Milda Geidāne - Puisiķciems

Zigrīda atgriezās pagalmā. Viņa aplaida apkārt pētīgu skatienu. Tā bija gara, zema ēka ar veselu rindu logu, da­žiem parasto stiklu vietā zaļganie sīkrūšu blociņi. Māja balstījās uz augstiem pamatiem, pie durvīm ziemeļu galā un pašā viducī cementā lieti pakāpieni, visgarām veda be­tona flīžu celiņš. Dienvidu galā visas ēkas platumā piebū­ve ar vienslīpuma jumtu. Virs stāvā jumta pacēlās divi skursteņi.

Ēkai iepretī garš prāvu akmeņu krāvums, aiz tā neliels šķūnītis un tievu kārtiņu žogs ar uzspraustām gaišzaļām, spīdīgām pudelēm. Virs žoga vējā plivinājās tumšzaļi lē­veri, iekšpusē staigāja bariņš vistu un liels, sarkans gai­lis. Zigrīdu ieraudzījis, kareivīgi sasita spārnus un skaļi iedziedājās.

- Manu vistu dārzu apbrīnojat? - nemanot bija pienā­cis Kārlis. - Tos krūmu pudurīšus tīšām atstāju iekšpusē, lai putniņiem patvērums no saules un vanagiem. Šķūnītī viņu vasaras mītne.

- Bet tas zaļais, kas pāri? Tīkls, ne tīkls.

- Tas kādreiz bija tīkls. Maskēšanās. Nu jau daļēji sa- iris. Pirms dažiem gadiem poligonā bija visādas labas mantas.

- Elvīra stāstīja, jūsu māja senāk bijusi kazarma. Ļau­dis vēl tagad tā dēvējot.

- Jā. Bet man tas vārds nepatika. Poligonā pie kādas mājas drupām atradu ceriņus. Izraku tādus jaunākus, sastādīju un savas mājas nosaucu par Ceriņiem. Tas jau­ki, ka atnācāt ciemos. Tikai tāda nevaļas diena. Un roku nevarēšu dot, visi pirksti ar propolisu nolipuši.

- Propoliss? Kas tas tāds? - Zigrīda brīnījās.

- Jūs nezināt? Bišu līme, ar ko tās kleķerē visas sprau­gas ciet. Aptiekās pārdod propolisa ziedi. Tā laba ievaino­jumu dziedināšanai. Bet es gatavoju pats.

Pabīdījis malā Džesiju, viņš uzveda Zigrīdu pa kāpnī­tēm, tad cauri plašai telpai otrā, kas viņam bija virtuve. Pie vidussienas bija iemūrēta plīts. Pamanījusi centrālap­kures radiatorus, Zigrīda pavaicāja, vai viņš spējot tik lie­lu ēku apsildīt, daudz kurināmā vajag. Kārlis pasmīnēja un atteica, tie radiatori ir butaforija, tikai pāris telpās saglabājušies. Kad viņš te ieradies, visa apkures sistēma bijusi izpostīta, no katlumājas tikai skurstenis palicis. Skursteni, plīti un krāsni viens amatnieks, viņam piepa­līdzot, uzmūrējis. Vismaz divas siltas telpas viņam ir, kur ziemu pārlaist.

- Vareni! - Zigrīda iesaucās. - Krievu armijas kazarmu pārvērst par dzīvojamo māju.

Kārlis bija sameklējis plauktā nelielu stikla trauciņu, sniedza to Zigrīdai, teikdams, lai ņem, tā viņa paštaisītā ziedīte, noderēs rokām, kas, zemes darbus strādājot, top asas un cietas.

Zigrīda atskrūvēja vāciņu, pacēla pie deguna. Dzeltenā smērīte izdvesa tīkamu vaska smaržu. Kad viņa to patei­ca Kārlim, tas iesmējās. Vaskam neesot ne smaržas, ne krāsas, tas pavisam balts, smaržu dodot propolisa pie­maisījums.

- Vai, cik interesanti! Es tiešām nezināju. Man par bi­šu lietām maza izpratne. Vienīgi medus garšo. Bet es pie jums nācu vistiņu dēļ. Gribu tās turēt. Lauma teica, jums esot klukstītes. Varbūt varu kādu aizņemties?

- Viena pašlaik sēž uz olām. Pēc nedēļas šķilsies cālē­ni. To jums varētu uzdāvināt. Bet tagad, lūdzu, mani at­vainojiet, jāpabeidz iesāktais darbs dravā. Rīt jāiet palīgā Melisai kartupeļus stādīt.

- Arī mūs aicināja talkā. Tad jau tiksimies. Viņas vīrs tagad pie jums?

- Jā, kaut kur cilvēkam jāpaliek, - Kārlis īsi atteica. - Nāciet, pavadīšu. Džesijai tāds niķis, iekšā laiž, bet ne laukā.

Pateikuši viens otram "uz redzēšanos rītdien", viņi šķīrās. Mazā sieviete bija nedaudz aizkavējusi, bet bija tī­kami ar viņu parunāties. Viņš patiesībā bija tik vientuļš.

