Milda Geidāne - Puisiķciems

- Nu nē, - Elvīra atteica. - Tā kā uz mēles tie vārdi bi­ja, bet laikus noriju. Kam lieki baidīt? Gan tāpat uzzinās.

- Kāda tev rādās jaunā kaimiņiene?

- Grūti pateikt. Man netikās, ka par Aldonu tā izrunā­jās, prasīja, vai šī slaucēja bijusi. Laikam par sevi domā, ja no Rīgas, tad dikti smalka dāma. Un pļāpīga arī. Es tev teikšu, veselu romānu par savu dzīvi izstāstīja. Kā vīrs šo piekrāpis. Dēls arī esot, abi Jēčos saimniekošot. Lai vi­ņiem veicas!

Dai bog! - Sergejs noteica.

2.

Lauma bija manījusi mātes nīgro skatienu, kādu tā vi­ņai uzmeta vakar pie pusdienu galda. Tēvs bija pieminē­jis Valda vārdu, un viņa laikam nosarka. Tātad Valdis at­kal Māliņciemā. Prieks un niknums uzmutuļoja reizē. Prieks par to, ka atkal varēs satikt un viss būs kā pērna­jā vasarā. Niknums uz māti un citiem, kuri tik daudz un ļauni savās mutēs bija zelējuši Valda vārdu. Vai vienu lai­ku arī viņa nedomāja tāpat? Ja būtu cieši ticējusi Valda bezvainībai, tad taču censtos tā pusgada laikā sastapt, apciemot, kādu paciņu iesūtīt.

Lauma cietumu bija redzējusi tikai filmās, viņa nesa­prata, ar ko tas atšķiras no iepriekšējās izmeklēšanas izolatora. Laikam tas pats vien bija. Valdis tiesas zālē iz­skatījās tik vājš, nonīcis, viņai kļuva tā žēl.

Kad pienāca pavēste Laumai ierasties tiesā kā liecinie­cei, māte kliedza un brēca, ka viņa apkaunojot godīgo Dreimaņu vārdu, ar noziedznieku pinusies. Lai nedomā­jot aizstāvēt.

"Es teikšu tikai to, ko labi zinu!" Lauma bija atcirtusi. Nē, viņa nevienam nestāstīs par mīļajiem vārdiem, glās­tiem, tuvības mirkļiem. Tas bija viņas un Valda noslē­pums. Viņš bija teicies Laumu par sievu ņemt, tikai savs miteklis jādabū. Imants solījis kokzāģētavu paplašināt, blakus galdniecībai izbūvēt dzīvojamās telpas. Puisikos viņš negribot dzīvot, ar tik šerpu sievasmāti nespēšot sa­tikt. Lauma atzina, ka tā taisnība, arī viņa brīžam neva­rēja ar māti saprasties. Lauma bija domājusi studēt, lai tiktu no mājām prom. Ar Valdi atnāca mīlestība un citādas domas. Lauma pat nemēģināja kādā augstskolā iesniegt dokumentus.

Tiesā Lauma liecināja, ka patiešām Valdis Kadegs braucis pie viņas ciemos, viņi draudzējušies. Protams, vi­ņa zināja, ka Valdis izcietis sodu par zādzību. "Vai cilvē­kam, kas vienreiz pakritis, vairs neļaus piecelties?" - vi­ņa bija iesaukusies un saņēmusi asu norādījumu: "Šeit jautājam mēs."

Jā, Valdis Kadegs bijis tai novembra svētdienā pie vi­ņas Puisikos, aizvedis uz pilsētu, viņi aizgājuši uz kino, pasēdējuši kafejnīcā.

Kadegs pārvedis mājās un tūlīt steidzies prom, sācies sniegputenis, laukā jau satumsis. Teicis, netīkot tādā lai­kā braukt, bet jātiekot vēlreiz uz pilsētu, jāsatiek draugs Gunārs.

Gunārs liecināja: Kadegs ieradies pie viņa ar vairāku stundu novēlošanos, kad neviens vairs negaidījis. Pāris kilometru pirms pilsētas moskvičs bija ieslīdējis grāvī. Sa­viem spēkiem Kadegs to nevarējis izvilkt. Gaidījis ilgi, pā­ris stundu, pa šo ceļu tik vēlā rudenī maza kustība. Kad beidzot parādījusies viena mašīna, nevis lūdzis, lai palīdz izvilkt, bet vienīgi, lai paziņo ceļu policijai. Varbūt vāģītis sabuktēts, bet tas apdrošināts.

Tiesā nolasīja arī ceļu policijas protokolu. Tāds negadī­jums noticis, bez smagām sekām. Alkohols Valda Kadega asinīs netika atrasts. Viņš pat administratīvo sodu nesa­ņēma.

Nebija iespējams precīzi noteikt, kurā stundā slepkavī­ba notikusi. Ekspertīzes spriedums - svētdien vai pirm­dienas rītā.

