi­ņi pat nemēģināja to meklēt. Raitis raudāja elsodams. No triju gadu vecuma, kopš sāka sevi apzināties, viņš bijis kopā ar to vīru, kuru tagad aprok dziļi zemē. Joprojām zēns to uzskatīja par savu tēvu, kaut māte apgalvoja, ka viņam cits tēvs. Bet to citu viņš nebija redzējis. Raiti sev klāt pieglaudusi, Melisa juta, arī viņai pār vaigiem plūst asaras. Viļa mātes nebija. Benita pastāstīja: uzzinājusi par dēla nāvi, piedzērusies līdz nesamaņai. Kad Ed­munds bēru rītā iegriezies viņas dzīvoklī, pretī situsies tāda dvaka, ka šim elpa aizcirtusies. Tik vien spējusi iz- šļupstēt, kā: "Znotiņ, atnes vienu folleri… galva iet riņķī, ak, mans dēliņš, dēliņš nelaimīgais…"

Būkšēdamas krita kapraču mestās smiltis uz zārka, neviens tam nebija pārklājis segu. Tad uz mazās kopiņas sagula daži ziedu pušķi. Benita uzlika dažas rudens pu­ķes arī savam tēvam. Viss bija galā. Lēnām, klusēdami viņi virzījās uz kapsētas vārtiem.

- Nekādu lepno bēru mielastu sarīkot nevarēju, tomēr ceru, jūs atbrauksiet pie mums, - Benita lūdzošām acīm vērās pavadītājos.

Vilnis papurināja galvu. Laika esot maz. Kamēr aizies pie paziņas, kur atstājis mašīnu, un tiks mājās, būs va­kars klāt. Pie kapsētas atstāt nevarēja, tagad mašīnu zagļi uzdarbojas pat gaišā dienas laikā.

Mirdza pieturēja Melisu pie elkoņa, un viņas palika aizmugurē.

- Nobrēkusies kā tāda muļķe, - Mirdza pārmeta. - Acis galīgi sarkanas. Priecāties tev vajadzēja, beidzot tikusi no tā pļēgura uz visiem laikiem vaļā. Jau tuvākajā laikā tēvs liks traktoram piekabi klāt un brauks uz Rudzīšiem tavus lopus un krāmus savākt. Ak jā, vispirms kartupeļi jānorok.

- Es nezinu, - Melisa neizlēmīgi noteica, tad piepeši it kā pamodās, - Mamm, es palikšu šodien pie Benitas.

Tomēr viņas brālis. Rīt būšu Rudzīšos. Ceru, Elvīra par kustoņiem būs parūpējusies.

- Ar cerēšanu vien par maz. Pa ceļam iebrauksim un paskatīsimies. Bet tu darītu gudrāk, ja ar to ģimeni vairs nepītos. Kas šie tev par radiem?

- Mēs ar Benitu kādreiz kopā strādājām vienā bēr­nudārzā. Viņa tur bija auklīte.

- Jā, jā, viņa jau saveda tevi kopā ar brālīti. Tātad tu nebrauksi kopā ar mums? - Mirdza vēlreiz cieti noprasī­ja. Melisa klusēdama papurināja galvu.

- Lai viņa paliek, - samierinādams noteica Rūdolfs. - Lai kāds tas Vilis bija, tuviniekiem sirds sāp.

Sarunas pie bēru galda, kur bija vienīgi maize, ripiņās sagriezta desa un cieti novārītas olas, neveicās. Benita bija atvedusi pie kaimiņienes aizvestos bērnus, lielāka­jiem iedeva pa šķēlītei ar margarīnu apziestas maizes, kam uzlika virsū pāris desas ripiņas, mazajam virtuvē vārīja putriņu. Ar pienu vien tam vīram vairs nepie- tiekot, viņa noteica. Melisa un Edmunds izdzēra pa glāzītei degvīna, lai Vilim vieglas smiltis, tad Edmunds ierunājās:

- Cik saprotu, tu, māšuk, savu iedzīvi likvidēsi un iesi pie mātes?

- Tā viņa grib. Saki, ko man iesākt? Viena Rudzīšos saimniekot nespēju. Patiesībā man ļoti negribas uz Irbītēm. Kas es tur būšu? Kalpone bez algas. Mātei un brāļa sievai.

