Milda Geidāne - Puisiķciems

Indulis pašlaik ar lāpstu kapāja cietās velēnas Jēču ārzā. Pērnā rudenī zeme nebija apvērsta, sagūlusies pa- isam cieta.

- Zini, dēls, sestdien aizbrauksim uz pilsētu, - Zigrīda ;ica, viņam pieiedama. - Tajā autoveikalā ir tikai pārti- as preces. Mums vajag pāris spaiņus, naglas, otru lāp­ai, vēl šo to saimniecībai.

Indulis atlieca muguru taisni un nomurmināja kaut ko ssaprotamu. Kopš bērnības rāts un neskaitāmus aizrā- jumus saņēmis, viņš mātes klātbūtnē aizvien jutās kls, kā sasaistīts.

2.

Lauma gulēja uz muguras, pakausi dziļi iespiedusi lilvenā. Tieši pretī atradās logs, viņa varēja vērot, kā zi- jās debesīs peldēja baltas mākoņu laivas. Tikko bija aiz- ijusi māte. Laumu baidīja šī tikšanās. Kaut nepieminē- Valdi, kaut nevaicātu, kādēļ viņa atradās pie gatera, ivs bija ieradies jau pirmajā dienā, pacietīgi gaidījis, ka- ēr kājai izdarīs rentgena uzņēmumu un pēc tam to ie- psēs. Galva jau bija sakopta un pārsaitēta, pie tās medi- ķērās vispirms.

- Nebūtu galvu satriekusi, bez samaņas gulējusi, varē- vest tevi mājās, - viņš stāstīja, kad Lauma bija apgul- ;a palātā. - Ar satricinātu smadzeņu podu kustināt ne- īkstot. Veselas desmit dienas, - viņš smaidīdams piebil-

un noglaudīja Laumas vaigus.

- Labi, meitiņ, ka vēl tā, ka tikai vienu stilba kaulu pārlauzusi. Gan vēl dancot varēsi.

Labais tētis! Neviena pārmetuma par pārgalvību, ne­viena lieka jautājuma.

No viņa plecīgā, padruknā auguma plūda rāms, apval­dīts spēks, un Lauma bija viņam pateicībā uzsmaidījusi.

Laumu pārsteidza mātes neparastā savaldība. Apvai­cājusies, vai Laumu pārāk nemoka sāpes, mierināja, gan pamazām norims. Viņa, klusiņām iesmiedamās, stāstīja, kā gūstījusi Dūju. Noķert izdevies, pati nākusi klāt, kad ar maizes gabaliņu pielabinājusi. Bet, kad gribējusi tikt seglos, jutusi, kas par svarīgu personu kļuvusi pēdējo ga­du laikā. Zemes pievilkšanas spēks turējis ciet.

Dūja palikusi nepacietīga, raustījusi pavadu. Beidzot izdevies aizvest līdz prāvam akmenim. Kad uz tā pakāpu­sies, tad gan tikusi augšā. Dūja mēģinājusi viņu nopuri­nāt, bet tas nav izdevies. Mājās laidusi lēkšiem, vēl iema­ņas neesot gluži izgaisušas. Vēlāk gan kājas sāpējušas. Vi­ņa piekrāva Laumas skapīti ar dažādiem našķiem, salika tualetes piederumus, veļu, skaļi nomutēja un aizlīgoja prom.

Laumai ārsts neļāva ne staigāt, ne grāmatas lasīt. Vi­ņa arī nevēlējās, galva joprojām truli sāpēja, it kā to kāds urbinātu. Kāju sajuta kā smagu bluķi, kas piestiprināts ķermenim. Viņa gulēja, brīžam ieklausījās pārējo slimnie­ču klusinātās sarunās, bet vairāk gan raudzījās laukā pa logu, mākoņos. Brīžam tie bija viegli un pūkaini kā zosu dūnas, citreiz samilza pelēki un paslēpa sauli. Vēl viņa varēja vērot, kā vējš šūpo priežu zarus.

Domas bieži aizklīda prom no šīs telpas, pilnas zāļu smakām un cilvēku miesas izgarojumiem. Viņa atkal bija pērnajā vasarā…

Viss sākās pavasarī. Lauma gatavojās vidusskolas beig­šanas eksāmeniem. Piepeši vienā pievakarē bija tāda sa­jūta, ka galvā iemontēts ventilators, kas nemitīgi dūc. Viņa nometa grāmatas un izgāja uz ielas. Pūta spirgts austrenis, dzīdams mākoņus uz jūras pusi. Gluži nejauši viņa sastapa Daigu, meiteni, kuras vecāki dzīvo kaimiņ­mājās Lūrikos. Abas bija mācījušās vienā pamatskolas klasē, reizē beigušas. Daiga strādāja veikalā. īsā, spīdīgā bruncītī, kas tikko apsedza sēžamvietu, platu, kuplu jaku mugurā, gariem, brūniem matiem, kas plīvoja mugurai pāri gandrīz līdz jostas vietai, Daiga nāca pretī divu pui­šu pavadībā.

- Čau, Lauma, - viņa priecīga uzsauca. - Kur iedama? Nāc bariņā. Mēs uz kafūzi, tepat aiz stūra.

