Milda Geidāne - Puisiķciems

- Paldies, nē. Ir viss. Mamma šodien atveda. Man ne­ļauj daudz runāt un lasīt. Atvainojiet… - viņa pievēra acis.

Zigrīda nopētīja pārējās slimnieces, apvaicājās, kā te ēdina, un saņēma atbildi, ka labi. Viņas nesūdzoties. In­dulis stāvēja klusēdams un, acu nenovērsis, raudzījās Laumas sejā, kura bija kļuvusi tik bāla, gandrīz kā mar­les pārsējs ap viņas galvu. Tad viņi aizgāja.

Viņas palātā bija četras. Tieši pretī pie otras sienas gu­lēja vecāka sieviete laipnu balsi un vēl laipnākām acīm. Viņa piecēlās sēdus un noteica:

- Vai, cik smuks puisis tev bija ciemos atnācis! Bet mā­te gan īstena žagata. Šo nemaz pie vārda nelaida. Tu uz­manies ar tādu vīramāti.

- Kāda vīramāte! - Lauma dusmīgi atcirta. - Tikai kai­miņiene. Tas puisis… man viņš galīgi nepatīk.

- Tā nerunā. Tie lēnīgie priekš dzīves ir vislabākie. Ti­kai pakomandēt vajag. Bet vīramātei neļauj sev uz galvas kāpt.

- Lidijas tant, - Lauma pievērsās pusmūža sievietei, kura vienīgā šajā palātā spēja staigāt, kaut uz spieķa balstīdamās. - Lūdzu, paņemiet visu, kas te salikts, un iz­daliet!

- Bet kas pašai paliks?

- Man taču mamma atveda. Nu, vienīgi daļu konfekšu paturēšu, - Lauma noteica, atplēsdama paciņu.

Kaut negribēdama, Lauma sev atzinās, ka Indulis tie­šām glīts. Bet pārāk smalki vaibsti. Viņai patika cietākas, vīrišķīgākas sejas. Kā Valdim.

Veltīgi Lauma gaidīja Valdi. Viņš neieradās ne tajā die­nā, ne nākamā, viņš vispār neparādījās. Tad sirdī iekrita sīka naida sēkliņa un viņai pietika laika audzēt kuplu un dzelkšņainu krūmu. Šādu nevērību viņa Valdim atmak­sās. Gan viņš kā suns smilkstēs un luncināsies, bet viņa nevērīgi paspers tam ar kāju. Domas apstājās pie Induļa. Jāsāk mīlīgi uzsmaidīt, gan staigās Laumai pakaļ kā val­gā piesiets. Viņa pierunās Induli, lai aizved uz Māliņcie- mu, kādu ieganstu izdomās. Ies garām gaterim ar Induli zem rokas. Lai Valdis redz un pamokās greizsirdībā. Gan nāks un nolūgsies. Viņa vēl paspīdzinās, līdz beidzot žēlī­gi piedos.

Būtu Indulis atbraucis viens pats! Viņš laikam bez mā­tes nedrīkst? Nekas, redzēsim, kas notiks, kad viņa būs mājās un atkal uz divām kājām.

Kad brūce galvā bija aizdzijusi, sāpes norimušas, Mar­ģers nopirka kruķus un ārsts atļāva meitu vest mājās.

Koki bija salapojuši, saulgozi dārzā uzziedējušas narci­ses, dzeltenās un baltās. Smaržīgās, kuras dēvē par dzej­nieku puķēm, Aldona bija nogriezusi un ielikusi vāzītē uz

…viņa sēdēja pie virtuves galda, grieza sīkos kubiciņos speķi rausīšiem, mizoja sīpolus, putoja olas, sakūla sviestu.

galda Laumas istabā. Dažādas kairinošas smaržas strāvo­ja no lielās virtuves un izplatījās pa visu māju. Aldona ce­pa plātsmaizes un raušus. Nākamajā dienā bija paredzē­ta lielā aploku pārvietošanas talka. Katru pavasari viņa tam gatavojās kā svētkiem. Vienam šā gada bullēnam bi­ja jāzaudē dzīvība, ledusskapī sakrautas galerta bļodiņas, pusdienu galdā Aldona cels teļa cepeti. Iepriekšējā gadā, aizņemta ar mācībām, Lauma nebija piedalījusies ne tal­kā, ne tās sagatavošanā. Tagad viņa sēdēja pie virtuves galda, grieza sīkos kubiciņos speķi rausīšiem, mizoja sī­polus, putoja olas, sakūla sviestu.

Vakarā tīksmīgi izstiepās uz sava dīvāniņa ar iegulēto bedrīti viducī. Tīrie, saulē un vējos žāvētie palagi dvesa svaigumu, skurbi smaržoja narcises. Beidzot viņa bija pa­visam viena. Kaut palātas biedrenes bija klusas, saticīgas sievietes, viņu bija traucējusi nemitīgā svešu cilvēku klāt­būtne. Laikam esmu baigā individuāliste, Lauma par se­vi nodomāja. Nedod Dievs kādreiz nokļūt cietumā, kur nav ne mazākās iespējas pabūt vienatnē, kur apkārt ne­mitīgi beržas un trinas citi cilvēki. Viņa gan nedomāja, ka izdarīs ļaunprātību un tiks cietumā. Bet varēja taču uz aizdomu pamata, kā Valdi. Ak, šis Valdis. Viņa laikam ne­tiks vaļā no domām par viņu. Pienācis laiks rīkoties. Rīt viņa mīlīgi uzsmaidīs Indulim, iesaistīs viņu sarunā, dos dažus mājienus. Ka varētu abi aizjāt līdz jūrai, Kārļa on­kulis zirgu neliegs. Protams, kad viņai abas kājas būs ve­selas, bet tik ilgi var paciesties. Galvenais - piesaistīt vi­ņa uzmanību.

