RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Trūde tūlīt neatbild. Viņa saprot, ka nav labi iepīt nejēdzīgajā tiesā cilvēkus, kas pret viņu bijuši labi.

— Nu? — Klēvers cerībā, ka reiz ticis uz īstā ceļa, tincina. — Kas tev šo ziņu nodeva?

— Ermanis Zviedris.

— Kas tas tāds?

— Meža ciema saimnieks.

— Tas sumpurnis?

— Nē.

— Kas tad?

— Es jau teicu: Zviedris. '!>

— Tu noliedz, ka viņš būtu sumpurnis?

— Viņš tas nav.

— Kas tad viņš ir?

— Zemnieks. Tāds pats cilvēks kā jūs.

— Bez šādiem paskaidrojumiem!

— Neņemiet ļaunā: bez tiem jūs ļoti grūti saprotat, ko saka.

— Es prasu īsas atbildes! Bez prātošanas! Tātad tu esi saņēmusi ziņu no šī… Zviedra?

— Jā.

—- Kā viņš varēja zināt, ka mācītājs Huneks, tavs tēvs, ir sasirdzis?

— Viņš bija pilsētā.

— Piltenē?

— Nē. Ventspilī.

— Kā Ventspilī var zināt, kas notiek Piltenē?

— Varbūt tur nezina. Viņš atnesa man no turienes krustmātes Ģerdas vēstuli. '

— Tā? Kas viņam šo vēstuli nodeva?

— To vislabāk pateiks viņš pats.

— Ar to nevaram apmierināties. Arī tiesai tas jā­zina.

— Aiciniet šurp Ermani!

— Es neprasu no apsūdzētās padomus! — atkal Klē­vers iekarst.

Iekarst arī Trūde:

— Augstā tiesai Jūs te maļaties uz vietas un netie­kat tālāk. Jūs esat gluži nevarīgi. Paši jūs pie skaidrī­bas nevarat tikt un iztaujājat mani. Tad klausieties jel, ko jums paskaidro!

Tas nu ir par daudz, Klēvers pielec kājās. Kunce vista dūres un nevarīgi šņāc. Arī landrāts nemierīgi grozās sēdekli: viņa aizstāvamā pārāk sanikno tiesu un tīši uzveļ sev tās bardzību.

Pamazām uztraukums atkal norimst. Klēvers turpina sakostiem zobiem:

— Tiesa nav apmulsināma ar vellu gudrību … Mēs izzināsim visu patiesību.

— Es palīdzēšu, — Trūde saka vislielākā vientie­sībā. — Te nav no svara, kas kuram nodevis ziņu par mana tēva slimību. Tiesai pilnīgi pietiek, kad tā pār­liecinās, ka esmu saņēmusi krustmātes rakstu. Šī vēs­tule ir uz mana galda. Varat likt viņu atnest kā pie­rādījumu.

— Labi, — Klēvers nošņāc. — Turpināsim… Vēl pēdējais jautājums: vai tu atzīsties, ka esi apbūrusi savu tēvu?

— Es būtu …

— Jā, tu! Ka tu ar dēmonu palīdzību esi viņu iedzi­nusi nāvē!

Trūdēs acis iegailējas, vaigi sārtojas. Viņa apmulst, tad iesaucas, gandrīz kliegdama:

— Kas šādu nelietību izdomājis?

— Atbildi: jā vai nē!

— Tad nē jel! Nē!

— Pietiek! — saka Kunce un pagriežas pret bendi. — Nagu skrūves!

Bende saņem meiteni un pieved pie moku sola. Tā gandrīz ar ziņkāri, apbrīnojami vientiesīgā mierā rau­gās dīvainajā ierīcē un instrumentos, un liekas, ka viņa labprāt iepazītos ar šiem tiesas atribūtiem, kaut arī tas darītu mazliet sāpes.

«Kliegt gan es nekliegšu,» viņa pie sevis apņemas.

Bet tūlīt Trūdēs miers izgaist. Bende atrauj vaļā tās jaciņu, izģērbj spīdzināmo. Meitene cīnās, neļaujas. Nāk palīgā bendes kalpi.

Drīz meiča stāv pie moku sola kaila. Gluži izmisusi no kauna, viņa zaudē visu drošsirdību, mieru, ener­ģiju. Tad ar pārcilvēcisku gribasspēku uzveic dabīgās cilvēcīgās un sievišķīgās sajūtas un, varonīgi saslēju­sies, stāv atkal cienīgi klaušinātāju priekšā visā savā briestošas jaunavības daiļumā.

— Nekaunīgā, skaistā ragana! — nomurmina jau­nais tiesnesis Klēvers, tīksmaini raudzīdamies upura kailumā. — Tā nemaz nekaunas: atkal pierādījums viņas vainai.

Bendes kalpi satver inkvizītes rokas, un meistars uz­liek nagu skrūves.

Priekšsēdētājs uzsāk nopratināšanu pirmajā pa­kāpē — tā sauktās maigās mokas.

