Milda Geidāne - Puisiķciems

Savu mantību Vilis bija sakrāvis blakusvāģi, Kārlis ap­sēdās aizmugurē. Pamājuši atvadu sveicienu Raitim, viņi aizrūcināja prom.

No krievu armijas laikiem kazarmā bija saglabājušās dažas dzelzs gultas un matrači. Tikai palagu un segu Vi­lim nebija, Kārlis iedeva. Grīdu izmazgājis un istabu ie­kārtojis, Vilis sēdās uz motocikla. Pēc pusstundas bija at­pakaļ, stāstīja, ka no Sergeja aizņēmies trīs paciņas ciga­rešu. Kad varēs atdot, pats nezinot.

- Rīt ķersimies pie dravas darbiem, - Kārlis noteica. - Daudz maksāt tev nevarēšu, pašam no pensijas jāiztiek. Došu par nostrādāto dienu divus latus. Plus ēšana. Ar mieru?

- Jā, vairāk es neprasīšu, - Vilis bija priecīgs. Viņi strē­ba Kārļa izvārīto piena zupu, klāt piekozdami maizi. Pēc vakariņām Kārlis nomazgāja traukus, bet Vilis izgāja lau­kā un apsēdās uz augstā betonētā pakāpiena pie durvīm. Pienāca pelēkā vilcene Džesija un pavēdināja kuplo asti. Kad Vilis gribēja paglaudīt, atrāvās sāņus, nogūlās zemē un modrām acīm vēroja svešo cilvēku, kuru saimnieks neļāva apriet. Vilis aizsmēķēja cigareti, lēnām, bez stei­gas pūta dūmus gaisā. Koki meta garas ēnas, vakars bija klāt. Vai tiešām viņš šorīt bija domājis sev galu padarīt? Laikam gan, dzīve šķita tik neatraisāmi samezglojusies. Citu māju vairs nebija, vienīgi Rudzīši. Bet no tiem Meli­sa iztrieca.

- Jāpadzenā odi, - viņš teica Kārlim, kurš pašlaik nā­ca no otra ēkas gala, nesdams mazā spainītī olas.

- Tos dūmus būtu labāk uzpūtis manai ķēvei, - Kārlis pasmējās. - Nabadzīti knauši ēda nost, bija nolipuši galī­gi pelēka. Ievedu zem jumta.

- Tu tajā kazarmas galā esi kūti iekārtojis?

- Jā, telpā, kur kādreiz zaldātiņiem mazgātava bijusi. Tur bija grīdā caurums, pa kurieni ūdeņi tecēja uz kana­lizāciju. Tagad tur aiztek virca. Cik nu viena ķēve var sa­tecināt. No kaziņām un vistām tā nerodas.

- Vai cūku tu neturi?

- Nē. Es gaļu uzturā nelietoju. Jau daudzus gadus. Kā redzi, esmu spirgts un žirgts.

Vilis domīgi pagrozīja galvu. Viņš tā nevarētu, bez stingrāka kumosa.

2.

Vēsts, ka Melisa padzinuši Vili un tas mitinās pie Bišu Kārļa, ātri izplatījās pa Puisiķciemu. Pirmie to uzzināja Elvīra un Sergejs, kad Vilis ieradās smēķus lienēt. Nāka­majā ceturtdienā, autoveikalu gaidot, visas sarunas ap to vien saistījās. Somu plecā iekārusi, uz kruķiem balstīda­mās, atlēca Lauma. Līvija, ieraudzījusi Melisu, tūlīt no­prasīja, vai taisnība, ka vīru padzinuši.

- Kas šis man par vīru! - Melisa atcirta. - Apnika to dzērāju un slaistu ēdināt un dzirdināt. Tagad strādnie­kus var dabūt pēc izvēles. Pirmdien biju pilsētā, vienu sa­runāju. Pajaunu, dūšīgu vīrieti. Jaunnedēļ būs klāt.

- Vai pazīstams cilvēks? - gribēja zināt Elvīra, un Me­lisa atteica, ka galīgi svešs, caur darba biržu sameklējusi.

- Nē, tas tomēr riskanti. Ņemt svešu cilvēku mājā! Ja tevi apzog? Vai vēl ļaunāk - kā ar veco Zani…

- Kas mani sitīs nost? Naudas tak man nav, - Melisa smējās.

Pienāca Kārlis, un valodas aprāvās. Arī veikals tūlīt piebrauca. Melisa smīkņāja, kad Kārlis nopirka vairākas paciņas cigarešu un trīs no tām iedeva Sergejam.

- Tu laikam pīpēt sācis? - Melisa zobojās. Kārlis, izli­cies dzēlienu nemanām, savilka nopietnu seju un atteica: pēdējais laiks! Citādi nomiršot un neuzzināšot, ar ko tā velna zāle tā savaldzinājusi cilvēkus. Kārlis bija nopircis arī konfektes, iedeva tās Raitim un pavaicāja, vai nākšot šim līdzi. Zēns pavērās mātē, un viņa teica, lai ejot vien pie Kārļa onkuļa, ceļu uz mājām tak zinot.

Visi izklīda. Lauma bija palikusi pati pēdējā. Melisa pa­gaidīja, kamēr viņa pieklibo, tad gāja blakus, pieskaņoda­mās meitenes gausajiem soļiem.