Vilis, apsēdies uz tukšas magazīnas, pūta gaisā dūmu mutulīšus, kad Kārlis pienāca un padusmīgs aizrādīja: pa šo laiku varējis savākt inventāru vienkopus. Visa drava piemētāta ar kūdras plāksnītēm un lielajiem spilveniem. Dūmeklis arī izdzisis, praulus tajā papildināt aizmirsis. Vilis cēlās un sāka gausi locīties. Slaists un sliņķis, Kār­lis pie sevis nopukojās, nav brīnums, ka Melisa viņu pa­dzina. Ja vēl naudu no maka izceļ. Vairāk jābrīnās, ka četrus gadus spējusi paciest. Te viņam darbs kādai nedē­ļai. Kārlis vēl jūtas stiprs, viņam puisis nav vajadzīgs. Viņš bija vaicājis, ko Vilis darīs tālāk. Tas tikai paraustī­ja plecus. Beigās izmeta, meklēšot darbu pilsētā. Ja atra­dīs, kur apmesties. Māsai kupla ģimene, tur vietas ne­esot. Gan jau kaut kā…

Varēja palikt Rudzīšos kopā ar Melisu, Kārlis turpinā­ja savu domu. Salaulāties, radīt un audzināt bērnus. Mā­ja pietiekami liela, tikai salabot vajadzēja. Bet tad būtu čakli jāstrādā, nevarētu stundām ilgi blenzt televizorā. Viņš bija ievērojis, ka Vilim tīk dīka sēdēšana pie ekrāna. Vairākkārt bija Vili vakaros izdzinis no savas istabas, kur atradās tālrādis. Pateica, ka grib avīzi izlasīt, tas burk- šķis traucē. Ziņas redzēji? Tad pietiek? Laiks gulēt. Šeit bija viņa māja, viņš bija noteicējs. Melisa laikam tā neva­rēja.

3.

Kad pirmdienas rītā mazais busiņš apstājās pieturas . vietā, no tā izkāpa garš, kalsns vīrietis ap gadiem četrdes­mit. Brīdi vērojis apkārtni, viņš lielo, piestūķēto somu cē­la mugurā, aizāķēja siksnas un veicīgi sāka soļot virzienā, kur aiz busiņa bija novērpusies putekļu grīste. Saimniece bija teikusi, tikai uz priekšu metrus trīssimt, tad būs ce­ļa rādītājs: Rudzīši. Viegls, dzestrs vējiņš purināja cirtai­nus brūnus matus. Viņš bija ļoti glīts, augstu pieri, gaiš­zilām acīm, pagaru degunu, smalki veidotām lūpām.

Varbūt tieši tādēļ no visiem gaidītājiem darba biržas telpā skaistā, spriganā saimniecīte izvēlējās tieši viņu, Raimondu Jursonu? Viņš taču atklāti pateica: lauku dar­bus nav strādājis. Bet es iemācīšos, jau nākamā teikumā viņš solīja, un balss skanēja tik pazemīgi. Raimonds vai­rāk nekā pusgadu bija bez darba. Izdzirdusi, ka viņš pēc specialitātes šujmašīnu mehāniķis, saimniece kļuva maz­liet domīga. Tur bija vīri ar rupjāk veidotām sejām, pla­tākiem pleciem, lielākām plaukstām. Viņa laida apkārt vērtējošu skatienu, un atkal tas apstājās pie Raimonda. "Ziloni var iemācīt dancot, vai cilvēks neiemācīsies ar dakšām strādāt?" viņa bija pasmējusies.

Grāvja abās pusēs smaržodami ziedēja kārkli, dūca bi­tes, gaisā trallināja cīruļi, apkārt bija tik idillisks miers, kādu Raimonds sen nebija izjutis. Vai vasara, ko aizvadīs svešajās mājās, būs tikpat skaista un gaiša? Gribējās tā domāt, cerēt, ka līdz ar ziemas saltumu un drēgnumu at­kāpušās viņa nedienas. Viņš taču atkal strādās, pelnīs, būs savas ģimenes apgādnieks.

Pie norādītā stabiņa viņš nogriezās pa bedrainu, iz­dangātu zemes ceļu. Nesen te bija braucis traktors, risēs pavisam svaigas. Viņš tuvojās pelēcīgām ēkām, kas slēpās zem lieliem, vareniem kokiem. Dobjā balsī ierējās suns, un Raimonds sastinga. Tad parādījās puisēns, viņš sauca, lai nebaidās, Džīna piesieta. Tūlīt nāca saimniece pati, apsveicinājās un vedināja iekšā. Viņš kāpa pāri augstam slieksnim.

- Mēs, jūs gaidīdami, neesam brokastis vēl ēduši, - Me­lisa čaloja, ievezdama Raimondu virtuvē. - Lieciet to so­mu zemē, sēdieties pie galda! Pēcāk parādīšu jums istabu. Tā otrā stāvā.

Melisai bija kājās zilas garās bikses, kas cieši apspīlēja apaļīgos gurnus. Raimonds neviļus pasmīnēja, šāds ap­ģērbs, viņaprāt, piestāvēja tikai garām, slaidām sievie­tēm. Bet laukos tā laikam bija ērtāk.