Milda Geidāne - Puisiķciems

Policija, izmeklētāji, visi te brauca, izprašņāja. Neko vairāk viņa nezināja teikt, kā tikai, ka bijis jau auksts, kad atradusi. Nevienu aizdomīgu cilvēku viņa nebija ma­nījusi. Sniegs un vējš pēdas bija nolīdzinājuši.

Žaņa nāve satrauca visu Puisiķciemu. Kurš nelietis spēja nogalēt kluso, miermīlīgo Vidiņu Žani? Viena auss viņam bija pārsista lēģerī, otras dzirde pavājinājās ve­cumdienās. Runājot bija gandrīz jākliedz. Kā Elziņa to spēja? Laikam bija pieradusi. Kad Elziņa nomira, viņš dzīvoja pavisam vientuļi. Pagasta vecākais bija izgādājis Žanim vietu pansionātā, kārtoja dokumentus. Tikai lo­pus vispirms vajadzēja pārdot.

Pērnvasar Puisiķciemā ar pelēku, vecu moskviču parā­dījās Kadegu Valdis. Lūrikos viņam krustmāte, un Drei- maņiem izaugusi tik smuka meita… Aldonai tas nepati­ka, Elvīra labi zināja. Valdis ziemā no cietuma bija pārnā­cis, pāris gadus nosēdējis par veikala apzagšanu. No ska­ta bija glīts, runīgs, izveicīgs puisis, tādi meitenēm patīk. Rudenī, padzirdējis, ka Žanis uz pansionātu taisās un meklē pircēju saviem lopiem, pieteicās palīdzēt. Atveda uz Jēčiem uzpircēju, un drīz visi lopiņi - govs, gotene un pusducis aitu - tika salādēti smagajā mašīnā un aizvizi­nāti prom. Žanim tika prāvs naudas žūksnītis. Bet pēc nedēļas Elvīra viņu atrada mirušu. Kā eksperti atzina - saņēmis no mugurpuses sitienu ar cirvi. To atrada, kad pirmais sniegs nokusa, pavisam netālu, ceļmalas grāvī ie­sviestu. Kādus pirkstu nospiedumus tur vēl varēja mek­lēt? To vispār nekur nebija, laikam nelietis ar cimdiem rokās rīkojies.

Iepriekšējā piektdienā Žanis bija manīts Lūžnavas vei­kalā kopā ar Valdi tukšojot alus pudeles, pēc tam vairāki cilvēki redzējuši, ka Valdis viņu iesēdina autobusā un ve­cītis smaidīgs viens pats aizbrauc mājās. Sniegs uznāca svētdien ap pusdienas laiku, sniga vēl pirmdien, tikai tad norima. Kad Valdi pratinājuši, viņš apgalvojis, ka par pa­līdzību lopu pārdošanā Žanis šim iedevis piecīti un iz­maksājis pāris aliņus. Pēc tās dienas vairs neesot Žani re­dzējis.

Aizdomas radās, kad Valdis beidzot samaksāja bijuša­jam īpašniekam par mašīnu. Kur piepeši ņēmis naudu? Valdis apgalvoja - no algas ietaupījis. Izmeklētājs negri­bēja ticēt. Tomēr Valda vainu neizdevās pierādīt. Varbūt tādas vispār nebija? Pakritušu vienmēr vieglāk sist.

Diezin kādi cilvēki ienākuši Jēčos dzīvot? Visu garo pa­vasara dienu Elvīra mocījās neziņā. Viņu ciemā, tālu no pagasta centra, tas bija notikums. Gan no Aldonas uzzi­nās, ja reiz Marģers traktoru devis. Pašai turp aiziet? Nu nē, kā viņa bāzīsies virsū svešiem cilvēkiem?

Elvīras neziņa tika izkliedēta jau nākamajā rītā. Tikko viņa bija uzlikusi uz plīts katlu ar rūgušpienu, kad Rika sāka spalgi riet. Izgājusi laukā apsaukt suni, Elvīra re­dzēja, ka tuvojas neliela auguma apaļīga sieviete. Iesirmi mati, mugurā viņai bija pelēka, spīdīga vējjaka, kājās brū­nas velveta bikses un melni zābaciņi. Soļoja žiglā gaitā.

- Labdien! - svešā uzsauca. - Es no Jēčiem. Zigrīda Apogs. - Viņa pasniedza mazu, stingru plaukstu. - Man stāstīja, jūsu mājā varēšot pienu nopirkt.

- Jā, jā, varēs gan. Mani sauc Elvīra. Nāciet uz iekšu! Nebaidieties no Rikas, viņa nekož.

- Es nebaidos. Zinu, kolliji nav nikni. Skatos, tādi kup­li sāni. Vai nav drīzumā bērniņi gaidāmi? - Zigrīda bija uzmetusi sunim vērīgu skatienu.

- Kā tad. Puisiku Cēzars tas vainīgais.

- Tas lielais vilks? Skaists suns. Vakar redzēju. Bet jū­su sunīte vēl skaistāka. Kad būs bērniņi, vai varēšu vie­nu dabūt? Lai jauktenītis. Man Jēčos suns vajadzīgs. Kas lauku māja bez suņa?

- Taisnība. Katrā mājā vajadzīgs suns. Vecā Zaņa Rek- sis bija pasācis pa mežu klaiņot, mednieku bisei pa šāvie­nam trāpījies, tā Jēči bez suņa pērngad palika.

