RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Kunce atņem elpu un turpina iztaujāšanu. Sīks ir viņa prāta apjoms, tas nespēj sekot no šaurajām baz- nlcas dogmām atbrīvojušās Trūdēs dievības atziņām. Viņš nesaprot meičas domu atraisīto lidojumu un, tu­rēdamies tikai pie izteiktā vārda, sapinas pats savos jautājumos. Viņš netiek no vietas. Beidzot, iedzīts strupceļā, viņš jūt galvā kaut ko skalojamies. Viņš neko vairs nesaprot, smagi atgāžas krēsla atzveltnē un pamāj biedram turpināt pratināšanu.

Tiesnesis Klēvers nokāsējas un uzņemas izvest priekšsēdētāju no purva.

— Lai viņa man pasaka, — viņš sāk bargi, gandrīz nikni, — vai viņa pieder pie svētās evaņģēliski lute­riskās baznīcas vai ir no tās atteikusies un piegrie­zušies sātana kalpībai?

— Esmu pierakstīta mūsu baznīcā. Sātanam ne­kalpoju.

Atbilde neapmierina jauno, centīgo tiesnesi. Viņš jūt, ka inkvizlte noteikti atbild uz jautājumiem, tomēr kaut ko noklusē. Viņš saprot, ka skuķes asajam prā­tam nevar piekļūt ar parastiem, trafaretiem jautāju­miem, kuri vienkāršos Jautiņus piespiež atbildēt pēč noklaušinātāju vēlēšanās. Tikai tagad, pirmo reizi, viņš nojauš, ka tiesnesim varbūt dažkārt nepieciešams gaišs prāts un kaut cik izglītības.

Jaunais rātskungs un raganu tiesnesis, Piltenes tir­gotājs, gan lasīt un takstlt pratējs, bet citādi maz sko­lots virs, piespiežas izdomāt, kā uzstādīt jautājumu, lai gudro skuķi ķertu. Beidzot tam iešaujas kaut kas prātā.

— Lai viņa man saka taisni, bez locīšanās — vai dievs ir vai nav?

Trūde jūtas nogurdināta no neprātīgās kverkšķinā- šanas, kura vairākās garās stundās vēl ne pie kā nav novedusi. Viņā rodas spītība un naids pret saviem mocītājiem. Nicīgi tā paraugās tiesnesi un atbild skarbi:

— Man viņš ir!

Klēvers sajūt izaicinājumu.

— Vai tu ar to gribi teikt, — viņš iekaistas, — ka man viņa nav?

— Jums viņa nav! Visa dzīva radība zemes virsū sajūt dievību, pat zāles asniņš, pat vabolīte, bet jūs, augstie, gudrie kungi, -- jūs bēgat no dieva un slēp­jaties sava sātana ēnā! •

— Kā? Tu mūs apvaino vella kalpībā?

— Jā! Velis jums ir tuvāks nekā dievsl

— Nedzirdēti! — Kunce pielec kājās.

— Tā ir visnegantākā bezkaunībai — Klēvers sit dūri uz galda.

Landrāts Maidels sēž mierīgi un domīgi raugās Trūdē. Cik daudz ierosinoša viņš guvis no šīs jaunās meitenes… Viņš cieši noņemas darīt visu, lai to glābtu,

Abi rātskungi plosās nevaldītā uztraukumā. Vīsta dūres, draud Trūdei, nolamā to. Tiesas cieņa ir satri­cināta. Šodien sēdi turpināt nav iespējams.

— Aizvest inkvizīti! — uzkliedz Ādams Kunce.

Nākošā dienā tiesneši sēž bargi un saīguši. Vecais Kunce, kuram raganu prāvas arvien ir bauda, šoreiz, liekas, nejūt nekādu prieku. Arī bendes rīcība ap moku solu •— šo brīnum jauko ierīci, kas bez kādām pūlēm tik viegli un patīkami izvelk no apvainotā pa­tiesību, ka tiesas spriešana top tīrā bērnu spēle, viņu nelīksmo. Sabozies viņš sēž savā priekšsēdētāja krēslā, šķirstīdams aktis, un pat nepaceļ galvu, kad rātskalpi ieved Trūdi.

Trūde šodien izskatās žirgta un sprigana — kā vie­sos, nevis kā uz spīdzināšanu nākdama.