- Man jāaprunājas ar tavu tēvu, - Melisa sacīja. - Par lauka kultivēšanu kartupeļiem. Vai viņš mājās?

- Jā. Droši vien pie sivēnmātēm. Viņš teica, vienai gai­dāmas radības. Mēs kartupeļus jau sastādījām. Vakar.

- Kādēļ mani neaicināja talkā? Būtu nākusi.

- Mamma domāja, tev pašai daudz darba. Sanāca Ģīgu un Jēču ļaudis, arī Kārlis un Vilis bija. Un Līvija.

- Kā tev ar kāju? Vai vēl ilgi kā zvirbulis lēkāsi?

- Nezinu. Jaunnedēļ tēvs vedīs uz slimnīcu. Ģipsi ņems nost. Tad jau manīs. Zini, ko man visvairāk gribē­tos? Uzsēsties Dūjai mugurā. Tas laikam būs pirmais, kad no šā smaguma, no tā spāniešu zābaka tikšu vaļā. Skaties, Indulis nāk mātei pretī. Varēja ar mašīnu atlaist. Laikam benzīna žēl. Kāds tev viņš liekas?

- Man? Neesmu domājusi. Savu kreņķu pietiek, lai par ciema puišiem vēl domātu. Tāds mūjābels vien rādās. Ne bū, ne bē pateikt nevar.

- Tev laikam taisnība, - Lauma piekrita, un viņas šķī­rās. Lauma pazuda istabas durvīs, Melisa gāja pāri pagal­mam uz kūti. Cūkas bija pārvietotas uz būdām jaunajā aplokā, kūts šķita neparasti plaša un gaiša. Vienā aizgal­dā liela, balta sivēnmāte gulēja uz sāniem un smagi elpo­ja. Blakus tukšā aizgaldā uz salmu ķīpas sēdēja Marģers. Melisai ienākot, viņš strauji piecēlās. Izdzirdis, kāda va­jadzība, apsolījās, ka rīt varēšot, nekādi lielie darbi ne­esot ieplānoti.

Runādamās Melisa bija piegājusi cieši klāt, pieglaudu­si plecu viņa krūtīm. Galvu atliekusi, elpodama viņam tieši sejā, Melisa teica: "Paldies, Marģer! Tu esi tik labs. Es tevi rīt gaidīšu. Ļoti." Viņas gaišzilās acis bija tuvu, tās savādi spīdēja, sārtās, pilnīgās lūpas smaidīja. Viņš piepeši abām rokām apskāva sievieti, pievilka cieši klāt, pieplaka viņas mutei ilgā skūpstā. Viņš sajuta, kā mutē kustas lokanā mēlīte. Pārņēma tik traka iekāre, ka tikko novaldījās, viņu nenogrūdis zemē tepat, salmos.

- Ko tu dari ar mani? - viņš aizsmacis čukstēja, atbī­dīdams Melisu tālāk.

- Un tu - ar mani? - viņa tāpat atjautāja, spiezdamās klāt.

- Melisa, neprātīgā! Te mēs nevaram. Cūka… tūlīt dzemdēs. Un Aldona… var ienākt.

- Labi. Es gaidīšu. Līdz rītam. Puišeli aizsūtīšu pie Kārļa, - viņa ātri izgrūda, pakampa savu somu un metās prom. Nevarēja šeit vairs kavēties. Citādi notiktu tas, ko viņi abi vēlējās. Rīt viņš būs Rudzīšos un kaut īsu laiciņu piederēs viņai. Bija pēdējais laiks Vili padzīt. Pēc kandžas smirdēdams, līda viņai klāt, tikai sakairināt spēja, neko vairāk. To trako tieksmi pēc Marģera viņa bija sajutusi talkas dienā, kad abu pirksti saskārās, vienā bļodā rokas mazgājot. Jaunais strādnieks? Lai Vilis murgo, ko grib, viņš būs tikai darbaspēks. Viņas jaunā, karstā miesa kai­sa pēc Marģera.

Melisa aizgāja, viegli šūpodamās gurnos. Marģers tikai pamazām spēja nomierināties. Tad pamanīja, ka cūkai sākas radības, un metās aizgaldā. Tā nebija jauna cūka, jau vairākkārt devusi sivēnu metienus. Taču bez uzrau­dzības atstāt nedrīkstēja. Ja neuzmanīgi pagriezīsies, nospiedīs kādu kuslo radībiņu. Tie tik vārgi. Marģers ne­rēķināja šajā brīdī sivēna vērtību latos, tie bija vienīgi mazas, sīkas dzīvībiņas.

Lauma nespēja priecāties par pavasari, kas bija atnācis tik silts un saules gaismas piestarots. Nekur viņa netika. Pat līdz birzei baltos vizbuļus salasīt. Pēc gājiena uz au­toveikalu veselās kājas muskuļos iemetās krampji, pārāk tā bija nopūlēta, visa auguma svaru noturot. Naktī viņa klusiņām vaidēja.

Otrā dienā tikai pāri pagalmam līdz vistu aplokam Lauma spēja aizlēkt. Tur tagad bija viņas vismīļākā vie­tiņa. Viens aploka stūris ar stiepļu pinuma žogu nodalīts cālīšiem. Tajā viņu atrada Zigrīda. Teica, gribot aplūkot, kā aug mazie čiepstiņi, un Lauma palepojās: neviens nav nonīcis, visi žirgti un veseli.