— Vai atzīsties,.ka esi sabiedrojusies ar sātanu?

— Nē.

— Pievilkt skrūves!

Bende dara savu darbu.

Trūdēs seja saraujas. Viņa sakož zobus. Tad ieklie­dzas paklusi, apvaldīti. Bende griež. Upuris lokās. Pār lūpām tam izlaužas vaidi. Vairs viņa nevar ciest. Klie­dziens seko kliedzienam. Vecā Kunces bezzobainā mute smaida. Viņš jūtas laimīgs un pacilāts sava amata pienākumu pildīšanā. Arī tā biedrs upura mokās atkal atgūst mieru un tiesnesim pienākošos cienību.

landrāts Maidels sēž, seju rokām aizklājis. Katrs nelaimīgās kliedziens atbalsojas viņa dvēselē un plosa to. Viņš cieš līdz katram skrūves pagriezienam. Mei­tenes cēlums un varonība ir iekarojusi viņa sirdi, un viņš lielā saviļņojumā apņemas:

«Lai vai kas, bet man jāglābj nabaga Trūde no sārta. Kaut dievs viņai dotu spēku vēl šodien izturēt!»

— Piegriezt! — skan Kunces balss cauri vaidiem un kliedzieniem.

— Pirmajā gājienā vairs nevar, — saka bende,

— Labi. Mazliet atlaist!

Skrūves atslābst. Vaidi top klusāki.

— Nu? — tiesnesis jautā. — Vai atzīsties?

Trūdēs seja ir zilgana. No pirkstu galiem sūcas asi­nis. Viņas skats, izmisuma un šausmu pilns, klīst ap­kārt pa telpu bez kāda mērķa.

— Atbildi! — saka Klēvers.

— Labi, — Trūde izdveš. — Atņemiet skrūves, tad teikšu.

— Noņemt!

Dzelzīm nokrītot, meiča uzelpo, tad cērt bendem skanīgu pliķi, ka asinis vien nošķīst no sakropļotiem pirkstiem.

— Suns tu esi, ne bende! — viņa sauc asarās.

Tiesneši sarauc uzacis, bet bende, - noslaucīdams

vaigu, norūc labsirdīgi, nebūt neņemdams ļaunā pliķi:

— Es daru savu pienākumu.

— Pienākumu! — Trūde šņukst. — Tas ir nekrietns, nelietīgs pienākums! Tikai pēdējais cilvēks, kam krū­tis nav sirds, var uzņemties šādu amatu! Es labāk no­mirtu badā nekā ēstu tavu asaru un asiņu slacīto maizi!

— Pietiek! — uzsauc Kunce. — Atbildi uz jautā­jumu!

— Vai esmu ar sātanu sabiedrojusies?

— Jā.

— Tagad pirmo reizi mūžā redzu dzīvas sātanus: tie esat jūs, necilvēki!

— Klusi! — kliedz Kunce.

Klēvers vīsta dūres un nespēcīgās dusmās šņāc:

— Ragana!

— Nelgas! — Trūde bāž mutē asiņojošo pirkstu ga­lus. — Ko jūs ar savām elles mocībām gribat panākt?

— Vaļsirdīgu atzīšanos.

— Man nav ko atzīties. Jūsu apvainojumi ir muļ­ķīgi, nepamatoti.

— Gan tu atzīsies!

— Nē, bet jūs mani nogalināsit gan.

— Neraizējies! Tas nenotiks. Bende savu amatu prot, un vēl neviena ragana uz moku sola nav garu izlaidusi. Tu atzīsies!

— Nekad!

— Tūlīt redzēsim.

Kunce pamāj bendem.

— Otro gājienu! Vidējas mokas!

Bende tuvojas Trūdei. Tā cīnās, pretojas izmisuma spēkiem. Bet velti. Viņu sagrābj, nogulda uz sola.

— Pagaidiet! — skaļā balsi iesaucas landrāts un pieceļas. Viņš ir bāls, viņa rokas dreb. — Nav nozīmes turpināt spīdzināšanu.

— Kā tā?

— Es domāju, ka Trūde Huneka neatzīsies.

— Viņa atzīsies! — ar vellišķu smīnu saka Kunce.

— Esmu pārliecināts, ka viņa nav ragana.

— Šāda pārliecība, godājamais landrāt, tiesnesim nedrīkst būt.

— Kādēļ nedrīkst būt?

— Tad viņš vairs nevar bezkaislīgi spriest.

— Tā pareizi! Tiesnesim nedrīkst vēl pirms izmek­lēšanas beigām būt gatavs spriedums. Bet jums, kungi, tas jau ir!

— Kā jūs to varat apgalvot?

— Jūs maldāties.

— Es redzu, dzirdu.

— Nepavisam. Pirms apsūdzētās vaina nav pierā­dīta, to nedrīkst saukt par raganu. Bet jūs abi vairāk­kārt tā apzīmējāt nopratināmo.

Vecais tiesnesis tiepīgi iekniebj bezzobaino muti. Viņš nevar izlocīties.