3.

Sestdienas rīts atausa padzestrs, bet saulains. Tikko Aldona un Marģers paguva lopiņus sakopt, kad Puisiku pagalms sāka pildīties ļaudīm. Cēzars pat nemēģināja ap­riet, labi tos pazina. Bija sapulcējušies gandrīz visi ciema iedzīvotāji, vienīgi Elvīra palikusi mājās. No Lūrikiem savā mašīnā Līviju un Jāni atvizināja viņu dēls Elmārs, jauns puisis šaudīgu skatienu. Melisai un Vilim līdzi atte- cēja Raitis. Arī abi vecie vīri Sergejs un Kārlis bija klāt. Kad Zigrīda posās uz talku, Indulis iebilda, ko viņa tur darīšot? Viņš cerēja Laumu satikt, meitene droši vien pārvesta no slimnīcas. Kaut acu skatienu uzmest, dažus vārdus pateikt. Mātes klātbūtne, kā parasti, traucēs. Bet Zigrīda nebija atrunājama, viņai taču jāredz viss, kas tu­vākā apkārtnē notiek. Tā viņi abi devās uz Puisikiem.

Pirms darba sākuma Aldona aicināja brokastīs. Veltīgi Indulis raudzījās apkārt, Laumas nebija. Viņš izjuta pa­teicību mātes ziņkārei, kad tā noprasīja Aldonai, kā mei­tai ar veselību.

- Paldies Dievam, labi, - Aldona atteica. - Galva vairs nesāp. Saaugs arī kauli. Mācās uz kruķiem lēkt. Vienīgi žēlojas, ka māsiņa, brūci tīrīdama, galvas vidū matus iz- cirpusi. Būšot vai parūka jāgādā. Es teicu: ķemmē šķēr­sām pāri vai sien drāniņu.

- Jauniem cilvēkiem lūzumi ātri sadzīst, - Zigrīda ap­stiprināja. - Gan kāzās varēs dancot.

- Kas zina, kad kāzas būs. Dancos pirms tām. Lauma par studēšanu domā. Tūlīt pēc vidusskolas neaizgāja tā­lāk mācīties, teica, gribot smadzenes atpūtināt.

To, ka Valdis bija prātu sajaucis, Aldona noklusēja. Tas Zigrīdai nav jāzina.

Pēc brokastīm Marģers ierādīja darbus. Vecie aploka stabi jāizrok, jāpārnes uz citu vietu, kur tos atkal raka ze­mē. Iepriekš noņēma dzeloņstieples, satina rituļos, uz­krāva ratiņiem un aizstūma uz jauno vietu. Tur atkal pienaglos.

Tie bija smagi darbi, ko strādāja vīrieši. Sievietēm Marģers uzdeva cūkām vasaras mītnes iekārtot, atvestos salmus pa būdām sadalīt. Rokas viņām kustējās ātri un mēles arī.

- Ir gan Puisiku saimnieks gudrinieks, - teica Zigrīda, atnesto salmu klēpi izlīdzinādama. - Sacīja, veco aploku uzaršot un tajā audzēšot lopbarības kāpostus. Zemi cūkas krietni samēslojušas.

- Jā, kas tādam nekait, - nīgri novilka Līvija. - Pašam divi traktori. Vecais beloruss vēl tīri labs, bet vajadzēja to importa! Kad ar tehniku pilna sēta, tad var gudrs būt. Mācēja no kolhoza to labāko pievākt. Pajas no vecīšiem par sviestmaizi atpirka.

- Kas tev liedza? - iejaucās Melisa. - Jūs ar Jāni savas pajas šņabī pārvērtāt, aiz stūra iztecinājāt.

- Ūja, ko nu kod kā tāda lapsene. Pati esi labā! Es fer­mā vairs nestrādāju, nevarēju labākās govis sev pievākt kā tava māte. Tās tika tev. Bet ko tas deva? Tikpat Vilis tavu saimniecību putina laukā. Dzeršana nav lāga lieta, tas tiesa. Bet slinkums vēl ļaunāks. Dzērājs izguļ pohas, ir atkal skaidrs un strādā tālāk. Bet no slinkuma mūžam vaļā netiks. Ko tu viņu pieturi?

- Tev viegli runāt, - Melisa nopūtās. - Laukos bez vī­rieša tikpat kā bez rokām. Tā nav, ka viņš neko nedara. Siltumnīciņu uztaisīja. Būs mums šogad savi tomāti. Nā­ca Marģeram palīgā šīs pašas būdas pārvietot, drusku no­pelnīja, Marģers nav skops.