RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Viņš nepretojas vairs un iet līdz.

Abi iegriežas kapsētā. Jau metas krēsla. Viri un sievas pulciņos sēž ap kapu plāksnēm un dzīro. Citi, rokās saķērušies, gausi kā pusmiegā dīvainā ritmā griežas riņķa dejā pāri nomīdītām kapu kopiņām. Ne­parasto ainu apgaismo pāris ugunskuru, kuriem malku pusaudži cērt un stiepj no tuvākiem, mērī izmiruša­jiem namiem.

Bērnišķīga, smieklīga, nožēlojama Gotlībam rādās vīna un bēdu skurbuma apmāto ļautiņu ērmošanās dī­vainajās dejās; viņu nesakarīgās, aplamās sarunas par pasaules galu un sātana kundzību tam liekas vājprātī­bas pilias. Viņš nosēžas savrup un sniedzas pēc vīna kausa.

Dejotāju loku atstāj vēl jaunā un spēka pillā Venta atraitne ar kaprača dēlu un pienāk pie Hausera.

— Jūsu cienība, vai nesāksat laulības?

— Nesadabūju altāra segas. Bet iztiksim tāpat.

Viņš uzsedz sieviešu lakatu uz sakrautām vīna kas­tēm, iededz sveci lukturī un noliek to uz improvizētā sātana altāra. Ļaudis izbeidz deju un sanāk apkārt. Sākas nejēdzīga laulību parodija, kurai saprātu; zaudē­jušais pūlis nododas sirsnīgā nopietnībā.

Gotlībs novēršas un dzer vīnu — kausu pēč kausa.

«Aizmirsties! Apskurbināties!» viņš saka sev. .

Dīvaini; vīns ir stiprs, bet nereiblna. Stiprāks par to ir viņa nemiers un satraukums.

Pēc beigtās nerru ceremonijas Venta atraitne un jaunais kapracis sirsnīgi saskūpstās ar saviem kāzu viesiem. Jaunā sieva pienāk arī pie Gotlība un izstiepj rokas.

— Ko gribi? — rātskunga dēls, nepiegriezis vērību Visam notiekošam, brīnēdamies jautā.

— Mums jāsaskūpstās. Tāds likums,

— Liecies mierā!

— Velti pretoties. Tā klājas. — Ventiene mācas virsū jauneklim. — Tu varbūt vēl ļaunojies par ma­nām liecībām raganu tiesā? Aizmirsti visu! Visas sie­vietes tagad būs raganas un visi vīrieši — skaisti velli!

Reibumā streipuļodama, viņa apkrīt ar varu ap kaklu Gotlībam. Tas nodreb kā mūdža apkampienos un nepārvaramā pretīguma sajūtā no visa spēka atgrūž uzmācīgo. Ventiene krīt pār tuvējo kapa plāksni un ievaidas. Kad tā neceļas, pie viņas noliecas daži dzīro­tāji. Jaunā sieva klusi vaid. Tai pārlauzta kāja.

Daži — skaidrākām galvām — sameklē pie uguns­kuriem skalus un apsienamos. Kad Ventienei no lauz­tās kājas atbrīvotas drēbes, tās baltajā miesā atklājas zilgani melnas, trūdošas vātis.

— Mellā nāve viņu skārusi! — kāds sauc.

—Nav vērts apsiet lūzumu, — saka otrs.

— Mellā nāvei Mellā nāve! — atkārto viens, otrs.

Pāris vīru paceļ sasirgušo un nones pie sētas, attā­lāk no vēl neskartajiem, kā jau daudzi te pievākti un, vēlāk miruši, pārmesti aiz vaļņa, kur tos var uzlasīt vecā Jura miroņrati.

Dzīres turpinās. Gotlībs vairs neko neredz un ne­dzird ap sevi. Viņš stāv — bāls un satraukts — un sa­stingušu skatu raugās tukšumā. Ventienes apaļo, balto roku apskāviens tam atkal izsaucis atmiņā Mariju. Kā no tāluma viņš dzird balsis:

— Mellā nāve!

Sos vārdus viņš pusneapzināti uztver, un viņa galvā pēkšņi iešaujas doma, kas tam liek kā neprātīgā priekā iegavilēties:

— Mellā nāve! Jā!

Apkārtstāvošie nesaprot, kas notiek rātskunga dēlā, un nepiegriež tam vērību. Dzīres turpinās. Atkal sākas dejas.

Bet Gotlībs pagriežas un iet ārā no kapiem. Viņš iznāk uz ielas. Jau labi patumšs. Gausi, soli pa solim, bieži apstādamies un it kā sastingdams, dziļās domās nogrimis, Gotlibs iet uz rātsnama pusi. No kāda bagāta rātskunga nama iznāk divi salīkuši stāvi ar maisiņiem uz muguras. Tie izlaupījuši tukšo kungu māju un sa­raujas, gandriz krūtīs sastopoties ar cilvēku, kuru jau satumsušajā vakarā tomēr pazīst par aplaupītā dzī­vokļa īpašnieku.