Lauma piebiedrojās. Tiešām derēja kādu brīdi atslēg­ties no mācībām un gvelzt tukšus niekus. Par augumā ga­rāko, runīgāko puisi Daiga teica: mans brālēns Valdis. Otrs bija Gunārs, ko visi sauca par Gunču. Viņi drīz no­skaidroja, ka Lauma mācījusies otrajā vai trešajā klasītē, kad tie beiguši devīto, tādēļ neatcerējās.

- Lauma toreiz uz puikām vēl neskatījās, - smējās Daiga.

- Bet tagad? - galdiņam pārliecies, Valdis cieši ieskatī­jās viņai acīs. Lauma juta, ka vaigos iesitas karstums. Ne­atradusi trāpīgu atbildi, viņa samulsa. Bija tīkami sajust šos skatienus.

Viņi visi četri bija izauguši vienā pagastā, mācījušies vienā skolā, viņiem bija kopīgi paziņas, sarunu pavediens ritēja viegli. Tērgāja, skaļi smējās. Lauma dzēra kafiju, ēda kūciņas, bet konjaka glāzītei baidījās pieskarties. Ti­kai, kad Daiga pazobojās, ka mamma laikam Laumiņu joprojām turot stingros grožos, saspītējās un steigšus iz­tukšoja glāzīti. Stiprais, neierastais dzēriens pasvilināja rīkli, acīs sasprāga asaras. Otro glāzīti viņa dzēra lēnāk, uzmanīgāk. Šis nebija tēva pašraudzētais ābolu vīns vai alus, ko dažkārt bija iebaudījusi.

Tad viņi aizgāja līdz upes malai, vēroja kuģus, pļāpāja. Lauma mācījās smēķēt un tomēr neiemācījās, pārāk stip­ri bija jāklepo. Kad Valdis, zem rokas saņēmis, aicināja nākamā sestdienā kultūras namā uz dejām, viņa labprāt piekrita. Pēc balles Valdis viņu pavadīja caur šauro ieliņu režģi līdz namiņam, kur vecāki pensionēta jūrnieka ģime­nē viņai īrēja istabiņu. Namiņu no ielas atdalīja augsts dēļu žogs. Lauma jau pastiepa roku, lai piespiestu vārti­ņos iestiprināto zvana pogu, kad Valdis strauji pievilka klāt un cieši noskūpstīja. Tieši uz lūpām. Tas bija īsts skūpsts, ne tāda pabučošanās, ko viņa dažreiz atļāvās ar puikām.

Izlaiduma dienā skolas durvju sardze Laumai nodeva lielu pušķi baltu rožu, teikdama: kāds jauns cilvēks tās atnesis. Sirds sāka tik stipri dauzīties, ka viņa nobijās - kaut citi to neizdzirdētu! Tepat blakus stāvēja māte. Vi­ņa vēroja, kā Lauma atplēš aploksni, uz kuras bija rak­stīts "L. Dreimanes jaunkundzei". Iekšā skaista kartiņa ar dažiem vārdiem: "Laimīgas gaitas turpmāk! Valdis." Arī māte izlasīja, saknieba lūpas vēl plānākas, taču neko neteica. Ar tām puķēm rokās viņa vēlāk, pēc svinīgā ak­ta, nofotografējās. Mazliet skumji, ka Valdis šajā dienā nebija ar viņu kopā. Lauma neuzdrošinājās sūtīt ielūgu­mu, māte būtu kliegusi, kam viņai cietumnieks vajadzīgs. Lauma jau zināja, Valdis tikai šajā ziemā atgriezies no ap­cietinājuma. Bet vai tādēļ, ka cilvēks vienreiz aizgājis pa slidenu ceļu, visu mūžu jānosoda?

Tad nāca vasara, viņu vasara. Bet tagad? Kādēļ viņš nerādās? Zina, ka Laumu aizveda uz slimnīcu, pats re­dzēja. Droši vien darba dēļ nevar tikt. Šodien taču brīv­diena! Gan ieradīsies, viņa sevi mierināja, apmeklētājiem paredzētais laiks vēl nebija beidzies. Viņa sasprindzināja dzirdi, ieklausījās soļos gaitenī. Tie bija sīki, žigli solīši, kas apstājās pie palātas durvīm, žigls atvēriens, ielūkojās kāda sieviete ar baltu aubīti galvā, noprasīja, vai šeit ir Lauma Dreimane. Saņēmusi apstiprinošu atbildi, viņa teica: "Jums ciemiņi."

Lauma paslējās uz elkoņa, pagriezās ar seju pret dur­vīm. Sirds krūtīs bija spēji salēkusies. Ciemiņi? Kādēļ daudzskaitlī? Kādēļ viņš nenāca viens?

Tie bija Zigrīda un Indulis. Meitene vīlusies atslīga at­pakaļ. Ar pilnu iepirkumu tīkliņu rokā Zigrīda nostājās blakus gultai, Indulis ieņēma vietu kājgalī.

- Ak, bērniņ, kā tas gadījās? - Zigrīda iesaucās, un Lauma viņu domās pārmēdīja: "Puišos jāju, māmuliņ."

- Māsiņa teica, kāja lauzta, smadzeņu satricinājums, brūce galvā, kaut kas traks! Tas taču ļoti sāp, vai ne? Mēs mazu cienastiņu atnesām, - viņa no tīkliņa izcēla banā­nus, apelsīnus, kompota burciņu, konfektes un cepumus. - Varbūt vēl ko vajadzēja? Saki droši, nekautrējies! Kādu interesantu grāmatu?