Milda Geidāne - Puisiķciems

- Tā māte pārāk enerģiska. Dēls nemaz pie vārda ne­tiek.

- Un labi, ka enerģiska. Tāda varbūt Jēčos nepazudīs. Veco Vidiņu laikā tur viss paputējis. Nebija viņiem, dēļ kā censties. Cilvēki bez bērniem tikpat kā koki bez atvasēm. Nocērt, un pagalam, jaunais vietā nepaliek.

- To tu pareizi pateici, - Aldona apstiprināja un devās uz saimniecības ēku, lai ķertos pie sava darba - piena iz- malšanas. Marģers aizgāja apskatīt tīrumus. Dienas vi­dus viņam brīvs, cūkas ēdināja divreiz dienā. Vienīgi pie mazajiem sivēniņiem jāpiestaigā biežāk.

Savu darbu beigusi, traukus nokopusi, Aldona gāja pā­ri pagalmam, kad atkal uz ceļa piestāja Apogu mašīna. Zigrīda piesteigusies stāstīja, cik labi viņiem veicies. Pa­sūtījuši galdniecībā logus, pāris ķeblīšus, plauktus virtu­vei, tie vecie esot galīgi ķirmju sagrauzti. Noskaidrojusi, ka gaterī var dabūt sausus nomaļus, viņiem tie ļoti, ļoti vajadzīgi. Jau šodien pat. Ja Puisiku saimnieks varētu vienu kravu atvest? Viņa redzot, šajā mājā traktors ar vi­su piekabi. Indulis brauktu līdzi, lai iekrautu. Kad Aldo­na vilcinājās atbildēt, viņa teica, par velti jau negribot, vi­ņa samaksās.

- Jā, degviela dārga, viss sējas laiks priekšā, - Aldona gausi novilka. - Naudas mums pašlaik nav. Pēdējo šorīt iedevu Laumai priekš cālīšiem. Pēc pāris nedēļām pārdo­sim sivēnus un tad - kuru latu ieņemsim, tas tūlīt jāiz­dod. Sēkla, minerālmēsli, degviela, kombikorms, trans­ports. Smagās mašīnas mums nav.

Zigrīda, kabatā pagramstījusies, izvilka naudaszīmi un iespieda Aldonai saujā. Viņa gāja pasaukt Marģeru.

Kad Aldona kāpa pāri slieksnim, Zigrīda, nokomandē­jusi Induli, žigli ietecēja līdzi. Viņa gribēja zināt, vai Lau­ma dabūjusi cālīšus. Jā, pārveda trīsdesmit pūkainīšus, Aldona strupi atteica. Zigrīda vēlējās tos apskatīt.

- Nē, Laumai netīk, ka viņas bērniņus traucē, - Aldo­na papurināja galvu. - Mums saimniecības ēkā ir lopu virtuve, kur viņa iekārtojusi apsildāmu kasti. Tur tie zem lampām atpūšas no tālā ceļa.

- Jā, jā, tā laikam ir, - Zigrīda piekrita. - Bet, kad pa­augsies, tad gan labi būtu redzēt, kā viss iekārtots. Man ļoti gribas savas vistiņas. Lauku olas ir tik diētiskas.

Aldona pasmīnēja un paņēma grozu, kurā bija sames­tas izmazgātas, cauras zeķes, salūkoja kamolu dzijas, lā­pāmo adatu un apsēdās pie loga. Nekad šim darbiņam ne­atlika laika. Nu bija brīdis, kad varēja kustināt reizē pirk­stus un mēli. Zigrīda ar savu krēslu iekārtojās blakus.

- Kā jūs, pilsētniece, iedomājāties nākt uz laukiem? - Aldona pavaicāja. - Pašlaik te ir ļoti grūti. Ja gribi virs ūdens noturēties, sūri, grūti jāstrādā. Ja es mācētu kaut ko citu kā tikai lopus kopt, meklētu darbu pilsētā. Kāpēc jūs to pamētāt?

- Tas tāds garš un bēdīgs stāsts. Bet visumā, kas es par pilsētnieci? Rīgas nomalē piedzimu, izaugu Ziepniekkal- nā. Bija tur vecākiem neliela mājiņa, savs dārziņš. No bērnu dienām man patika tajā rušināties. Pašiem savas zemenes, cukurzirņi, puķes. Tad sāka būvēt tās dzelzsbe­tona bluķa mājas. Mūsu mājiņu noplēsa, dārziņu, visu, visu. Par to iedeva dzīvokli. Akmens sprostā, kā Brigade- re kādreiz rakstīja. Es vasarās, atvaļinājuma laikā, brau­cu pie māsīcas uz laukiem, tur bija skaisti. Iemācījos pat govi slaukt. Jūs sakāt, būs grūti jāstrādā? No darba ne­baidos. Visu mūžu esmu strādājusi. Tiesa, ne smagi. Vai­rāk ar pirkstiem. Mācīju meitenēm proftehniskajā skolā šūšanu un apģērbu modelēšanu.

- Tad jau jums lielisks amats! - Aldona iesaucās. - Ar tādu var krietni nopelnīt. Visos laikos.