Maidels skumji paraugās inkvizītē un nodomā:

«Nabaga bērns! Viņa nenojauš, kas to sagaida. Viņa savus neldzīgos tiesnešus laikam vairs neņem nopietni. Bet es visu nakti nevarēju gulēt, domādams, kā nelai­mīgo glābt. Tikai valdnieks spēj apžēlot un izraut no inkvizitoru rokām burvībās apsūdzētu cilvēku. Tak patlaban mūsu zemē valdnieka nav, jo jaunais hercogs Fridriķis — kaut gan pēc prūšu ķēniņa un krievu cara vienošanās atzīts vēl uzturas pie tēvoča ārzemēs un nezin kad atgriezīsies Kurzemē… Un, vai manos spē­kos būs krietno meiču pasargāt no sārta, to grūti ticēt… Bet kaut kas jāmēģina darīt…

Stārasts, landrāts Dītrihs Maidels, tāpat kā viņa amtmanis Sarfenbergs, stāv pāri sava laika ļaudīm un uzskatiem un sevišķi pāri tumšo pilteniešu raganu un

t

burvju nejēdzīgai mānijai. Bet viņam sava amata pie­nākuma robežās nav varas likt šķēršļus to trakošanai. Rātes tiesneši pilda tikai likumu, kāds parasts no tēvu­tēvu laikiem. Pret tiem tikai ar laimi un izmaņu viņš cer ko panākt.

Trūde nostājas pie tiesas galda un, it kā nevarē­dama sagaidīt vakardienas disputa turpinājumu, izai­cinoši raugās tiesnešos.

Pēc brītiņa vispārēja klusuma priekšsēdētājs iesāk, nepaceldams skatu:

— Es gaidu no viņas skaidras un saprātīgas atbildes. Lai viņa neko neslēpj par saviem negantiem darbieml Mums ir stipri līdzekļi piespiest viņu teikt visu patie­sību … Tātad sāksim.

— Sāksim! — Trūde ieņem elpu, sagatavojusies uz cīņu.

Kunce pamet acumirklīgu nejauku skatu pārdroš- niecei un atkal nogrimst aktīs, Sādu inkvizīti viņš savā ilgajā amata pildīšanas laikā redz pirmo reizi. Līdz šim visas stāvēja tiesas priekšā^ drebēdamas, izmisušas, bez cerībām; Huneka meitas skats ir izaicinošs, bez­kaunīgs, tā neapmulst, bet pati cenšas mulsināt un pat uzdrošinās apvainot tiesu.

— Gan to padarīs rāmu moku sols. — Kunce saņe­mas, un ap viņa bezzobainās mutes, kaktiņiem savel­kas apmierināta smaida krunkas. Viņš paceļ blāvo skatu pret inkvizīti un iesāk parastās, simtiem reižu jau atkārtotās, no galvas iemācītās nopratināšanas frāzes, pie kurām — tāpat kā pie tēvreizes — tam vairs nav nekas jāpārdomā.

Viņš saka īgni:

— Ka viņa ir ragana, par to vairs nav šaubu. Tas pierādīts ne tikai ar liecinieku izteikumiem,- bet tāpat ar pašas apsūdzētās izturēšanos. Tomēr tiesa nevar notiesāt bez labprātīgas atzīšanās un tai jādzird no pašas inkvizltes mutes visi viņas grēka darbi. Tātad pirmkārt: kas viņu pamudināja atkrist no dieva un mesties sātana kalpībā?

Trūde sausi iesmejas.

— Tā mēs nekur netiksim, godājamais tiesas kungs.

— Kādēļ? — Kunce bargi sarauc uzacis.

— Jūs tak gribat dzirdēt saprātīgas atbildes?

— Protams.

— Saprātīga atbilde var būt tikai uz saprātīga jau­tājumu. Jūsu pirmais jautājums tāds nav.

Raganu tiesneša piere piesarkst.

— Kā — nav?

— Zinātājs nevar prasīt paskaidrojuma no tā, kas nezina.

— Ko viņa nezina?

— Es neko nezinu par to, ka būtu atkritusi no dieva un metusies sātana kalpībā, un tātad nevaru atbildēt, kurš mani būtu pamudinājis darīt to, ko neesmu da­rījusi.

Priekšsēdētājs nespēj apķerties, ko teikt. Viņa biedrs turpina:

— Tātad viņa noliedz, ka tā būtu saistījusies ar ne­labo.

— Noliedzu, jo tā nav.

— Viņa neatzist sevi par raganu?

— Neatzīstu. Tikpat maz esmu ragana, cik jūs, cie­nītie kungi, esat burvji.

— Klusil — uzsauc Kunce nevaldāmās dusmās.

Iestājas baigs klusums, kamēr tiesneši saņemas. Klē­vers turpina:

-h Tātad tu noliedz, ka esi no Sumpurņu ciema nak­tīs/ atlidojusi uz Pilteni un mocījusi nabaga iedzīvo­tāju bērnus, lopus?

— Augstā tiesa! — Trūde saslejas. — Ja es šīs mākslas patiesi prastu, tad, ticiet man, es nenolaistos pie nabaga ļautiņiem, bet ierastos pie jums!

Tiesneši sarkst un bālē. Šādas bezkaunības tie vēl nav dzirdējuši. Atkal paiet labs laiciņš neomulīgā klu­sēšanā. Atkal Klēvers pirmais saņemas:

— Iesim tālāk! Kāpēc tu' atgriezies Piltenē?

— Dabūju zināt, ka tēvs ļoti slims.

— Kas tev nodeva šo ziņu?