Runādamās viņas bija iegājušas virtuvē. Pamājusi Zig­rīdai, lai sēžas galda stūrī uz ķeblīša, Elvīra sāka rīkoties pie plīts, apmaisīja sasildīto pienu, uzlika virs spaiņa kās- tuvi ar ieklātu marles drāniņu, nolēja, lai notek sūkalas. Zigrīda aplaida apkārt skatienu. Arī Ģīgās bija liela, pla­ša virtuve, taču te nevaldīja tāda spodrība kā Puisikos. Kādreiz gaišzaļi krāsotās sienas bija nokūpējušas pelēkas.

Piesēdusi Zigrīdai pretī, Elvīra sāka iztaujāt, kā Apoga kundze sadomājusi nākt uz Jēčiem dzīvot, vai viņai liela ģimene. Elvīrai gribējās uzzināt visu sīki. Tas bija kā aiz­raujošu grāmatu lasīt. Pašas dzīve tik vienmuļa, bez no­tikumiem. Noklausījusies līdz galam, piebalsojusi, ka Zigrīdas vīrs tiešām nostrādājis cūcību, Elvīra atnesa no pieliekamā kambara piena kannu, pielēja Zigrīdas burku. Ielika plēves maisiņā visu sasildīto biezpienu, izcēla no ledusskapja litrīgu krējuma burku. Lai ņemot, maksu ne­vajag. Abiem ar vīru pensijas, lopiņu pilna kūts. Pa reizei no pilsētas atbraucot radu bērni, tie savācot piena pro­duktus. Lai Zigrīda nākot arī citudien, viņa vienmēr ielie- šot pieniņu.

- Paldies, paldies, par labo sirdi! Vai jums savu bērnu nav? - Zigrīda ievaicājās, samulsusi no negaidītās laipnī­bas.

- Nav gan, - Elvīra nopūtās. - Es vēlu apprecējos, pie atraitņa izgāju. Sergejs te bija meža darbos atbraucis. Pēc tās lielās vētras. Viņam bērni Krievijā. Reti var tikties. Ceļš dārgs, vīzas tagad vajadzīgas. Mēs te bijām divi bez­bērnu pāri. Elziņa savu mīlestību no Sibīrijas sagaidīja, bet abi jau bija gados, tā bez bērniem palika. Elziņa pir­mā nomira, dabūja smagu gripu, sirsniņa neizturēja, Ža­nim tas bija smags trieciens. Jēčos ir cilvēki miruši, Bišu Kārlis saka, tādās vietās paliek negatīvā enerģija. Paru­nājiet, lai viņš to noņem, Kārlis prot. Tāpat kā āderu vietas uzrādīt.

- Bišu Kārlis? - Zigrīda pabrīnījās. - Diemžēl nepazīs­tu.

- Tā viņu iesauca vēl kolhoza laikā, kad par bitenieku strādāja. īstenībā viņš ir Indriksons. Ceturtdienās ap vie­niem dienā pie autobusa pieturas piestāj autoveikals. Mēs tur ejam iepirkties. Tur varēs Kārli sastapt. Viņš ir labs cilvēks.

- Par negatīvo enerģiju nezinu teikt, bet blusu gan tur daudz.

- Kārlis zina arī blusu vārdus. Izdzīs. .

- Patiešām? Tas ir interesanti. Bet ko kolhoza laikā strādāja Puisiku saimniece? Vai par slaucēju? Viņa teica, cita nemākot, kā tikai lopus kopt.

- Viņa bija galvenā zootehniķe! - Elvīra, mazliet aiz­vainota, iesaucās. - Akadēmiju beigusi. Un Marģers lopu dakteris. Tādēļ viņiem ar saimniecību veicas. Abi gudri un strādīgi. Viņi no Breša zemniekiem. Paši pirmie paņē­ma zemi. Kad vēl pāri ceļam tas poligons bija. No centra pārnāca uz Puisikiem. Aldona tajos izaugusi. Kaut tie ne­kad nav piederējuši viņas vecākiem. Tās bija baptistu slu­dinātāja Tomkalna mājas. Tas pamanījās ar visu ģimeni vācu laikā tikt prom. Laikus, kamēr te vēl nevārījās tas katls. Austrālijā esot nomiris, bērni par angļiem palikuši. Viņiem Puisiku nevajag. Vai ievērojāt ēku drupas iepretī Jēčiem, ceļa malā? Tur bija baptistu saiešanas nams. Bla­kus skola. Mazā, četrgadīgā, bet mūsu ciema bērniem pietika. Es tajā tiku mācījusies, vēl pirms kara.

- Tas bija interesanti, ko jūs pastāstījāt, - Zigrīda cēlās kājās. - Bet nu ilgāk vairs neaizkavēšu. Vēlreiz paldies par visu. Bet vienu sunīti noteikti man atstājiet!

- Jā, jā, - Elvīra apsolīja. - Varēsiet izvēlēties. Tos ci­tus māsas dēls iztirgos, viņam uz to ķēriens.

Zigrīda bija prom, un ienāca Sergejs, nesdams kanniņā bērzu sulas. Tikai šorīt ieurbis un jau pilna. Lai Elvīra gādājot traukus, viņš urbs citos bērzos arī. Pavaicāja, vai par nosisto Zani arī pastāstījusi.