- Kādreiz tiešām varēja, ne tagad. Nabagi par santī­miem savas drēbes nopērk humpalu bodēs, bet bagātās dāmas… Tām vajag glaunos salonus. Nesūdzos, bija man savas kundes. Bet tolaik, kad man vēl piederēja sava ista­ba. Ak, Dreimaņa kundze, ja jūs zinātu, kādu cūcību nostrādāja mans vīrs, nu jāsaka, bijušais. Viņš vienā rūp­nīcā bija inženieris normētājs. Ko tur normēja, vēl šodien nezinu. Pārstrādājies neizskatījās. Kā tika pensijā, pazi­ņoja - šis baudīšot saulainās vecumdienas. Augām die­nām uz dīvāna gulšņāja, televizorā blenzdams, pa reizei kādu krimiķi palasīja. Es, pensionāre būdama, vēl trīs ga­dus nostrādāju, naudiņu iekrāju, tagad tā noder. Bet Jā­nis tikai zināja pūst par grūtiem laikiem. Kad tie vieglie bijuši? Vai toreiz, kad cukuru un ziepes uz taloniem de­va? Kad es pusi nakts rindā stāvēju, lai bleķa vāciņus kompota burkām dabūtu? Jūs tak atceraties tos laikus?

- Jā, atceros gan, - Aldona piekrita. - Bija vēl trakāk.

- Bet nu nāks tas galvenais, - Zigrīda turpināja stāstīt. - Rudenī saņēmu no māsīcas vēstuli. Lūdza, lai braucot palīgā. Viņi izaudzējuši un nokopuši milzīgu kartupeļu lauku. Nu darbs pie pārlasīšanas un safasēšanas maisos. Nevarot strādniekus dabūt. Tie ļautiņi brēc, ka laukos bezdarbs, bet strādāt paši negribot. Kaut kādus dzērājus un klenderus māsīca neņemot. Pateicu Jānim. Šis ar ro­kām, kājām pretī. Neiešot lauku budžiem kalpot. Pado­mājiet, cik tas sociālisms šim dziļi kaulos iesēdies! Meitai pašai sava dzīve, tai pat neteicu. Bet Indulim tolaik nebi­ja pastāvīga darba. Viņš inženieris pa elektrības līniju. Tā mēs abi aizbraucām. Pateicu vecajam, ka atgriezīsimies pēc divām nedēļām. Bet iznāca tā, ka visu paveicām un pārbraucām ātrāk. Es vēl paguvu māsīcai no divām ve­cām kleitām vienu jaunu uzšūt. Sadeva mums produktus, no autobusa izkāpām, apkrāvušies kā ēzeļi. Zvanīju Jā­nim, lai atbrauc pretī. Telefons klusēja. Nodomājām, lai­kam nav mājā, ņēmām taksi. Bet dzīvoklī netiku iekšā, kaut man sava atslēga. Otra bija iekšpusē. Zvanījām, dauzījām durvis. Tikai, kad sāku kliegt, iešu pie sētnieka, lai uzlauž, vecais durvis atslēdza. Bet kāds viņš izskatī­jās, ka tu, mī un žē! Neaizpogātu bikšu priekšu, sapinkā­tiem matiem, zili riņķi zem acīm, dzeltens kā nebalināts

audekls. Man tūlīt bija nelabas aizdomas. Pagrūdu šo sā­nus un metos savā istabā. Kā tad - manā gultā, līdz nejē­dzībai savandītā, pliks sievišķis. Sakiet, ko jūs darītu ma­ini vietā?

Grūti iedomāties. Tāda situācija manā dzīvē nav bi- liisi. Un laikam arī nebūs, lai nedod Dievs. Bet, ja tā, ja Marģers ko tamlīdzīgu - laikam izsviestu viņus abus lau- kli, Aldona domīgi runāja.

Es gāzu pa purnu. Vienam un otram. Šī bimbodama vāca kopā lanckarus, aizvilkās prom. Indulis, viņš tāds jutīgs, no tās dienas ar tēvu vairs nerunāja. Savas man- tas ienesu Induļa istabā. Iesniedzu tiesā prasību. Izšķīra, mantu sadalīja. Jānim palika dzīvoklis, man - mašīna. Drīz pie viņa ievācās tā šļuha. Man virtuvē vairs vietas nebija. Vecais ērms, seksa filmas pa naktīm skatīdamies, bija galīgi nojūdzies. Šai klāt vien spiedās. Man pateica - es vairs asinis uzsist nespējot. Kas man atlika? Tikt prom. Par Jēču mājām uzzināju nejauši. Satiku bijušo darbabiedreni Rasmu, izstāstīju savas bēdas. Viņai vecā­ki šajā pagastā, vai pazīstat Bormaņus, Ilzi un Pēteri?

Kad Aldona noteica, jā, zinot, Zigrīda turpināja stāstīt. ' Rasma teikusi - jūras tuvumā stāvot tukša māja, vecītis nomiris, mantinieku laikam neesot. Viņš tādā savādā nā- > vē miris, kā tur īsti bija?

- Nebija nekā savāda, - Aldona atteica. - Vecs cilvēks, pienāca mirstamā reize. Viens pats dzīvoja, tādēļ atrada tikai pēc dažām dienām. - Viņa nolika salāpītos zeķu pā­rus grozā, piecēlās, paskatījās pulkstenī un iesaucās: