Milda Geidāne - Puisiķciems

Sapūties mazais aizvilkās prom. Varēju paņemt kabīnē sev blakus, Marģers nodomāja. Bet ja puika sāk draisko- ties un tiešām izveļas laukā? Tad būtu nepatikšanas pāri galvai. Ka ņēmis traktorā bērnu, pie tam svešu. Svešs? Tas bija Melisas bērns. Ko līdz šim zināja par Melisu? Ka viņai glīta sejiņa, lokans augums un neveicas ar saimnie­košanu Rudzīšos. Viņa bija kā puķe cita dārzā, acis drīk­stēja patīksmināt, ne noplūkt. Viņa piederēja Vilim. Nu viņa bija brīva. Bet viņš? Aldona to nedrīkstēja uzzināt. Kaut kas jāizgudro. Inde viņa asinīs bija pārāk salda, viņš ilgojās to baudīt vēl un vēl.

Marģers pa tīrumu braukāja krustu šķērsu, sakultivē- ja mīkstu kā pūpēdi. Kad darbu beidza, Melisa aicināja otrās brokastīs. Raibo kleitiņu viņa bija nomainījusi pret īsiem svārciņiem, kas atsedza kājas tālu virs ceļgaliem. Caur plāno blūzīti varēja samanīt krūšu izcilnīšus. Viņai nebija ne krekla, ne krūštura. Ja tepat tuvumā negrozī­tos zēns, Marģers nespētu savu iekāri savaldīt, paņemtu viņu tepat, uz virtuves grīdas. Viņš grieza acis sāņus, to­mēr skatiens lodāja gar Melisas kājām aizvien augstāk.

Marģers domīgi maisīja kafiju, iemalkoja, tad teica, ka viņas ideja par tikšanos mežā nav slikta.

Melisa bija atgriezusi šprotu kārbiņu, šķīvī salikusi mai­zes šķēles. Viņa ienesa krūzi ar viegli skābenām bērzu su­lām un teica, nekā stiprāka šoreiz neesot.

- Es tāpat esmu noreibis, - viņš klusiņām atteica, un puisēns pajautāja, vai no tā, ka traktors uz riņķi vien gā­jis. Marģers žigli paskatījās uz Melisu un smiedamies at­teica, protams, no tā.

Kad viņš jau sēdās traktorā, Melisa pienāca klāt, pa­stiepās uz pirkstgaliem.

- Marģer, man vēl viens lūgums. Vai nevarētu svētdie­nas pievakarē kartupeļiem vagas izdzīt? Es tevi ļoti, ļoti gaidīšu, - smaids ielocījās lūpās. Vējš bija pieplacinājis blūzīti, no augšas raugoties, viņš redzēja krūšu galiņus, tvirtus, piebriedušus.

- Būšu katrā ziņā, - viņš solījās. - Bet kā ar puiku?

- Viņš vakaros ātri iet gulēt. Augšstāvā ir neliela ista­biņa. Pirmdien mans strādnieks būs klāt. Mums palicis tikai šis svētdienas vakars. Kā es pēc tevis ilgojos, mīļais.

Viņa pastiepa roku, viņš to saņēma un ilgi neatlaida.

Svētdien Marģers Puisikos atgriezās vēlu, gandrīz pus­naktī. Aldona, filmu televizorā noskatījusies, bija noliku­sies lielā istabā uz dīvāna un tur piemiguši. Satrūkās, iz- dzirdusi Cēzara riešanu un traktora rūkoņu. Pēc brīža noklaudzēja ārdurvis un Marģera soļi gaitenī. Viņa pavē­ra durvis un uzsauca: - Vai vakariņas gribēsi?

- Nē, Melisa dod ne tikai darbu, bet arī paēst, - viņš at­teica, nozuzdams viņu istabā.

- Un padzirdina arī, vai ne? - Aldona noprasīja, ienāk­dama viņam nopakaļ. - No tevis nāk tāda kā šņabja sma­ka.

- Jā, pudeli viņa uzlika, - Marģers atzinās. - Kad dar­bu beidzu. Tā taču pieklājas. Arī mēs talciniekus pacienā­jam.

- Ak, tu biji talkā? Varbūt ne tikai kartupeļu gabalā? Cik vagu viņai bija, ka tik ilgi dzini? Varbūt kādu citu va­gu arī?

Aldona ienākdama bija ieslēgusi lielo griestu lustru. Viņa redzēja, ka Marģers tumši pietvīkst. Tātad kauna jūtas vēl saglabājušās, viņa nodomāja, bet mute teica ci­tus vārdus:

- Tavi vepri nobļāvušies līki.

- Vai tu viņus vakarā pameti nebarotus? - Marģers pēkšņi trūkās kājās un gribēja mesties laukā, tumsā. Vieglais reibums bija izgaisis.

- Nomierinies. Ar kustoņiem viss kārtībā. Viņi nav vai­nīgi, ja saimniekam jādzen nezin kādas vagas, - Aldona pagāja Marģeram garām, lai saklātu guļasvietu. Marģers izģērbās un palīda zem segas. Šī saruna viņam nepatika. Bet ko citu bija gaidījis? Ka Aldona priecāsies par viņa il­go prombūtni?

