Milda Geidāne - Puisiķciems

Kāzas nenotika. Vēlā rudenī Valdi apcietināja. It kā viņš veco Žani nositis, aplaupījis. Melisa tam nespēja ti­cēt. Tas jautrais, valodīgais puisis? Valdi tiešām nenotie­sāja, palaida vaļā. Tikai ar Laumu viņam viss izputēja. Tagad Lauma aizbraukusi studēt. Vasarā izskatījās, ka viņu lenc Indulis. Varbūt tieši tādēļ viņa uzsāka ar In­duli? Laumai spītēdama? Iespējams. Melisa necentās to līdz galam izdomāt. Ja Indulis tajās dienās, kad viņai bija visgrūtāk, neatrada neviena mierinājuma vārda, viņai tas nav vajadzīgs. Atbalsta no viņa nebija, vienai ar visu jātiek galā.

Melisa paņēma divriteni un brauca uz Puisikiem. Mar­ģers pašlaik mājas otrā pusē darbojās gar jauno traktoru, kaut ko tam skrūvēja. Melisa nolēca zemē un skaļā balsī teica labdienu.

- Labdien, - viņš atrūca un iztaisnoja muguru. Ko viņai vajadzēja, kādēļ ieradusies?

- Marģer, - Melisa iesāka laipni, bet ļoti nopietni, - vai tu nevarētu atbraukt uz manu kartupeļu tīrumu? Kurā dienā tas tev būtu izdevīgāk? Lai zinu, kad talciniekus aicināt.

- Nevarēšu tev līdzēt. Pats esmu darbos līdz acīm. Aizej pie Kārļa, viņš ar zirgu vagas atars.

- Žēl gan. Ar traktoru ietu ātrāk. Man vēl viens lū­gums. Kad vedīsi savus veprus uz kautuvi, vai nevari manējos paķert līdzi? Visā drīzumā.

- To varētu sarunāt. Bet kādēļ tik steidzīgi? Mazos rācenīšus vēl nebūsi izbarojusi.

- Es eju prom no Rudzīšiem. Tiklīdz kartupeļus norak­šu. Pilsētā darbs sarunāts.

- Ak tā? Tad tevi vairs neredzēšu. Zini, Melis, varbūt tu par mani domā, es tāds kā veca piepe palicis, ciets un nejūtīgs. Tā nav. Man patika ar tevi. Pat ļoti. Tu biji kā maza, salda kūciņa. Bet no kūkām vien cilvēks nav pa­ēdis. Ir vajadzīga rupjmaize. Piedod man!

- Es saprotu. Un neļaunojos. Pati biju vainīga, tevi pa­vedināju, kārdināju. - Viņa pasmaidīja, bet tas vairs nebi­ja Melisas valšķīgais smaids, nepazibēja baltie, līdzenie zobi. Cik ļoti viņa pārvērtusies, viņš nodomāja un skaļi teica: - Nedusmojies, ka neaizbraucu uz Viļa bērēm, man pašam visādas ķibeles uzbrukušas.

- Es zinu. Tu esi stiprs, izkulsies, - Melisa teica un pa­sniedza viņam roku. Tas bija atvadu sveiciens, viņi abi to saprata.

Kārlis apsolījās nākt ar ķēvi un savu roku spēku. Lai talciniekus runājot uz sestdienu, tad ļaudis brīvāki. Bet Elvīra, kad Melisa ieradās Ģīgās, atrunājās, tieši šajā sest­dienā nevarēšot. Viņai atbraukšot radi, paši rīko talku.

- Vai Zigrīda ar dēlu arī nāks pie tevis? - noprasīja Melisa, kaut nešaubījās, tieši tā būs.

- Kā tad. Par to svētdien raksim viņas rāceņus. Mēs tak tie tuvākie kaimiņi,

Pēkšņi Melisai iešāvās prātā kāda doma. Ģīgas likās tik klusas, tās nesagaidīja ar suņa riešanu kā citas mājas. Viņa apvaicājās, vai jaunu suni nav gādājusi.

- Nē, neesmu gan. Iesākumā bija tik žēl Rikas, ka par citu suni domāt nespēju. Vasarā māsas meita vienu no pilsētas atveda. Tas, kā tika vaļā no ķēdes, aizmuka atpa­kaļ.

- Ņem, Elvīras tant, manu Džīnu! Es viņu uz Irbltēm nevaru vest. Brālis kuci negrib. Un viņiem suns ir. Teica, lai Džīnu ved pie daktera, iemidzina. Es to nespēju. Kār­lis kuceniņu uzdāvināja, pati viņu audzināju. Raitim vie­nīgais rotaļu biedrs.

- Ak, tad Vilnis negrib vis tavu sunīti? Jā, nebūs tev viegla dzīve Irbītēs. Bet ko citu vari darīt? Džīnu tiešām paņemšu, tāds labs, skaists suns. Gan pie manis pieradīs.

Elvīrai Melisa neatklāja nākotnes nodomus. Gan tāpat drīzumā uzzinās.

Kamēr viņas runājās, kāds gar durvīm pagrabinājās. Elvīra uzsauca, lai nāk iekšā. Tā bija Zigrīda. Viņa uzme­ta Melisai ašu, dzedru skatienu. Zigrīdai bija līdzi tukša kanniņa, tātad pēc piena nākusi. Melisa neuzdrošinājās pavaicāt, kādēļ vairs nepērk no viņas. Tie santīmi tik ļoti būtu noderējuši. Laikam baidās, es varu pienā dēliņam gribumzāles iebērt, Melisa pie sevis pasmīkņāja.

