Milda Geidāne - Puisiķciems

- Vai, cik jau vēls! Man jāiet sivēniņus pabarot. Paras­ti to dara vīrs, bet, ja viņa nav…

- Man arī laiks uz mājām. Sakiet, kaimiņien, vai no jums varēsim pienu pirkt?

- Diemžēl pašlaik nav. Visu izmalu, sivēniem vajadzīgs vājpiens. Krējumu vīrs pārdos pilsētā. Jūs aizejiet uz Ģī- gām. No Elvjras pienu vienmēr var dabūt, viņai divas go­vis. Ģīgas jums paši tuvākie kaimiņi, tās mājas, kas pie lielā meža, lielceļa šajā pusē.

- Paldies par laipnību! Uz redzēšanos! - Zigrīda atkal runāja skaļā balsī, tikai par savas ģimenes likstām bija stāstījusi nedaudz pie klusināti. ___________

Aldona noskatījās, kā viņa iesēžas mašīnā, iedarbina un tā nozūd aiz ceļa līkuma. Tad viņa devās uz saimnie­cības ēku.

- Es domāju, tevi mani bērniņi neinteresē, - Lauma teica pārmezdama. - Tik ilgi varēji klačoties. Mazos ruk- sīšus pabaroju, - viņa piebilda, redzēdama, ka Aldona raugās pēc vājpiena kannas.

- Labi, meit. Bet es patiešām ātrāk netiku. Tā ciemene kratīja savu sirdi kā vecu tabakmaku. Vismaz trīs pārus zeķu tēvam pa to laiku salāpīju. Vai, ir gan smukiņi tādi brūni pūkainīši, - viņa bija pacēlusi vienu segas stūri un ielūkojās gaišajā kastē, no kurienes atskanēja sīka čiep- stoņa.

Pusdienas tajā dienā ēda pavēlu, kad beidzot pārradās Marģers. Pārmija dažus vārdus par jaunajiem kaimiņiem. Aldona pazobojās: ja Zigrīdai rokas strādās tikpat veikli kā mēle, tad viņi tālu tiks.

- Bet dēls rādās īstens mīkstmiesis, - noteica Marģers, tad ievaicājās: - Vai varat iedomāties, ko gaterī satiku? Kadegu Valdi. Krauzes Imants šo atkal darbā pieņēmis. Atradis vērtīgo kadru! It kā godīgu cilvēku trūktu.

Lauma noliecās pār savu šķīvi zemāk, taču Aldonas vē­rīgās acis pamanīja meitenes vaigos spēju pietvīkumu. Vi­ņai tas nepatika.

Arī šajā vakarā Aldona ilgi nespēja iemigt. Par jauna­jiem Jēču iemītniekiem bija radies savs spriedums, un do­mas pie tiem vairs nesaistījās. Viņu raizīgu darīja Lau­mas pietvīkums, Valda vārdu izdzirdot. Vai tiešām muļķa meitene nav izmetusi no sirds to razbainieku? Citādā vārdā Aldona viņu nespēja dēvēt.

Vēl nesen viņa bija jutusies apmierināta ar savu dzīvi, pat laimīga. Šie astoņi sūrā darbā aizvadītie gadi Puisi- kos bija devuši pirmos ieguvumus - viņai modernu piena dzesēšanas iekārtu, Marģeram - ārzemju traktoru, par kuru viņš teica, ka darbs ar to tik viegls, patīkams un āt­ri veicams. Tiesa, par to vēl bija parāds bankai, taču Mar­ģeram līdz rudenim būs ne mazāk par simts barokļu pār­dodami.

Bet kādēļ radusies tāda savāda nelaimes nojausma? Kā tumšs mākonis pamalē skaidrā vasaras dienā, negaisu vēstīdams, mācās virsū bažas. Māte aizvien Aldonu bija

Vai varat iedomāties, ko gaterī satiku? Kadegu Valdi. Krauzes Imants šo atkal darbā pieņēmis. Atradis vērtīgo kadru! It kā godīgu cilvēku trūktu.

brīdinājusi: nedrīkst cilvēks kļūt augstprātīgs, priecāties par savām veiksmēm. Nelabais to vien tīko, tūlīt nometīs tavā ceļā vislielāko sprunguli, tu kritīsi uz tā, un grūti būs kājās tikt. Kamēr labi klājas, neaizmirsti ik dienas pateikties Dievam par viņa žēlastību. Mūžīgajā darbu steigā un nevaļā viņa patiešām to bija piemirsusi. Aldona sakrustoja pirkstus un klusiņām sāka murmināt: "Mūsu Tēvs debesīs…"

Bija nočukstēts "āmen", tomēr cerēto mieru un paļāvī­bu viņa nejuta. Vai tiešām liktenis gatavo kādu smagu triecienu? Viņa pagriezās sāņus, piespiedās ciešāk Marģe­ra platajai mugurai, aiz tās būs patvērums vienmēr.

