RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

— He, he, he! Ej labāk mājās, ka nenokaitini mūsu draudzi! Tā neļaus nopulgot savu jauno ticību,

— Vai tas tavs pēdējais vārds?

— Labāka nekā tev nevaru pateikt.

— Labi!

Amtmanis pagriež zirgu un pajāj tālāk gar mūri, kur vairāk ļaužu.

— Hercoga vārdā! — viņš uzsauc varenā balsī. — Kā stārasta landrāta Maidela pilnvarotais es pavēlu jums nekavējoties izklīst, beigt savas neprātīgās izlai­dības un pielikt visus spēkus pilsētas uzkopšanā un sērgas apkarošanā! Ejiet pa savām mājām!

Smiekli un kurnēšana atskan no kapiem.

— Es dodu jums laiku, — amtmanis turpina, — des­mit minūtes. Kas vēl būs kapos vai uz ielas, tas tiks pērts un ieslēgts cietumā. Par tiem tad spriedīs atjau­notās rātes tiesa bargu sodu kā par nemiera cēlājiem sērgas laikā. Jūs dzirdējāt visi. Tātad — paklau­siet!

Sarfenbergs apgriež zirgu un aizauļo uz pilsētiņas otru galu. Viņu pavada zobgalības un lamuvārdi, Iz­laidīgais pūlis turpina dzīres un dejas. .

Paiet desmit minūtes. Tad atskan auļojošu zirgu pa­kavu troksnis. Desmit jātnieku ar amtmani priekšgalā drāžas uz kapsētu. Ap stūri — cauri vārtiem — kapos iekšā. Gaisā nošvīkst smagās pātagas un krīt uz pūļa mugurām, pleciem, galvām. Kliegdami un vaimanā­dami pārsteigtie jūk uz visām pusēm, lec pāri žogam, mēģina glābties krūmos. Rets paspēj izšmaukties, brašo vīru sitiena neķerts. Vaimanas un kliedzieni ne­sas pa visu pilsētu. Kad kapsēta ir iztīrīta, jātnieki atkal rikšā pa ielām un sadzen pēdējos bēdzējus namos.

Desmit minūšu laikā pilsētas ielas ir tukšas.

Amtmanis izdala savus jātniekus pa pilsētu ar pavēli nevienam neļaut atstāt namus un sapulcēties baros. Pats viņš nokāpj no zirga un apstaigā mēra pasaudzē­tos rātskungus. Tādi izrādās tikai trīs: birģermeistars, tiesnesis Hanss Klēvers un sirmais, vājais sindiks. Viņš tiem nodod landrāta Maidela rīkojumu atjaunot rāti pilnā sastāvā, kā arī ieviest kārtību un likumību pilsētā. Pēc tam uzrāda savu pilnvaru rīkoties pēc sa­viem ieskatiem, sazinoties ar rāti, normālās dzīves atjaunošanā, sērgas ierobežošanā un kārtības uzturē­šanā. Krietnais birģermeistars ar prieku apsveic stā­rasta enerģiskos soļus, tāpat vecais sindiks. Klēvers, kurš turējies līdz izlaidīgajiem neprāšiem, apšauba stārasta tiesības tik patvarīgā rīcībā. Tad Sarfenbergs liek priekšā birģermeistaram to strīpot no rātes un pieaicināt tanī pēc paša ieskatiem krietnākos un cie­nījamākos Piltenes vīrus.

Tā notiek. Dažās stundās sastādās jaunā Piltenes pār­valde. Rātskalpi uzpoš pilsētas namu, un tūlīt rāts­kungi notur sēdi.

Sarfenbergs nāk ar saviem priekšlikumiem. Vispirms atrast nomalē kādu šķūni, kurp nonest visus mēra slimniekus, lai tos atšķirtu no veselajiem, sameklēt kopējus un pārtikas līdzekļus. Tad nodedzināt visas vecās būdas, kuru iedzīvotāji vai nu izmiruši, vai tās atstājuši. Jaunākos, labākos namus rūpīgi izkvēpināt ar paegļiem un sēru. Notīrīt pilsētas ielas. Izrakt pāris jaunu aku un no vecām pagaidām aizliegt smelt ūdeni. Pie darba klaušu kārtā piespiežami visi veselie iedzī­votāji, kā vīrieši, tā sievietes no piecpadsmit līdz piec­desmitajam mūža gadam. Nepaklausīgie stiepjami rātes tiesas priekšā un bargi sodāmi, kā kara un sērgu laikā nākas.

