Milda Geidāne - Puisiķciems

- Bet grūti taču izaudzēt bez klukstes?

- Nē, kad iemanās, nav grūti. Patiesībā es pirmo gadu ņemos ar tik maziem cālīšiem. Mēs citos gados pirkām tā­das paaudzētas jaunās vistiņas. Bet aizpērn gan smalki izdevās! Bija atbraucis viens vīrs ar sarkanu vieglo mašī­nu, pie katras mājas piestāja, piedāvāja skaistas, baltas vistiņas, mēnesi vecas. Diezgan dārgi prasīja. Mēs te cie­mā bijām trīs pircēji, katrs paņēmām pa ducim. Cāļi au­ga labi, bet pēc laiciņa skatījāmies - aug arī sekstītes. Ti­kai diviem mūsu cāļiem galviņas bija gludas. Tā mums iz­auga desmit gaiļi un tikai divas vistiņas. Tas cāļu tirgonis mūs pamatīgi apšmauca. Mamma domāja, viņš kādā put­nu fabrikā sapircies gailīšus. Tos no vistiņām atšķir dien­nakti vecus ar aparātu. Iznīcina vai pārdod par santī­miem. Gadās arī kļūdas - starp gailīšiem kāda vistiņa. Trakākais bija Kārļa onkulim, viena pati vistiņa! Viņš bi­ja galīgā izmisumā, ko ar gailēniem darīt? Tētis mūsējos rudenī apkāva, Sergejs tāpat. Kārļa onkulis dažus pārde­va Miķeļdienas gadatirgū, citus samainīja ar Melisu pret viņas vecajām vistām. Aprunājieties ar Kārļa onkuli, var­būt viņam kāda klukstīte.

- Paldies par labu padomu! Bet tas gan blēdis! Laumiņ, kad tiksi vesela, atnāc uz Jēčiem ciemos. Nu varēšu tevi istabā ievest. Redzēsi, kā mēs iekārtojušies. Jaunus logus salikām. Bet kur tie vecie īstenībā palika? Elvīra saka, neko neesot manījusi. Talkas dienā Melisa tā savādi iztei­cās. Par Lūrikiem.

- Var būt, ka tur. Vecais Sūrums uz tādiem darbiem na­dzīgs. Bet Elvīras tante jums neko nestāstīs. Viņa nav spējīga par otru cilvēku ļaunu vārdu pasacīt.

- Jā, tiešām, laipna un izpalīdzīga. Man telīti apsolīja. Trešo govi neaudzēšot. Maksu arī tūlīt neprasa. Tikai jā­pagaida, kamēr zāle īsti saaugs, tad vedīsim uz Jēčiem.

Viņas runādamās bija sēdējušas uz apgāztas kastes. Nu Zigrīda cēlās kājās, vēlreiz piekodināja viņu apciemot un devās prom. Lauma apsolījās, tikko būs uz abām kā­jām, ierasties Jēčos. Ar šo sievieti varēja papļāpāt. Bet ar viņas dēlu? Pareizi Melisa viņu raksturoja. Mūjābels. Vairs nebija vēlēšanās viņu savaldzināt. Tikai, Valdim spītējot, bija to gribējusi. Bet Valdim vienalga, ko viņa do­mā un jūt. Ja tā - jācenšas aizmirst. Aizmirst? Vai tas būs iespējams?

5. nodaļa

1.

Marģers cēlās agri, lai līdz brokastlaikam spētu savu cūku saimi sakopt, pabarot. Šajā rītā viņš pasteidzās. Kad ienāca mājā, Aldona pašlaik cepa olas. Bija mazliet jāuzgaida. Marģers salūkoja tīras drēbes un pazuda ma­zajā kambarītī. Tur viņš bija ierīkojis nelielu mazgātavu. No krāna tecēja vienīgi auksts ūdens, siltais bija jānes spainī no virtuves. Noskuvis bārdas rugājus, nomazgā­jies, Marģers vērīgi aplūkoja sevi spogulī. Viņš vēl bija iz­skatīgs vīrietis. Gaišie mati kupli, seja gluda. Tikai ap acīm, kas saulē aizvien jāsamiedz, sīkas krunciņas ievil- kušās, liecinādamas, ka pirmā jaunība aizgājusi.

- Tu jau uzcirties kā brūtgāns, - Aldona pazobojās, tad noprasīja, vai Melisa naudu degvielai iedevusi.

- Naudu? - viņš atvaicāja. - Nē, neiedeva. Man bāka pilna, cik tas kartupeļu gabaliņš viņai liels! Pat pushekt- ārs nebūs. Man šķiet, Melisai ar naudu švaki. - Ka pali­kusi parādā par vienu sivēnu desmit latus, viņš noklusē­ja. Tā bija puse cenas.

- Viņai būtu krietni vairāk, ja jēgtu strādāt. Visus lau­kus atmatā aizlaidusi. Tātad tu, tā teikt, par skaistām acīm?

Marģers neatbildēja. Ko sacīt, Aldonai taisnība. Bet ne tās spožās, neganti spīdošās acis vien viņu valdzināja. Viņš alka iegūt Melisu visu.