Šajā līdzenumā bija tikai viens uzkalniņš, un tajā Elvī­ras sentēvi bija uzcēluši mājas, kuras nosauca par Ģī- gām. Varbūt tādēļ, ka vēji, skriedami no jūras puses, ie­ķērās koku zaros, lai atskaņotu skumīgu melodiju. Kārlis stāstīja - uz ģīgām sensenos laikos spēlējuši. Tagad šo mūzikas instrumentu vairs nepazīstot. Elvīra pat muzejā to nebija redzējusi. Bet cik viņa pa muzejiem staigājusi? Dažas reizes, kad ar kolhoza mašīnu aizveda uz Rīgu. Dienā bija muzeju apmeklējums, vakarā teātra izrāde. Ie­spaidi mājupbraucot ņirbēja gar acīm. Vēlāk pārdomājot bija grūti aptvert, kur viņa tos svešādos tēlus redzējusi - uz skatuves vai ielogotus pie kādas plašas zāles sienas? Viss mūžs kopā ar lopiņiem aizvadīts, tā bija viņas pasau­le, skaidra, saprotama.

Kādēļ viņai par to šajā pavasara rītā jādomā? Varbūt tādēļ, ka vakar no Jēču puses manīja gaisā paceļamies zi­lus dūmus? Tie nepletās plašumā, tur nededzināja pērno zāli. Dūmi kūpēja vienuviet. Elvīra neredzēja, kad tie noplaka, jo Sergejs no istabas sauca, ka tūlīt sāksies fil­ma. Kārtējā sērija taču jāredz.

Elvīra bija pasīka auguma, kalsna, stiegraina. Raibs la­katiņš apņēma sīku grumbiņu satīklotu seju.

Bija pāri pusdienlaikam, kad izdzirda traktora rīboņu. Tas bija Marģera košais zili dzeltenais riteņnieks, kas aizripoja uz Jēčiem. Elvīra pašlaik darbojās dārzā, ogulā­jiem sausos zarus izgriezdama. Viņa aizsteidzās turp, no kurienes atskanēja dobji būkšķi. Sergejs šķūņa priekšā skaldīja malku.

- Nupat Marģera traktors iebrauca Jēčos, - Elvīra pa­vēstīja. - Ar veselu dēļu kravu. Šorīt redzēju zilu mašīnī- ti. Un vakar kūpēja dūmi. Rādās, kādi iemītnieki radu­šies.

- Tā? - Sergejs pārvaicāja. - Tad jau labi. Būs mums kaimiņi.

Sergejs nometa cirvi, apsēdās uz bluķa un sāka gram­stīties kabatā pēc cigaretēm. Nikotīna nodzeltinātie pirk­sti mazliet drebēja, kad uzrāva sērkociņu. Viņš jutās pie­kusis. Vairāk nekā septiņdesmit gadu nasta spieda kād­reiz platos, tagad salikušos plecus. Bet ar malku jāpa­steidzas, kamēr dienas saulainas un vējš pagales labi žā­vē.

- Es gan tajāmājā negribētu dzīvot, - Elvīra nodrebi- nājās. - Vecais Žanis tik nelabu galu ņēma. Tas slepkav- nieks tak no cietuma ticis laukā. Neko šim nevarējuši pie­rādīt.

- Es gan tajā mājā negribētu dzīvot, - Elvīra nodrebinājās. - Vecais Žanis tik nelabu galu ņēma.

- Kas lai zina, vai Valdis bija vainīgs, - rāmi atteica Sergejs. - Tādēļ vien, ka pāris gadus cietumā sēdējis, vēl nav slepkava. Zaglis viņš ir, tas tiesa.

- Nē, ne tikai zaglis, bet ari laupītājs un slepkavnieks. Kur Zaņa nauda palika? Policija visu māju grieza riņķī, tak neatrada! - Elvīra dusmīgi attrauca. - Es to ģimeni no jaunām dienām pazīstu. Kadegu Ligita fermā miltus zaga. Kamēr Aldona viņu pieķēra. Ko no tādas mātes bēr­ni varēja mācīties? Tev viegli runāt, tu nebiji tas, kurš Za­ni atrada. Man vēl tagad tirpas pa kauliem iet. Kā viņš tur ķēķī gulēja, uz acīm nokritis!

Bija uzsnidzis pirmais sniegs, kad viņi, pulciņš Puisiķ- ciema ļaužu, stāvēja uz ceļa un nepacietīgi raudzījās uz pilsētas pusi, vai neparādīsies autoveikals. Kāds ieminē­jās, kur Žanis šodien kavējas, cits pasmējās, večuks laikam ragaviņas meklē, neatceras, kur, pērnai ziemai beidzoties, tās nogrūdis. Elvīra iedomājās, varbūt sasli­mis. Viņa tak nebija manījusi Jēčos skursteni kūpam. At­brauca autoveikals. Piepildījusi savu somu, viņa nopirka Žanim pāris kukulīšus maizes, cukura paciņu, pudeli ce­pamās eļļas, cigaretes. Sergejs pa ceļu jau nāca pretī, lai palīdzētu smago somu aiznest mājās. Viņa to atdeva un pati ar tīkliņu rokā nogriezās uz Jēčiem. Uz ceļa bija pa­bieza sniega kārta, viņa brida pa to. Pagalmā līdzens baltums, nevienas pēdas. Nelabas nojausmas pārņemta, atvēra ārdurvis, kāpa pāri slieksnim. Un tad… Elvīrai ne­gribējās to atcerēties. Brēkdama viņa skrēja pie Marģera, lai tas zvana policijai.