Līķi atrada pēc vairākām dienām. Lauma bija nodrebē­jusi, dzirdēdama, ka Zaņa onkuli nosauca par līķi. Proku­rors iebilda: kaut lieciniece Lauma Dreimane apgalvo, ka Kadegs aizbraucis pilsētas virzienā, ne uz to pusi, kur at­rodas Jēču mājas, ir vēl otrs ceļš caur poligonu, kas viņai nebija redzams. Arī pa to var nokļūt Jēčos. Kadegs varē­ja aplaupīt un noslepkavot veco vīru un nemanīts tikt atpakaļ uz lielceļa, kur izraisīja šķietamu avāriju, tā sa­gādādams sev alibi. Advokāts pret to iebilda, tas neesot iespējams! Kadegam piepeši parādījās lielāka naudas summa? Viņš taču strādāja Krauzes zāģētavā, pelnīja. Ja cilvēks taupīgi dzīvo, var sakrāt dažu mēnešu laikā. "Kur pierādījumi Kadega vainai?" advokāts jautāja. Lauma klausījās, kaut maz saprata par netiešajiem pierādīju­miem, ar kuriem tomēr esot par maz, lai piespriestu sodu.

"Pierādījumu trūkuma dēļ par Zaņa Vidiņa slepkavību un laupīšanu aizdomās turētais Valdis Kadegs tiek attais­nots," tāds pēc pārtraukuma bija tiesas spriedums.

Prieka asaras liedama, Ligita Kadega turpat zālē me­tās dēlam ap kaklu, šķita, nožņaugs savos apkampienos. Tūlīt viņu apskāva un uz abiem vaigiem nobučoja Sūru­mu Daiga. "Brālīt, man tāds prieks!" viņa gavilēja. "Tu esi zelta meitene," Valdis viņu uzslavēja. "Paldies par piegādātopaiku. Tā noderēja." Laumai klāt viņš nepienā­ca. Tad viņi aizgāja, visi Sūrumi un Kadegi. Droši vien pie Elmāra.

Mašīnu stāvvietā aiz autoostas Laumu gaidīja vecāki. Aldona tūlīt gribēja zināt, cik gadu Valdim piespriests.

- Attaisnoja. Pierādījumu trūkuma dēļ, - Lauma stru­pi atteica. Viņai negribējās runāt. Kādēļ Valdis nepienāca klāt, pat nesasveicinājās?

- Glumš kā zutis, izlocījās, - Aldona nīgri noteica. - Tā ka tu ar viņu vairs nepītos. Sito kaunu! Mūsu meitas vār­du pa tiesām vazā. Ja viņš vēl savu kāju Puisikos spers,' ar sūdainu koku iztriekšu!

- Arī es negribētu Valdi sev par znotu, - rāmi noteica tēvs. - Tikt rados ar Sūrumiem un Kadegiem, tas nav gods.

- Tā būtu vislielākā blamāža, - māte cieti noteica, un vairāk viņi par Valdi nerunāja. Līdz vakardienai, kad tēvs viņa vārdu pieminēja.

Kopš tiesas dienas jau divas nedēļas aizritējušas. Tur, zālē, savu radu ielenkumā, Valdis laikam nevarēja viņai pienākt. Bet pēc tam? Tagad? Nekur tālu nav aizgājis, te­pat Māliņciemā pie Krauzes Imanta strādā. Varbūt mēģi­nājis Laumu sastapt un vecāki aizdzinuši? Nav taču ie­spējams, ka viņš aizmirsis pērno vasaru! Viņai bija jāuz­zina patiesība!

Viņa pārģērbās, aizgāja uz stalli, atraisīja Dūju no ķē­des, priekštelpā nocēla no vadža seglus, uzlika tos ķēvei mugurā. Tā nepacietīgi dīžājās, nāsis caur durvju

Lauma stingrāk satvēra pavadu.

spraugu saoda spirgto pavasara gaisu. Māte pašlaik lopu virtuvē mašinēja pienu, viņa nedzirdēs, uz kuru pusi no­dunēs Dūjas kājas. Tēvs vēl nebija atgriezies no sava ik­nedēļas pilsētas brauciena.

Nepacietīgi Lauma iecirta papēžus Dūjas sānos, un zirgs aizlēkšoja gariem stiepieniem. Abpus ceļam kuploja kārklu krūmi, pacēlās vītoli, baltu, mīkstu pūpoliņu no­sētiem zariem. Drīz tie uzziedēs dzelteni, un tajos dūks bites.

Aiz Ģīgārn Lauma iejāja mežā, kas stiepās līdz pat Mā- liņciemam. Priežu silu nomainīja jauktu koku mežs, kur vietām augstas kā baznīcu torņi pacēlās egles, pletās la­pu koki un vietām bija lazdu audzes. Bagātos rudeņos vi­ņi brauca šurp riekstot. Pie Māliņciema ceļa kreisajā pu­sē mežs atkāpās, tālāk bija klajumā izkaisīti māju pudu­ri. Lielajam lopkopības kompleksam blakus uzcelta balto ķieģeļu divstāvu māja. To kolhoza laikā uzbūvēja lopkop­jiem dzīvošanai un nosauca par Kļavām. Tikai pašas kļa­vas aizmirsa iestādīt, un ēka šķita kaila. Māliņciema kla­jums pletās līdz šosejai, kas, nelielu līkumu mezdama, ie­griezās Lūžnavas centrā. Lauma pagrieza zirgu uz Māliņ­ciema pusi, padrāzās garām Kļavām un nonāca pie žoga, kas apņēma zāģētavu.