Benita bija ienākusi. Viņa nolika uz galda stūra mazo bļodiņu, paņēma bērniņu klēpī un ierunājās:

- Es dzirdēju, ko tu teici Edmundam. Tev taisnība. Vajadzīgs darbs, pašai sava dzīve. Nesen satiku Oļu. Viņa teica, dārziņš atkal bērnu pilns, vajadzīga vēl viena auk­līte. Kaut kuru negribot ņemt. Piedāvāja man to vietu. Es sacīju, labprāt, bet kur šo mazo astīti likšu? - viņa mīļi uzsmaidīja mazajam puisītim. - Ar laiku gadīsies arī kāda audzinātājas vieta. Tev ar bērniem aizvien bija labs kon­takts.

- Tas būtu lieliski! Bet kur es dzīvošu?

- Ja mani bērni tevi pārāk netraucētu, mēs tev dotu mazo istabu.

- Tu - man? - Melisa iepleta platas acis. - Pēc tā, kas notika ar Vili? Es viņu padzinu, un tādēļ viņš…

- Tu tur neesi vainīga. Viņš neprata dzīvot.

- Arī es neesmu pratusi. Vismaz līdz šim, - Melisa sāka raudāt.

14. nodala

»

Dienas pamazām raucās īsākas, bērzu zari šūpoja pir­mās dzeltenās lapas. Laiks bija silts, bieži līņāja. Pļavās un laukos atzēla zaļa zāle, govis to plūca kārām mutēm. Mežos auga neparasti daudz baraviku, bet Melisa sēņot negāja. Viņu māca dīvainas bailes - ja kādā kokā atkal šūpojas pakāries cilvēks? Cik labi, ka tajā svētdienā nepa­klausīja Raita lūgumam un negāja uz silu pie jūras. Tur atrada Vili.

Joprojām viņa nebija mātei izpaudusi nodomu pārcel­ties uz pilsētu. Tāpat to, ka viņu Rudzīšos māc nepasakā­mas bailes. Dienās bija aizņemta ar savām rūpēm, vāca dārzā izaudzēto, ieskābēja gurķus, izlobīja pupiņas un zirņus, sapina garās pīnēs sīpolus. Ja būtu gaisma, viņa atnestu no Elvīras tantes avīzes, palūgtu kādu jaunu grā­matu, tās pa reizei atveda Vita, un lasītu, līdz acis pašas krīt ciet. Bet viņai palicis tikai viens niecīgs sveces galiņš, tas jātaupa. Melisa līdz ar tumsas iestāšanos likās gulēt, un pēc pāris stundām trūkās augšā, bija sajūta, ka viņa istabā nav viena, blakus kāds elpo. Vairākkārt viņa sapnī bija redzējusi Viļa seju bez acīm, modusies kliegdama. Cik ilgi spēs to izturēt? Kaut ātrāk tiktu prom! Te, pa šīm telpām bija staigājis Vilis, viņa dvēselei nebija miera kapā, tā nāca atpakaļ.

Ja cūkas izdevīgi pārdotu, varbūt savu istabiņu varētu noīrēt? Benita gan bija laipna, bet tā tomēr sveša ģimene, viņa tur jutīsies kā traucēklis. Melisa bija manījusi, ka Puisikos bieži iegriežas smagā mašīna, kas pēc tam aizceļo ar kviecošu kravu. Viņa atminējās avīzes rakstu un sarunas Irbītēs par Marģera brāļa bankrotu. Tātad tā bija- taisnība, kaut kādā veidā tas skāris arī Marģera saimniecību. Viņa nebija vienīgā, kam šajā rudenī tik grūti. Taču viņa bija pārāk aizņemta ar savām domām, raizēm un bailēm, lai piegrieztu vērību citiem.

Kartupeļu rokamais laiks bija klāt. Melisa atcerējās talku pērnajā rudenī. Vienā dienā visu lauku nokopa. Marģers traktoram piekabināja racēju, kas ar rotējošo spārnu bumbuļus izspārdīja uz visām pusēm, atlika tikai uzlasīt. Melisa pati, Vilis, Līvija ar savām meitām, Elvīra un Lauma, kam līdzi bija atnācis Valdis, locījās tik veikli, ka nepienāca vakars, un darbs bija paveikts. Kārlis un Sergejs ar zirgu saveda pilnās kastes šķūnī, kur izbēra apžūšanai.

Melisa bija sagādājusi ne tikai ēdamo, bet arī dzeramo. Sēdēdami ap lielo virtuves galdu, viņi daudz smējās, bei­gās pat dziedāja, un Valdis vilka Laumu dejot. Tikai īstas mūzikas nebija, vienīgi tā, kas pa radio skanēja. Elvīra Melisai pie auss čukstēja, uz abiem jauniešiem rādīdama: "Re, kur smuks pāris. Es tev saku, būs Puisikos kāzas. Aldonai gan lāgā nepatīkot, gribētos smalkāku znotu.'"