Aldona būtu teikusi vēl kādus kodīgus vārdus, taču Laumas klātbūtne lika apvaldīties. Meitai nebija jāzina, ka viņas vecāku laulībā, kas šķita kā biezs, pamatīgs mū­ris, radusies tikko manāma plaisiņa.

Kad Marģera traktors ierūca Rudzīšu sētsvidū, tur stāvēja Melisa kailiem stilbiem, īsu, raibu, priekšā pogā­jamu kleitiņu mugurā. Blakus dīdījās Raitis ar divlitrīgu piena kanniņu rokā.

- Nu tu redzēji, kā Marģera onkulis atbrauca. Vēl viņš nesāks strādāt, vispirms padzers kafiju. Teci nu žigli uz Ceriņiem. Lai nav Kārļa onkulim jālauza savas vecās kā­jas, šurp nākot.

Puisēns vilcinādamies, atskatīdamies sāka iet projām, tad sīkais augumiņš nozuda aiz kārklu puduriem.

- Nāc! - Melisa satvēra Marģeru aiz rokas. Tikko dur­vis aizvērās, pieplaka kaislīgā skūpstā.

- Kafiju, to vēlāk, - viņa čukstēja, aizšaudama ārdur­vju bultu. - Mums maz laika. Pēc stundas puika būs at­pakaļ.

Istabas logam nebija atvilkti biezie aizkari, pustumsā rēgojās nesaklāta gulta. Melisa atpogāja kleitiņu, zem ku­ras bija tikai kails, balts augums, un atkrita guļus uz mu­guras. Marģers nepacietībā drebošiem pirkstiem rāva nost drēbes. Tās nošvlkstēja, uz grīdas nokrizdamas. Tad viņš juta zem sevis apaļās, stingrās krūtis, noskūpstīja tās. Melisa tīksmē piemiedza acis un ievaidējās, kad viņš ienira karstajā klēpī. Tik skurbinošu baudu Marģers sen nebija izjutis. Elsodama, kā čūska locīdamās, Melisa vijās viņam apkārt.

Tad viss bija garām. Brīdi Melisa gulēja kā sastingusi, tad lēca kājās, uzrāva mugurā kleitiņu un metās uz vir­tuvi kafiju vārīt. Viņš ģērbās gausāk, tikai pēc brīža viņai sekoja.

- Marģer, ko mēs iesāksim? - viņa čukstēja, un viņš re­dzēja - kleitiņa tikai viduklī aizpogāta, pie katras kustī­bas pavīdēja gan baltie krūšu apaļumi, gan brūnās spro- dziņas. - Es varētu ar tevi tā… visu dienu mīlēties. Un nakti piedevām. Mēs taču neesam trusīši - čik, čik, un ga­tavs.

- Nezinu. Kaut kas jāizdomā, - viņš atteica, atkal juz­dams iekāri.

- Es zinu. Satiksimies mežā. Tagad taču silts. Tu pa­brauksi gabaliņu ar mašīnu, es ar riteni. Atradīsim jauku vietiņu.

- Aldona var pamanīt…

- Darīsim tā, lai nemana. Še, iedzer kafiju! - viņa salē­ja krūzītēs brūno, smaržīgo šķidrumu, pabīdīja tuvāk cu­kurtrauku. Marģers domīgi maisīja kafiju, iemalkoja, tad teica, ka viņas ideja par tikšanos mežā nav slikta.

- Marģer, mīļais, mums vēl mazliet laika, - viņa klusi­ņām noteica, nolika savu krūzīti un apsēdās viņam klēpī, piespiedās viņa krūtīm. Marģers parāva kleitiņu augstāk, zem tās bija iztvīkusi miesa, kas alkaini tvēra viņējo. Cik ilgi tas turpinājās, viņš nezināja, laika rēķini nojuka.

Bija tik bezgala labi. Piepeši Melisa, logā raudzīdamās, pamanīja, ka Raitis tuvojas mājai.

- Marģer, mums jābeidz! - viņa satrūkusies iesaucās. - Puika nāk. Ej, darbini traktoru! - viņa metās pie dur­vīm, atbultēja.

- Melisa, ragana, kādu indi tu manās asinīs ielēji? - viņš klusiņām teica, kārtodams savu apģērbu. - Es vairs nevarēšu bez tevis. Tev taisnība, mums jātiekas. Kaut mežā, kaut ellē.

Visapkārt skanēja putnu dziesmas, netālu klaigāja ķī­vīte. Aizaugušajos Rudzīšu laukos starp pērnās kūlas kuplajiem ciņiem tai bija ligzdiņa. Putniņš lidodams sau­ca un vilināja Raiti prom. Bet zēns pat neievēroja ķīvīti. Viņš palēkdamies dieba šurp. Bija jāredz, kā Marģera on­kulis iedarbinās traktoru.

- Vai tu mani pavizināsi? - viņš jautāja, gluži aizelsies.

- Bērnus ar traktoru vizināt nedrīkst, - Marģers stin­gri atteica.

- Bet opītis rudenī mani vizināja. Kad zemi ara.

- Opītis ir opītis. Es tikai kaimiņš. Ja ar tevi notiks ne­laime, ja izkritīsi? Tad es būšu vainīgs. Nē, to negribu.