Milda Geidāne - Puisiķciems

- Patiešām, spēlēja, - Kārlis pasmīnēdams atteica. - Neviens viņiem pat nedomāja uzbrukt. Ar savām iedo­mām karoja. Un mūsu Dievzemīti izpostīja. Kad izaugsi liels, sapratīsi. Bet tagad ieklausies! Vai dzirdi jūru?

Raitis nevarēja saklausīt, un Kārlis noteica: domājis, vainīgas viņa vecās ausis. Jūra tiešām šodien klusa, jo pūš zemes vējš, austrenis. Te jāatnāk rudenī, kad zēģelē sāmenis un jūra vārās, tad gan ko redzēt un dzirdēt. Pret krastu triecas bangas diža vīra augumā.

Ceļa malā stāvēja no baltiem ķieģeļiem mūrēta būdiņa ar uzkrāsotiem spilgti sarkaniem krievu burtiem. Raitis gribēja zināt, ko tie nozīmē. Kārlis apstājās, lai izlasītu, piepeši viņam nāsīs iecirtās sīva deguma smaka. Pavisam netālu gaisā pacēlās zilu dūmu strūkliņa.

- Atkal kāds nelietis uguni sausai zālei pielicis, - Kār­lis nopukojās. - Te taču aug jauns mežs. Paskat', kā prie- dītes jau pastiepušās.

Viņi sāka iet uz dūmu pusi. Nedega zāle. Kāds cilvēks, žagarus savācis, bija smiltīs iededzis ugunskuru. Pats sē­dēja uz neliela betona kluča, rokas pret liesmiņām pastie­pis.

- Tētis! Re, ku' tētis! - Raitis priecīgs iekliedzās un me­tās sēdētājam klāt. Piegāja arī Kārlis. Tas tiešām bija Vilis.

- Sveiks, Vili! - Kārlis uzsauca. - Ko tu te dari?

- Pats redzi. Sildos, - uzrunātais nelaipni novilka.

- Šodien tak saulīte pa zemes virsu ripo. Kur tā pagu- vi nosalt? - Kārlis brīnījās.

- Būtu tu nakti gulējis tukšā bunkurā, arī trīcētu un drebētu. Labi, ka man, pīpmanim, vienmēr sērkociņi kabatā. Smēķu gan vairs nav. Tev prasīt nav vērts, tu tak nepīpo.

- Tas tiesa. Savu veselību nebendēju. Biju šorīt Rudzī­šos, man Melisa teica…

- Ko tad šī dziedāja? - Vilis strauji pārtrauca. - Par tiem sūda latiem? Man arī pienākas.

- Neko par latiem neteica. Tikai, ka tevi aizdzinusi. Vili, neņem galvā! Sieviete dusmās var nezin ko sarunāt. Celies un ej atpakaļ. Ja vainīgs esi, nolūdzies.

- Tēti, nāc, iesim mājās! - Raitis pieķērās Viļa rokai. Priekā par atrasto tēti viņš bija piemirsis jūru.

- Kas es tev par tēti. Mamma pagādāšot citu. - Vilis zē­nu lēni atstūma.

- Man citu tēti nevajag, - Raita balsī ieskanējās asaras.

- Klausies, Vili, - Kārlis noteica. - Te tu palikt nevari. Nāc pagaidām pie manis. Kazarmā rūmes daudz. Tad pa­gudrosim, ko tev tālāk darīt.

- Atstāj mani mierā! Man negribas nekur iet. Ne pie tevis, ne citur… Dzīvot vairs negribas. Ja es tāds nederīgs cilvēks… Iešu uz liedagu, pameklēšu kādu izskalotu stri­ķa galu. Vakar bija par tumšu, saskatīt nevarēju.

Kārlis ar lielā zābaka zoli nikni izmīņāja uguntiņu, sa­rausa oglītēm virsū smiltis, tad sapurināja Vili pie pleca:

- Beidz ņaudēt kā kaķene pēc pazudušiem bērniem! Riebjas klausīties. Celies kājās, ejam!

- Iesim, tēt, pie Kārļa onkuļa, - Raitis neatlaidās, un Vilis gausi, negribīgi slējās augšā.

- Uz jūru atnāksim citudien, - Kārlis vēl piebilda, bet zēns viņa vārdos neklausījās. Viņš gribēja zināt, vai tētim naktī ļoti sala un vai nebija no vilkiem bail.

- Dažreiz no cilvēkiem vairāk jābīstas, - Vilis noteica. Šos vārdus puisēns nespēja izprast. Cilvēki taču neskrēja virsū un nekoda. Bet par ļaunajiem zvēriem visas pasa­kas stāsta. Pērnziem Marģera onkulis teica, ka poligonā vilka pēdas redzējis. Braucis pēc malkas un ieraudzījis.

Viņi atgriezās Ceriņos. Kārlis tūlīt pielaida uguni gā­zes plīts deglim, uzlika ūdeni kafijai, salūkoja maizi un sviestu, uzcepa olas, tad aicināja Vili un Raiti, lai nekaut­rējas, ķeras klāt.

Pēc brokastīm Kārlis teica Raitim:

- Tēti, nāc, iesim mājās! - Raitis pieķērās Viļa rokai.

- Tu, puisīt, teci uz mājām. Tikai neej pa lielo ceļu, var trāpīties kāds dulls braucējs. Ej pa mazo taciņu pāri pļa­vai uz Puisikiem, tālāk ir taka uz Rudzīšiem.

