RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

— Nieki! — Sievu iekarsušās galvas neapmierinās ar šādu ikdienišķu lietas uztveri. — Ādamam būs bi­juši citi — dziļāki iemesli.

Un tādus sameklē.

— Skolotājs arvien bijis noslēpumains. Viņa runa bieži vien ir pillā tādu vārdu, kurus godīgi ļaudis pat dzirdējuši nav un nevar saprast.

— Patiesi! Un bez tam viņu arvien redz ejam pa ielu kā sapņos. Viņš neredz cilvēkus. Un bieži pat ne­atbild uz sveicinājumiem.

— Bet ko tas pierāda?

— Ka viņam nav labas domas prātā.

— Tas pats par sevi saprotams^ Galvenais — iegau­mējiet — ir tas, ka tādos brīžos Ādams nav vairs viņš pats!

— Nav vairs viņš pats?… Vai, dieniņ! Kā tas var būt?

— Tas var būt tā, ka viņa ādā ielīdis velis!

— Un staigā pa ielām?

— Jā, staigā pa ielām un vēro, kas notiek pilsētā, kam varētu nodarīt ko Jaunu! Savā īstā izskatā nelabais nekad nerādās dienas laikā.

Auksts pārskrien sievām pār muguru.

— Cik vienkāršas ir visas lietas, ja tikai ar saprātu raugās pasaulē!

Lēni, bet neatlaidīgi jaunās atziņas izplatās pa pil­sētiņu. Nāk arvien klāt jauni pierādījumi. Pamazām sastādās vesels leksikons no svešiem, nesaprotamiem burvju vārdiem, kādi dzirdēti no skolotāja mutes. (Starp tiem pa ausu galam uztverti un tumšā pūļa mutē sakropļoti grieķu un latiņu citāti, senās Ellādas un Romas prātnieku un karavadoņu vārdi.) Tā drīz vien ielu stūros dzird Piltenes sievas citējam visnejēdzīgā­kās, nesakarīgākās burvju frāzes, ar kurām Ādams Hu­neks apburot ļaudis.

Tad Ventiene ar pāris citām sievām ierodas rāts­namā un aiz^ slēgtām durvīm ziņo raganu tiesnešiem par burvja Ādama Huneka darbiem.

Huneku apcietina. Tas vēl vairāk satrauc pūļa prā­tus. Drīz lielāks pulciņš sievu un vīru ielenc rāts­kungus.

— Burvis paspējis apburt vairāk nekā desmit cil­vēku. Tie visi ar melliem sātana zīmogiem uz krūtīm, rokām un kājām apglabāti dieva tīrumā — iesvētītā kapsētā. Tas nedrīkst būt! Tie jārok laukā un jāapbedī meža malā aiz pilsētas!

Rāte nevar neievērot namnieku pamatotās sūdzības. Liek izrakt vella apzīmogotos.

Otrā dienā saslimst kapracis un vēl cilvēku desmit. Šausmas izplatās Piltenē. Pūlis ielenc atkal pilsētas namu un prasa burvja nekavējošu nopratināšanu, lai no tā izdabūtu atburšanas vārdus, jo, kas māk apburt, tam jāzina arī, kā burvību atņemt.

Pēc likuma tūlīt nevar sākt tiesu, jo trūkst trešā lo­cekļa — fogta. Tas kopā ar stārastu Maidelu un amtmani Šarfenbergu aizbraukuši uz Aizputi amata darīšanās. Bet rāte nolemj šoreiz neievērot likuma burtu un uzdod Kuncem un Klēveram diviem vien no­pratināt burvi.

Nākošā dienā atgriežas fogts, amtmanis un stārasts. Šarfenberga sašutumam nav robežu.

— Nelgas! — Viņš sit ar dūri uz rātsnama galda. — Jūs okšķerējat vellus! Bet pilsētā ir mēris!

Kā zvīņas nokrīt no rātskungu acīm. Garas izstiepjas visu sejas. Kā viņi to nevarēja iedomāties?

— Mērisl Mēris! — baigā vēsts iet pa ielām.

Amtmanis steidzas uz pili pie stārasta. Tam tagad

jārīkojas, lai briesmīgo sērgu neizplatītu neprātīgā mi­roņu izrakšana un vazāšana pa pilsētu, lai ierobežotu saslimšanu.

Rāte, nākusi pie prāta, arī uzsāk rūpēties par aizsar­dzības līdzekļiem, bet tiesneši Kunce un Klēvers tur­pina sērgas uzlaišanā apsūdzētā Ādama Huneka pra­tināšanu.

Uz moku sola nabaga skolotājs atzīst visu, ko no tā grib. Tiesa ilgst trīs dienas. Kunce pratina ar fanātisku neatlaidību, un inkvizīts sāpju neprātā sarunā visap­brīnojamākās lietas. Tiesas skrīveris tās ieraksta aktis:

«Aizpagājušo ziemsvētku nakti Ādama Huneka vec­puiša kambarītī ieradies senās haldeju zemes vellu virsnieks Asmodijs ar vērša, cilvēka un auna galvām uz pleciem. Tas^ viņam apsolījis trīs tūkstošus guldeņu ar norunu, ka Ādams Huneks triju gadu laikā iznicina Pilteni. Ar savām asinīm inkvizīts parakstījis līgumu, kuru elles virsnieks apzīmogojis ar sātana naga no­spiedumu. To pašu nakti abi aizlidojuši pa gaisu uz Vendzavu, kur izmērījuši Ventai jaunu gultni, un Hu­neks sniegā izracis grāvīti ziemeļu virzienā. Pa to tad upe pavasara atkusni sākusi tecēt prom no Piltenes. Vēl viņš atzinies, ka ar Trūdēs līdzdalību apbūris brāli, mācītāju, un novedis to kapā. Trešais un pēdē­jais uzdevums bijis mēra pielaišana pilsētai. Sērgai jāiznīcinot iedzīvotāji deviņu mēnešu laikā. Kad Pil­tene būs izmirusi, tad Ādams saņemšot apsolīto sa­maksu.

Pretlīdzekļa nekāda neesot. Vienīgais glābiņš varot būt — lūgt elles valdnieku un apsolīt tam savas dvē­seles. Tos tad nelabais pasaudzēšot un pēc viņu da­biskās nāves celšot augstos amatos sātana galmā.»

Saltus sviedrus svīzdams, skrīveris nolasa atzīšanās protokolu, un tiesa svētās šausmās saka spriedumu:

— Burvi sadedzināt sārtā.

Soda dienā visa pilsētiņa pulcējas Karātavu kalniņā. Mēris jau plosās pilnā spēkā. Ne tikai sērgas ne­skartie, bet ari dažs labs sasirgušais, kam vēl spēka, steidz uz sārtu, cerēdams, ka ar burvja sadedzināšanu beigsies viņa vārgs.

Ir karsta diena. Tveicīgais gaiss smacē. Pūlis spiežas ap veciem kastaņiem, lai no koku ēnas noraudzītos skatu spēlē.

Beidzot pie rātsnama atskan nabaga grēcinieku zvans. Iznāk rātskungi un sakārtojas gājienam. Ādams Huneks pēc pārciestām mocībām ir vārgs; tas jāved zem rokas. Procesija dodas uz Karātavu kalniņu. Priekšgalā kāds rātskalps ar aizdegtu lāpu.

Tūlīt aiz notiesātā iet tiesneši. Vecā Kunces sejā šoreiz, kā par brīnumu, nemana parasto svinīgumu un pašapziņu; tā neparasti bāla, pelnu krāsā, kā sāpēs saviebta. Skats nedzīvs, soļi nedroši, smagi. Tiesneša gars liekas būt ne mazāk nospiests kā notiesātā.

Gājiens uznāk piekalniņā un apstājas pie sārta. Kunce, smagi atbalstījies uz sava amata spieķa, izvelk lakatiņu un noslauka no pieres sviedrus. Pūlī baigs klusums turpmākā gaidās.

Bendes kalpi uzvelk Ādamu Huneku uz malkas kau­dzes un piesien pie staba. Tiesas rakstvedis arī pakāp­jas uz šķilām un atritina aktis.

Kunce pamāj. Sekretārs sāk lasīt spriedumu — par zināšanu tautai:

«Augstās rātes vārdā. Uz Piltenes namnieku sūdzī­bām rātes kakla tiesa ir aicinājusi savā priekšā par burvībām un par sakaru uzturēšanu ar sātanu aizdo­mās kritušo skolotāju Ādamu Huneku. Pēc vairākkār­tīgas asas nopratināšanas,' lietojot moku solu, tiesa iz­dabūjusi no apsūdzētā pilnīgu atzīšanos viņa grēka darbos un pārliecinājusies, ka inkvizīts ir vainīgs. Viņš vaļsirdīgi atzinies, ka esot sakaros ar neganto elles virsnieku, kura vārds ir Asmodijs, ka tieši no tā saņemot pavēles un tās izpildot par postu Piltenes iedzīvotājiem. Pirmkārt: burvis Huneks aizbūris Ventu no mūsu pilsētas. Otrkārt: tas ar vellu mākslas palī­dzību apbūris savu brāli, cienījamo nelaiķi mācītāju Gosvinu Huneku, un novedis to kapā. Treškārt: viņš uzvēlis mūsu mījajai pilsētai mēra postu. Ņemot vērā minētos noziegumus, rātes tiesa ir nospriedusi ļaundari sodīt no dzīvības uz nāvi, to sadedzinot sārtā.» -

Ar to tiesas darbs ir pabeigts. Sākas soda izpildī­šana. Fogts paceļ savu amata spieķi un dod zīmi ben- dem. Tas paņem no rātskalpa rokas lāpu un aizdedzina sārtu četros stūros.

Svinīgais klusums padziļinās. Dzird tikai sprakšķam sausos žagarus, liesmu ēstos, dzird pūlī smagu elpu spiedoši tveicīgajā pusdienas svelmē. Visu skati pie­vērsti notiesātam virs sārta.