Gotlībs neko neredz, neko nemana. Viņš pagriež ceļu un iet tālāk. Iziet pa austrumu vārtiem. Soļo uz priekšu pa ceļu uz mazā mežiņa pusi. Viņš iet pa meža ceļu.. Tad pēkšņi apstājas un plaši ieplestiem redzok­ļiem raugās uz priekšu. Tumšo egļu gatvē nāk uz viņu liels, balts spoks. Jauneklis nodreb un sastingst. Vi­ņam pasprūk baiļu iekliedziens. Viņš grib bēgt, bet kājas neklausa. Spoks nāk tuvāk, un pēkšņi Gotlībs nomierinās. Tas izrādās balts zirgs. Bez saimnieka pa­licis. Savvaļā klejojošs pa mežu un pļavām. Varbūt tas pats, kas aiznesa no sārta izglābto Ādamu Huneku uz Landzi.

Baltiņš apstājas pie cilvēka un žēli iebubinās. Got­libs pieplok pie tā galvas un glāsta zirga kaklu. Bal­tiņš atbild ar bubināšanu. Tā priecīgāka. Varbūt viņš atradis sev jaunu draugu — mirušā vietā? Pēkšņi Got­lībs sāk ausīties.

— Klusi, baltiņi

Viņš klausās mežā un dzird vāju palīgā saucienu. Tas nāk no mēra upuru bedres puses, tepat netālu priekšā, kurp tas gribēja iet.

«Vai kāds apraktais būs atdzīvojies?» Gotlībam iešaujas prātā. Viņš atstāj zirgu un steidzas uz meža bedri cauri sīkām priedītēm.

Viņš sasniedz klajumu ar bedri, izmesto smilšu kalnu, kaļķu kaudzi. Te stāv arī pajūgs — Jura miroņ­rati. Aiz ratiem dzird kādu vaidam. Gotlībs noliecas: tur guļ vecais Juris.

— Kas tev kaiš?

— Sērga mani uzveikusi. Nespēks un drudzis neļauj piecelties un tikt ratos. Palīdzi notikt līdz mājēfm, Gotlīb!

Gotlībs neatbild. Stāv nekustoši, kādas domas siets. Aiz viņa bubina baltiņš, tam sekojis no ceļa.

Vālodze un citi meža ciemā gaida atgriežamies Er- mani no Piltenes. Jau drīz būs nedēļa, bet vēl tā nav atpakaļ. Parasti šādas gaitas viņš veica divās dienās.

— Būs kas ļauns gadījies, — domā Līze, Ermaņa vecākā meita.

— Varbūt lācis ceļā uzkritis, — prāto Sārma, Taura māte.

— Nieki! — Sārmas vīrs Andris nosaka. — Tēvam ir līdz viņa labais zobens. No tā neviens lācis vēl nav sveikā aizgājis. Un spēkā viņš vēl ir pat pārāks par mums, vīriem. Man liekas, ka Piltenē nebūs stiklu at­radis un devies uz Ventspili. Tad vēl šodien varam yiņu sagaidīt mājās.

Andrim izrādās taisnība: pēc neilga brīža suņi pie laipām, priecīgi smilkstēdami, apsveic vecotēvu ar nastu plecos.

— Laikam gan nogaidījāties mani? — saka Ermanis Vālodzei, kura pirmā steidz tam pretī.

— Kā nu ne! Sākām bažīties, ka kas ļauns ceļā ga­dījies.

— Ceļā gan ne. t,

— Kur tad?

— Piltenē nav labi. Tur mēris.

Vālodze nolaiž rokas. Viņa top bāla. Ermanis raugās viņas sejā un redz tās bailes.

— Mēris… — Vālodze atkārto bez skaņas balsī.

— Esi mierīga! Es Piltenē nemaz nebiju. Mežā uz­zināju, kas tur notiek. Tad ar līkumu devos uz Vents­pili. Tādēļ tik ilgi izpaliku.

— Paldies dieviņam, ka tā! — Vālodze atņem elpu. — Es no tiesas nobijos. Iedomājos, ka mana aizredze par nāvi piepildīsies tā, ka mēris atnāks ciemā. Man, protams, vienalga, no kā mirstu pati, bet par citiem izmisu. Ja sērga še ieviestos, tad visam ciemam gals.

— Tā gan. Nav pasaulē lielāka posta par mello nāvi. Esmu to redzējis.

Ermanis dodas uz lielo māju, kur visi salasās, un atraisa savu nastu. Tur ir stikli un svins rūtīm. Vēl šis un tas Vālodzei.

— Un te tava vēstule atpakaļ. — Ermanis sniedz Trūdei viņas rakstu.

— Tu netiki līdz Piltenei?

— Satiku Volfu Gotlību. Tas teica, ka tava krust­māte mirusi.

— Mērī?

— Jā. Un tev, Māriet, sveiciens no Gotlība.

— Man? — Marijas vaigi pietvīkst. — Nu, pal­dies … Viņam laikam klājas labi?