RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Tas, stāvējis pie staba nokārtu galvu, pēkšņi sasle­jas. Viņa sāpēs saviebtā seja tagad ir mierīga, kā ap­skaidrota. Viņš aplaiž skatu pūlim, un tas apstājas pret Ādamu Kunci, kurš grīļodamies turas, uz savas nūjas atspiedies.

— Es esmu nevainīgs! — baigajā klusumā atskan Ādama Huneka drebošā balss. — Briesmīgās mokās pie tiesas es teicu tikai to, ko no manis prasīja. Lai taisnā dieva sods nāk pār manu slepkavu galvām!

Kunce ievaidas kā ievainots meža zvērs. Visu skati vēršas pret to. Bargais tiesnesis sagrīļojas. Viņa seja ir kļuvusi zilgani pelēka kā tīruma zeme. Viņš palaiž vaļā savu spieķi un abām rokām ieķeras apkaklītē, kura, liekas, to žņaudz. Viņa krampjainie pirksti at­rauj drēbes uz krūtīm. Tad vecais vīrs sabrūk.

Fogts un Klēvers noliecas pār amata biedru. Pirmais izbailēs atlec un iesaucas:

— Mēris! Mēris!

Kunce briesmīgās mokās vārtās pa zemi, ieķēries rokām atrautos vamža stūros. Uz kailā kakla un krū­tīm redzamas zili melnās mēra augoņa čūlas.

— Mēris! — nošalc caur pūli.

Visi šausmās virzās tālāk.

Arī pūlī sabrūk kāds vīrs. Tūlīt pēc tā pakrīt kāda vecene.

Pēkšņi apžilbinošs pērkona grāviens satricina gaisu. Lielajā saviļņojumā neviens nebija manījis ātri sabie­zējušos mākoņus un strauji uznākušo negaisu. Retās, smagās lietus piles nedaudz acumirkļos pārvēršas strūklās. Visi debesu avoti gāžas uz zemi.

Arī amtmanis Andrejs Sarfenbergs ar savu vilku ir soda vietā. Viņš stāv attālāk.

Tāpat kā gaiss, arī ļaužu bars ir satraukuma elektri­zēts. Mazākais nieks var izsaukt paniku. To saprot amtmanis un iedomājas par nevainīgi notiesātā glāb­šanu. Pats liktenis tam nāk palīgā.

No Ventas krasta pie pils stūra parādās vājš, balts zirģelis. Sarfenberga galvā iešaujas glābšanas doma.

— Lūk, mēris nāk! — viņš sauc no visa spēka un paceļ roku pret zirgu. — Ko viņa dvaša skar, tas ir pazudis!"

Pūlis pagriežas pret pili. Redz zirgu.

— Mēris! Mēris! — izbaiļu kliedzieni skan cauri lietus šņākoņai. — Balts zirgs — mēra nesējs!

Spožs zibens stars aiz zirga apžilbina satumsušo ap­kārtni. Pūlis jūk uz visām pusēm un bēg. Visi nozūd no Karātavu kalniņa. Arī fogts, Klīvers, bende un tā palīgi. Panika ir pilnīga.

Pie sārta un notiesātā paliek tikai Sarfenbergs ar savu vilku. Lietus gāž kā mucām. Bālganās strūklas kā aizkari noslēdz soda vietu no bēgošo atpakaļ mes­tiem skatiem. Tikai nepārtraukti, pēc īsiem starpbrī­žiem viens otram sekodami, zibeņi apgaismo tukšo pakalniņu un kastaņu grupu.

Sārts kūp bez liesmas. Un arī dūmus īsā laikā no­slāpē mākoņu atvērtās slūžas.

Sarfenbergs gaviļu satraukumā uzlec sārtā, raisa vaļā notiesāto. Huneks, aptvēris glābšanās iespēju, sa­ņem visus spēkus, lai turētos kājās.

Amtmanis viņu noved no malkas kaudzes. Pie tu­vākā kastaņa viņš ierauga vēl kādu soda vietā pali­kušo.

— Gotlīb?

— Tas esmu es, amtman.

— Glābsim Trūdēs tēvoci!

— Jā, amtman.

— Lūk, tur pie pils kāds paklīdis zirgs. Tas nav ne­kāds mēra nesējs. Tās ir blēņas. Ved viņu šurp!

— Labi, amtman.

Gotlībs aizskrien uz pils pusi un atgriežas ar zirģeli. Abi uzceļ tā mugurā nespēcīgo Ādamu Huneku.

— Jājiet uz Landzes pusi! — Sarfenbergs saka iz­glābtajam. — Tur mācītājs Smits jūs apslēps.

— Jā, jā. — Huneks paloka galvu un, turēdamies, zirga krēpēs, to padzen ar papēžu piespiešanu.

Vaļā patikušais, brīvā klīstošais lopiņš, sajutis sev pavēlnieku, sāk tecēt sīkiem rikslšiem un nozūd lietus aizkaru pelēkumā.

Pie sārta paliek abi glābēji un mēra uzveiktie: ties­nesis Ādams Kunce, virs un vecene no bara.

Lietus taisās stāties. Vēl pēdējais zibens spēriens apdullina amtmani un Gotlību.

Atkal uzliesmo sārts: zibens iespēris soda stabā. Uguns mēles tagad ātri aprij samirkušās malkas šķilas.

Meža ciema ļaudis gatavojas svinēt auglības svēt­kus — līgovakaru.

Pagalma galā, pie birzes ieejas pret lielo ozolu, vīri slien gaisā garu, slaidu egļu kārti ar sveķotu sārtu. Klētiņas priekšā sievas beidz klāt mielasta galdus. Ste­ķos sīc miestiņa un medalus mučeles. Visu ēku dur­vis nopušķotas bērzu meijām, sērmūkšļu zariem un ozollapu vaiņagiem. Pēdējās nosebojušās meitas at­griežas no pirtiņas.

Jau labi priekš saules rieta visi ir gatavi svētkiem un pulcējas ap klētiņu un birzi. Vēl laika gana. Svētki sākas tikai ar krēslu, kad varēs iededzināt līgougunis. Un bez tam nav mājās zintnieces Vālodzes, kura aiz­gājusi vērī sameklēt pēdējās šis vasaras plaukuma dziedniecības zālītes.

Beidzot pārnāk Vālodze ar ziedu nastiņu. Saule jau pazūd aiz meža sienas. Meitas un sievas uzsāk līgo- dziesmas. Vālodze — visa rīkotāja un dieviņam ziedo­tāja — uzvelk auklā piesietu aizdegtu skalu saišķi augšā pa kārti pie sveķu sārta. Sārts uztver uguni un iedegas. Augstu paceļas dūmu stabs pār vēri, liesmas apgaismo pagalmu, mielasta galdu, birzi. Tad vecā zintniece iet pie ozola izlūgties no dieviņa, no zemes- mātes, no Laimiņas auglību laukos un kūtis. Saime lūdz līdz, tad vaiņago ar ozola kroņiem Ermani kā ciltstēvu un saimnieku.

— Lai aug tavi kumeliņi!

Tad uzliek liepu vaiņagu Vālodzei galvā.

— Lai aug govis raibaliņas, lai aug baltas avitiņas!

Arī Vālodze apgādājusi pāris vaiņagu no sērmūkšļa lapām. Viņa piesauc abus vilkus, kuri jau ieņēmuši vietas zem galda un gaida, kas tiem atkritīs.

— Ligonakts ir arī dieva suņu svētki, — viņa saka, siedama katram kaklā vaiņagu, un pielīgo: — Aplī­goju mājas sargus, lai tos neplēš meža vilki!

Tad vīri vaiņago sievas, sievas vīrus, puiši meitas, meitas puišus un visi sēstas pie galdiem.

Labi paēduši, ļaudis vēl no mielasta neceļas. Vīri dzer stipro miestiņu, sievietes un bērni saldo medaļu. Līgošana un dziesmas turpinās bez pārtraukuma.

Pirmais pieceļas Tauris, pamājis ar acīm Trūdei, un abi nozūd no gaismas loka. Šonakt nolikta viņu abu saderēšana, un tie grib kopīgi iet meklēt papardes ziedu ciema eglājā.

Briedis sēz blakus Marijai. Viņš, ievērojis nozūdam tumsā Tauri ar Trūdi, pagriežas pret Mariju.

— Iesim arī mēs raudzīt, vai mums neiedegas līgo- naktī brīnumpuķe!

Marija ir tālu aizsapņojusies, un Briedim jāatkārto sacītais.

— Te ir tik labi sēdēt! — viņa mēģina atrunāties.

— Ak, ko! — Briedis traucas kājās. — Sī nakts nav sēdēšanai! Eima!

Viņš jautri satver meiču aiz rokas un uzvelk no sola. Marija nepretojas, kaut gan iet nelabprāt. Pēdējā laikā viņa arvien izvairījusies no labsirdīgā, neatlai­dīgā, lācīgā puiša. Viņai neērti pieņemt tā pašaizlie­dzīgos pakalpojumus, jo viņas domas atkal klīst uz Pilteni pie Volfu Gotlība. Velti tā mēģinājusi sev iestāstīt, ka nemīl rātskunga dēlu, ka Briedis tuvāks viņas sirdij: arvien viņas sapņi nesas uz Piltenes mā­cītāja mazo dārziņu ar akmens solu ceriņu un jasmiņu krūmājā, kur Gotlībs ziedoņa naktīs ieradās un, turē­dams cieši viņas rokas, stāstīja par savu mīlu.

«Tas bija tik skaisti!» viņa nopūšas pie sevis.

Taura māte, Sārma, noraugās pakaļ tumsā nozūdo- šiem jauniešiem un piebiksta blakus sēdošai Brieža mātei Austrai:

— Tur aiziet jauns pāris. Otrs.

— Kurš? — Austra nav pamanījusi dēlu un Mariju.

— Nu, tavs dēls un Kaspara meita. Tauris ar Trūdi jau ir skaidrībā. Šonakt, mīļā, arī Briedi un Mārietu saderināsim.