- Jā, zinu, - Raitis atsaucās. - Mamma pa to ar riteni krējumu uz Puisikiem ved. Pateikšu mammai, ka tētis at­radās. Un pie Kārļa onkuļa dzīvos.

- Tikai nestāsti, ka es nakšņoju bunkurā, - Vilis pieko­dināja. Raitis nesaprata, kādēļ nedrīkst teikt. Tētis tik drosmīgs, no vilkiem nenobijās.

Raitis bija prom. Vilis pagramstījās kabatā, taču nevie­nu cigaretes galiņu neatrada. Nopūtās, visas pagājušajā naktī bija nokūpinājis. Sēdējis, domājis par savu dzīvi. Kādēļ tā tik nelaimīga? Beigās iesnaudies. Pamodies no­salis stīvs. Gribējis iet uz jūras krastu kādu striķi meklēt. Bet jutis, ne tikai rokas, arī smadzenes sastingušas. No­lēmis vispirms uguni iekurt, sasildīties. Tad uzkūlies Kārlis ar puiku.

- Kāpēc jums tas naids sanāca? Kādēļ teici, ka Melisa Raitim jaunu tēvu gādās?

- Viņa tādus vārdus izmeta. Lai nedomājot, ka vienī­gais vīrietis pasaulē. Kad mani uz Rudzīšiem aicināja, bi­ja tik mīlīga, mēlīte kā ar medu izsmērēta. Tolaik biju bez darba. Šī teica, strādnieku vajagot. Solīja algu maksāt, brīvu uzturu. Ēst deva, nenoliedzu. Bet ar to algu… Kad

kādu lopiņu pārdeva, man bišķi atmeta. Smēķu un šņab­ja tiesai. Pa reizei kādu kreklu un bikses humpalās nopir­ka. No teļa naudas kā apsmieklam vienu latu atmeta. Es paņēmu desmit. Par to šai spuras gaisā. Saki, Kārli, vai man nekas nepienācās?

- Nevaru spriest. Padzīvo tagad pie manis. Akurāt cil­vēks vajadzīgs. Bites jāpārceļ uz tīriem stropiem, vecie jā­mazgā, jādezinficē. Vienam grūti paveikt. Tev kādas mantas ir?

- Tikai drēbes, maģis un mocis.

- Pēcpusdien iesim visu savākt. Nāc, es tev parādīšu tukšu istabu. Varēsi tajā iekārtoties.

- Paldies, Kārli! Tu gan esi zelta cilvēks. Zini, kā man žēl? Tā puišeļa. Kaut tas Melisas uzsitējs nedarītu viņam pāri! Piemini manus vārdus, drīz Rudzīšos būs kāds tē­viņš - Melisa ir pārāk seksīga, lai bez tā iztiktu.

- Turēšu acis vaļā. Ja Raitim slikti klāsies, pateikšu Melisai stingrāku vārdu. Ar radinieka tiesībām. Ak tu sa­ki, seksīga? Var jau būt. Agrāk tādu vārdu nelietoja. Bet viņas mātei, smukajai Mirdzai, jaunās dienās puiši ap­kārt vien tinās. Arī man viņa patika, es pat biju greizsir­dīgs uz brālēnu Rūdi. Bet nu pietiks par sieviešiem, ir darba diena.

Kad viņi pēcpusdienā ieradās Rudzīšos, Viļa drēbes bi­ja sabāztas maisos, magnetofons stāvēja uz galda. Atlika vienīgi izdzīt motociklu no šķūnīša. Kamēr Vilis ar to darbojās, Kārlis noprasīja, kas tie par desmit latiem.

- Ak tad izklačojās gan! Nabaga nevainīgais cietējs! Viņš sivēnu naudu izplenderēja, - Melisas balsī bija rūg­tums. - Klausies, kā viss notika. Pārdevu šā pavasara te­lēnu, aizrunāju Marģeram divus sivēnus. Jaunnedēļ jā­nes mājās. Aizvakar uzkūlās Lūriku Jānis. Lai Vilis šo ar moci aizraujot uz Māliņciemu, vienu folleri vajagot. Vilis tūlīt gatavs braucējs. Izčīkstēja no manis latu. Kāda es stulbene, kāda aita! Varēju tak maku kabatā iebāzt, nūjā, man mugurā brunči un tiem kabatu nav. Ieliku turpat at­vilktnē atpakaļ. Tikai ap pusnakti Vilis pārradās galīgi mīkstiņš. Kā nebija grāvī nosities. To, ka desmitnieks no maka pazudis, atklāju vakar, kad uz bodi taisījos. Tad gan lamāju viņu no panckām laukā. Kādām acīm tagad Puisi­kos rādīšos? Kā ubadzei jālūdzas, lai to desmitnieku pagaida. Kamēr no krējuma naudas sakrāšu. Sivēni tak vajadzīgi. Kur to vājpienu grūdīšu?

- Jā, viegli tev nav, - Kārlis piekrita. - Bet ko Vilis ru­nā, Raitim jauns tētis būšot? Tev kāds padomā?

- Gatavais muldoņa, nekas vairāk! Jā, es teicu, tāpat kā tev. Braukšu uz pilsētu nolīgt kādu bezdarbnieku. Ja tu, Kārli, domā, ka tev no Viļa būs kāda jēga, ņem pie se­vis. Varbūt tu, vīrieša cilvēks, tiksi ar to slinkuma maisu galā. Liec pie darba un turi tālāk no Lūrikiem. Slikts pēc dabas viņš nav.