RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

— Es skaidri redzēju: zirgs,

— Bet kā balts zirgs var gadīties te, vēra vidū?

— Tas tak nav parasts zirgs, nav zemnieka zirgs. Tas veļumātes sūtīts un iet pāri visiem purviem, cauri visiem biezokņiem. Šodien viņš parādās te, padara savu, un rīt tas jau pavisam citā novadā.

Austra iet uz istabu, pamodina Sārmu un pastāsta savu šīrīta pieredzējumu.

— Tas ir uz mēri! — saka Taura māte. — Balts zirgs vēra vidū var būt tikai veļumātes vēstnesis.

Mostas saime. Valodas iet vienīgi ap gaidāmo sērgu. Visi satraukti.

Kaspars mēģina atrast reālu cēloni zirga parādībai. Varbūt tas no karaspēka? Pēdējās kaujās zviedri būs apsituši ienaidnieka jātniekus, un zirgs, viens palicis, aizklīdis mežā, kur nu savvaļā dzīvo.

Arī Ermanis, lai nomierinātu prātus un lai saime mierīgi ietu savos darbos, atbalsta Kaspara domas. Bet Vālodze dodas uz svētbirzi ziedot veļumātei.

Paiet pāris dienu, un ciema ļaužu prāti nomierinās. Ir citas domas un rūpes. Vēl pasteidzami pēdējie sīkie rudens darbi, ievācamas ogas un sēnes, vedama pēdējā labība no lauka šķūņos.

Ir skaista, silta diena. Ciema sievietes ar groziem rokās pāriet laipas — citas sēņot, citas ogot. Arī Vā­lodze iet līdz, un mājās paliek tikai Kaija saimniekot un mazie bērni, kuri Kasparam jāpieskata. Vīri aiz­brauc pēc labības.

Dienvidu pusē aiz purviņa aug skaistas brūklenes. Turp dodas Marija ar Trūdi. Viņas iet čalodamas; jau­nām sievām šis tas savā starpā pārrunājams.

Kā sarkanzaļa samta sega stiepjas brūklenāju strīpa starp purvu un vēri. Ogotājas pietupstas un pilnām

saujām sāk braucīt skaistās ogas grozos. Gar tērcītes malu tās novirzās viena uz vienu, otra uz otru pusi.

Pēkšņi Marija apstājas ogu braucīšanā. Viņai liekas, ka kāds tuvumā iesmējies. Tā skatās apkārt un ierauga sev priekšā pie krūma kādu guļam.

Sakņupis, uz elkoņa atspiedies, tas cieši raugās Ma­rijā. Viņa seja ir saviebta briesmīgā grimasē — kā sāpēs, kā izsmieklā.

— Gotlībs! — Marija klusi iesaucas vislielākā pār­steigumā. — Tu te?

Ja, tas ir jaunais Volfs.

Viņš neatbild, bet atkal iesmejas. Nelabos smieklos. Ļauni iemirdzas viņa iekritušās acis. Beidzot viņš pār­trauc klusumu:

— Vai tu vēl dzīva?

— Kādēļ lai nebūtu dzīva?

— Gan jau, gan jau… Man vēl atliks laika.

— Ko tu runā, Gotlīb? Es nesaprotu.

— No šejienes it labi redzams ciems. Te varēšu no­raudzīties, kā tevi nes pāri pagalmam uz eglāju. Un tad vairāk neko man nevajag. Visiem jums jāmirstl Tad arī man būs miers.

— Tu runā kā drudzī.

— Jā, man ir drudzis. Man ir mēris. Un arī tev būs. Visam šim Sumpurņu ciemam.

— Gotlīb, attopies! Saņemies! Runā prātīgi! Saki — kādēļ tu te ieradies? Vai esi sasirdzis?

— Es ierados sātana uzdevumā. Viņš manā varā no­deva zemi, gaisu, ūdeni ap jūsu ciemu. Es izplatu pār jums mēra dvašu. Jums jāmirst. Un es smiešos, smiešu savus pēdējos smieklus.

— Ai dieviņ! Gotlīb, cik ļauni tu runā, cik naidīgi mirdz tavas acis!

— Tā ir. Sātana vārdā ar naidu un ļaunu es jūs iznī­cināšu. Tā atriebšos par tavu neuzticību.

Marija pietvīkst. Viņas krūtīs saslejas lepnums, paš­apziņa.

— Tev nav man ko pārmest. Tu pats man atdevi brīvību.

— Tu aizgāji no manis. Atstāji Pilteni.

— Mani sauca pienākums pret tēvu. Tu ieradies še. Varēji te palikt. Es neraidīju tevi projām. Bez tam mūsu bērnības sapņi ir izgaisuši. Mēs abi — ne tu, ne

es — vairs neesam tie, kas bijām. Man vairs nebija pret tevi tās sajūtas kā agrāk, un tomēr neatteicu tev. Tu pats aizgāji, un nevari mani vainot.

— He, he, he! — Gotlībs nelabi iesmejas. — Tavu prātu sagrozīja tas zemnieku lācis.