Viņa bija krietna saimniece, kas vienmēr rūpēsies par lopiņiem, neatstās tos nebarotus. Vai tie viņai nebija kļu­vuši tuvāki kā pašas vīrs? Vai Marģeru ir tā noglaudījusi un apmīļojusi kā mazos teliņus? Varbūt ļoti sen, kad bija karsta un lokana kā tagad Melisa. Ak, Melisa, Melisa… Kā iekārtoties, lai varētu biežāk tikties? Vai viņš kādreiz spēs apmierināt savu salkumu?

Marģeru no miega iztraucēja Aldona. Viņi gulēja bla­kus uz platā dīvāna, katrs savā segā ietinušies. Aldonai palaikam sāpēja kājas, viņa bieži grozījās. Aizvien retāk viņi palīda zem vienas segas. Šonakt tā notika. Viņš saju­ta cieši blakus Aldonas lielās, mīkstās krūtis, apaļo vēde­ru un pavirzījās tālāk. Bet viņa spiedās vēl tuvāk. īsu mirkli viņš saspringa. Tā bija viņa sieva, viņai pienācās sievas tiesa. Bet viņš jutās iztukšots, vīrestības spēks bi­ja palicis Melisas klēpī. "Esmu ļoti, ļoti noguris," viņš no­čukstēja un uzgrieza viņai muguru.

Aldona apsviedās uz mutes, iekodās ar zobiem spilve­nā. Tikai neraudāt! Neparādīt savu vājumu! Viņa izraus savu vīru no tās maukas tīkliem! Aldona talkas dienā bi­ja redzējusi, kā tie abi vienā bļodā mazgāja rokas, cik valšķīgi Melisa smējās, kā izaicinoši grozīja plecus un gurnus.

Viņa atcerējās Zigrīdas stāstīto pirmajā tikšanās dienā. Zigrīda bija jautājusi, ko Aldona darītu, ja savu vīru pie­ķertu ar citu sievieti. Toreiz tas likās neiespējami, viņa bija tik pārliecināta par Marģera uzticību. Bet ja tiešām, ja nevarēs tos izšķirt, tad - lai vācas prom! Tāds kā stāv! Neko no Puisiku mantas viņš nedabūs! Māja un zeme pieder viņai. Vai Marģeram pietiks ar vienu pliku mīles­tību? Vai tā mīlestība? Otrā jaunība, smiekls nāk! Pama­zām Aldona nomierinājās. Nekas nopietns vēl nebija no­ticis. Atstūma viņš šonakt? Varbūt patiešām mazliet ie­dzēris, noguris?

2.

Laumas teiktais, ka Kārlim klukstētājas vistas, bija labs iegansts, lai Zigrīda ierastos Ceriņos. Viņa nāca kā­jām. Benzīns dārgs, un viņas ietaupījumi gandrīz izsīku­ši. Bet vajadzības auga ar katru dienu. Marģers maksu par sivēniņu bija solījis gaidīt līdz pensijas dienai. Elvīra bija iedevusi telīti, kas ziemā nākšot slaucama. Viņi ar Sergeju nosprieduši trešo govi neaudzēt. Pamazām Zigrī­da samaksāšot. Gan viņa iedzīvosies Jēčos, tikai sākums grūts. Zemi kartupeļiem un miežu lauciņam apara un no- kultivēja Marģers. Labības sēklu aizdeva Sergejs. Kā vi­ņa dzīvotu, ja apkārt nebūtu tik izpalīdzīgi ļaudis?

Kad Zigrīda pa bērzu gatvi nokļuva Ceriņos, riedams metās pretī prāvs pelēks suns. Viņa sastinga. Neviena cilvēka tuvumā nemanīja. Tad paspēra solīti, labinādama suni, kam nezināja vārda. Suns žigli piegrūda purnu Zig­rīdas rokai, apošņāja, pavēdināja asti, atkāpās sāņus un palaida garām. Viņa ienāca pagalmā un tūlīt juta no krū­mu puses plūstam vieglu, saldenu dūmu smaržu. Tur lai­kam Kārlis ar bitēm darbojas, viņa nodomāja un devās tālāk. Suns apgūlās mājas priekšā pie durvīm.

Divi cilvēki locījās gar rindā saliktiem stropiem. Abiem mugurā balti uzsvārči, galvā bitenieku cepure. Zigrīda pagājās tuvāk. Kāda bite nodžinkstēja tieši gar ausīm, vi­ņa metās atpakaļ, pietupās aiz kupla kārklu krūma, kas pilns dzelteniem, pūkainiem pūpoliem un bišu dūkšanas. Kā tāda jauna meita, kailu galvu, viņa sevi rāja. Vairāk­kārt skaļi uzsauca, līdz beidzot Kārlis bija sadzirdējis un paskatījās uz šo pusi.

- Tuvāk nenāciet! - viņš brīdināja. - Bites šodien sirdī­gas. Ejiet uz istabu. Es drīz nākšu.

- Suns mani nelaidīs iekšā.

- Viņa nav nikna. Pasauciet tikai vārdā: Džesij! Paru­nājiet laipnā balsī.