No Ģīgām taisnā ceļā, savā mājā neiegriezusies, Melisa brauca uz Lūrikiem. Kaut uz Līviju bija nīgrs prāts, viņa nevienu citu nezināja, ko aicināt palīgā.

Izdzirdusi, ka Marģers atteicis traktoru un kartupeļus atars Kārlis ar zirgu, Līvija ļauni pasmējās:

- Kur nu Marģeram vaļas būs! Tas tagad skrien kā bik­ses pietaisījis. Nu nezin, kur naudu ķert, kur grābt, abi ar brālīti parādus sataisījuši. Es tev jau vasarā teicu, putēs tā bagātība. Jā, jā, Melisiņ, iesim tev palīgā. Es vēl grun- tīga strādniece neesmu, tas maita suns laikam uz kāda nerva ar zobiem trāpīja, labā roka tāda švaka palikusi. Bet atbrauks Elmārs un skuķi, veco arī ņemsim līdz, tad jau pa visiem. Vai šņabis būs?

- Būs, būs, kā nu bez šķabja, - Melisa priecīga apsolī­ja. Mājās viņa pārcilāja plāno maciņu. Tikai tie daži lati, ko pastniece atveda bērna pabalstam. Raitim vajadzētu jaunus zābaciņus. Gan māte nopirks, viņai naudas ne­trūkst.

Jāgādā talciniekiem dzeramais. Pusdienās izvārīs kar­tupeļus, izsautēs jaunos gailēnus. Tikai raibo, kas Raitim tā patika, atstās. Bet kas gailēnus nokaus? Aizvien to darīja Vilis. Atkal Vilis… Pat dienā viņš vairs nedeva mie­ra! Viņa palūgs Sergejam, lai atnāk un piektdienā atņem tiem putniņiem dzīvības. Pēc šņabja jābrauc uz Māliņcie- mu pie Dailas, tur vislētāk. Tā aizvien sacīja Vilis.

Māliņciems bija apdzīvota vieta pusceļā starp Puisiķ- ciemu un Lūžnavu, tūlīt aiz lielā meža. Te kolhoza laikā uzcēla lopu kompleksu, kas tagad stāvēja pustukšs. Vienlaikus uzbūvēja divstāvu māju sešām lopkopju ģime­nēm, kuras joprojām tur mitinājās. No Līvijas teiktā Me­lisa zināja, ka Daila meklējama pirmā stāva dzīvoklī pa kreisi. Tā bija gara auguma sieviete, vāju, pelēcīgi bālu seju. Izdzirdusi, kādā vajadzībā Melisa ieradusies, no ot­ras istabas atnesa trīs puslitra pudeles.

- Švaki mums te tagad iet, - Daila pažēlojās. - Par pagājušo mēnesi saimnieks palika pusi algas parādā. Laikam laidīs kādu daļu govju prom. Pumpuriņš savā jogurta cehā briesmīgi stingras prasības uzstādījis. Vai mēs vainīgi, ja Brigita kārtīgi neatdzesē? Tukšajā kūtī likšot cūkas. Vajadzēs mazāk cilvēku. Es pie cūkām ne­esmu strādājusi. Bet tagad izvēles nekādas, jāņem pretī katrs darbs, ko dod. Te visas apkārtējās mājas bezdarb­nieku pilnas. Derumu Lienīte katru dienu skrien tos piecus kilometrus uz Lūžnavas dārzniecību strādāt.

Melisa ieminējās, ja Māliņciema ļaudīm nav darba, varbūt kāds nāktu pie viņas kartupeļus rakt? Daila ietei­ca uzkāpt otrā stāvā pie Lūcijas, ne pašai, ne vīram, ne meitai nav darba. Vienīgi dēls pie Imanta gaterī strādā­jot. Tie noteikti ies, ja kartupeļus pasolīs. Pašiem nekas nav izaudzis, dažas vadziņas tikai iestādīja.

Melisa veltīgi izklauvējās, tad spieda durvju rokturi. No istabas atplūda balsu murdoņa, viņa gāja tālāk. Uz guļamām mēbelēm samesti šādi tādi lanckari, ne segas, ne pelēkie palagi nebija novākti, kaut bija vēla pēcpus­diena. Cilvēku pulciņš sēdēja un blenza televizora ekrā­nā, telpa pilna ziliem dūmiem, uz grīdas izsmēķu kau­dzīte. Melisas labdienu neviens nebija sadzirdējis. Bei­dzot Lūcija pagrieza galvu un viņu pamanīja.

- Pagaidi, ļauj noskatīties, - viņa nikni nočukstēja, tad rādīja ar roku uz dīvāna stūri: - Piesēdies.

Melisa palika stāvam, viņa nespēja pārvarēt pretīgu­mu. Beidzot saņēmās, pavilka Lūciju aiz pleca: - Iznāc drusciņ laukā! Gribu ar tevi parunāties.

Lūcija tikai purināja galvu, ekrānā notiekošais laikam bija svarīgāks par visu. Melisa pagriezās un iegāja pa bla­kus durvīm virtuvē. Mazais galdiņš piekrauts netīriem traukiem, starp tiem divas tukšas alus pudeles, kāds ie­kosts skābs gurķis. Te vismaz bija viens krēsls, un viņa apsēdās. Pēc brīža nāca Lūcija, cigareti pirkstos turē­dama.