— Ne sagrozīja manu prātu, bet atvēra manu sirdi, manas acis. Es nojautu starpību starp viņu un tevi. Briedis ir labs, sirdsskaidrs cilvēks. Bet tu esi labs tikai līdz tam, kamēr tev no tā kāds labums. Saki — kādēļ tu ieradies še?

— Lai iznicinātu tevi un visu jūsu ligzdu! — Gotlībs iestenas un pagriežas uz otru elkoņu. Viņa krekls uz krūtīm pašķiras, un tur parādās šausmīga zili melna vāts.

— Nu, lūk, tik ļauns tu vari būt pat mīlā, kā tu sauci savas patmīlīgās sajūtas.

Tad Marija pamana mēra zīmi uz rātskunga dēla miesas un nodreb.

Tērces augšgalā iekliedzas Trūde un sauc:

— Māriet! Māriet!

— Uhū! — atsaucas Marija.

Trūde skrien šurp.

— Baltais zirgs! Baltais zirgs!

Viņa piesteidzas pie draudzenes un ierauga pie krūma guļošo Gotlību.

— Kur ir baltais zirgs? — starp savu saviļņojumu un Trūdēs vārdu radīto uztraukumu jautā Marija.

— Lūk, eglēs!

Labi patālu, tērces malā, ganās balts zirdziņš. Tas iet uz vēri un pazūd kokos.

— Gotlīb! — Trūdēs skats piegriežas jaunajam Vol- fam. Viņa arī pamana mello vāti. — Mēra ķerts! Na­baga Gotlībs!

— Iesim! — Marija skarbi satver draudzenes roku.

— Bet viņš? — Trūde vēl atgriežas.

— Iesim! Te mums nav nekas darāms.

— Esi nolādēta! Sātana vārdā! — aizejošām pakaļ noskan Gotlība dziestošā balss. — Jūs visi neizbēgsat manai atriebībai!… Ciemā jūs jau gaida nāve!

Trūde gausinās, gribēdama vēl palikt, ko teikt, ko jautāt, bet Marija cieši tur viņas elkoņu un velk uz priekšu. Pēc sarunas ar Gotlību tā ir gluži pārvērtusies, it kā no kaut kā nospiedoša atsvabinājusies. īsos, ap­rautos vārdos viņa atstāsta biedrenei savu sarunu ar mirstošo Gotlību. Ar vella varu tas gribot iznīcināt ciemu. Pats sātans esot atvedis vērī mēri.

— Vālodze saka, — Trūde iebilst, — ka visas bēdas cilvēkiem uzsūtot dieviņš. Tāpat arī mēris nākot no veļumātes. Velis varot tikai niecīgus Jaunumus no­darīt. Un tad — baltais zirgs, ko arī mēs redzējām, — tas ir vejumātes sūtnis.

Marija domīgi papurina galvu.

— Man liekas, tā ir Jaunā vara, kas nāk pār mums, ne debestēva pārbaudījums.

— Kāpēc tu tā domā?

— Gotlībs mūs grib pazudināt.

— Bet baltais zirgs? Un astes zvaigzne, ko tu ar Tauri un Briedi redzējāt?

Marija neko nesaka, bet domā savu domu.

Jaunās sievas tuvojas purva pārejai. Pie laipām sēž abi vilki. Laiku pa laikam tie savādi skumji, klusi, iegaudojas.

— Arī dieva suņi nojauš Jaunu, — saka Trūde.

Pārnākušas sievietes noglāsta vilku spalvu. Tie iet

līdz.

— Bet kā paliek ar Volfu Gotlību? — ieminas Trūde.

— Viņš jau nāves iezīmēts… Tomēr gribētos pa­raudzīties, ko viņš dara. Viņa Jaunums liekas būt lie­lāks par tā nespēku.

— Te, aiz kūts, var pārredzēt brūklenāja strīpu un tērcīti.

Abas nogriežas pār pagalmu uz saimniecības ēku rindu. Vilki atstājas un iegaudojas viens pēc otra.

— Kas ir, nāciet! — Trūde atgriežas.

Vilki atsēdušies un gaudo abi reizē, žēli, kā lūgda­mies, kā atpakaļ saukdami. Neklausa aicinājumu.

— Man liekas, tie jūt mēra slimo Gotlību aiz purva, — domā Marija. — Kā viņi izvairās no šīs pa­galma puses! Sārma stāstīja, ka arī pie kūts tie vairs nerādoties, kad govis slauc.

— Varbūt gan. Lūk, tie gaudo un nenāk.

Trūde un Marija iet cauri starp kūti un ratnīcu. Pēkšņi abas satver degunus.

— Kāda nelaba smaka! — saka Marija brīnēdamās. — Vai tā var nākt pāri purvam?

— Nevar būt! — iesaucas Trūde. — Šī smaka vairāk dienu atpakaļ aizbaidīja no vīksnas mūs ar Tauri, kad tonakt gribējām te pasēdēt.