Tā notiek. Šarfenberga enerģija piespiež pat vistie­pīgākos pildīt viņa rīkojumus un rātes noteikumus. Atkal Piltene atdzīvojas, un rosīgā darbā atjaunojas sērgas laikā panīkušais dzīves celšanas instinkts. Krogā aiz Aizputes vārtiem rāte ierīko slimnīcu, kurp noved visus mēra slimos; te pieteicas kopēji, te sanes pārtiku, kas galu galā vēl atrodama daža laba turī­gāka namnieka pagrabos un kambaros pietiekošā vai­rumā, lai nabadzīgākiem nebūtu jāmirst badā. Pilsētas namus iztīra un izkvēpina, pussagruvušās, izmirušās, vecās būdas nojauc un sadedzina līdz ar mēra upuru mantām. Tiek izraktas divas jaunas akas, kas apgādā tīru, labu dzeramo ūdeni.

Sērga vairs neatjaunojas. Pilsētiņā ierodas apkārtnes zemnieki, atkal tirgū parādās preces, pārtika — gan dārga, viss tomēr dabūjams.

* * *

Kādudien Piltenē ierodas hercoga komisārs savā apkārtbraucienā pa bada un sērgas piemeklētiem ap­gabaliem. Jau Aizputē viņš dzirdējis par Piltenes postu, jukām un izlaidību, tādēļ ļoti pārsteigts, te ieraugot sērgas ierobežošanai spertos soļus, mieru un kārtību.

— Manu visdziļāko atzinību! — viņš saka rātes ve­cākajam. — Mūsu žēlīgais valdnieks no sirds priecā­sies par rātes rūpēm pilsētas labā.

— Tas viss ir Andreja Šarfenberga nopelns, — kautrīgi iebilst birģermeistars. — Rāte bija bezspēcīga.

— Sarfenbergs? Kas tas tāds?

— Piltenes amtmanis.

— Kā? Rāte uzdevusi amtmanim rīkoties savā vietā?

— Nē, Sarfenbergs pats uz savu galvu to uzņēmās.

— Brīnišķīgs vīrs!

— Jā, viņš nevarēja mierīgu sirdi noskatīties jukās, kas še notika, un beidzot devās uz Dundagu pie stā­rasta un pierunāja to iejaukties pilsētas lietās. Tā uz­devumā tad atgriezās ar desmit drošsirdīgiem vīriem, spaidu kārtā piespiezdams pilteniešus darīt viņu pie­nākumu. Tas ir krietns vīrs.

— Man būtu ar viņu jāparunā. Bez tam mans uzde­vums ir ievākt pēc iespējas sīkas ziņas par mēra upu­riem, par pilsētas zemnieku apstākļiem un sējas izredzēm.

— To visu dabūsit no amtmaņa. Uznākot posta die­nām, viņš vienīgais neatstāja savu pienākumu, kad rātskungi vairs nebija piedabūjami ko darīt.

Komisārs dodas uz pili, kur amtmanis rīķojas kā stārasta vietas izpildītājs.

Hercoga ierēdnis no tā iegūst sīkas, izsmeļošas zi­ņas par visu, kas tam vajadzīgs, lai zinātu par zemes stāvokli pēc posta dienām. Viņš apbrīno amtmaņa gaišo prātu, tā administratora spējas un ieteic pāriet pie galma, kur būtu tam īstais darbalauks. Sarfenbergs atrunājas, viņš apmierināts ar savu amatu un domājas būt te noderīgs.

Draudzīgās sarunās komisārs pastāsta par notiku­miem pasaulē un Kurzemē, no kurienes pēdējā laikā nekādas ziņas Piltenē neienāca. Visa hercogiste esot brīva no ienaidniekiem, tak to vēl nospiežot nodevas. Zviedru karalis vēl arvien atrodoties turku gūstā Ben- deres pilsētā. Vidzemes muižnieki esot padevušies ca­ram, un zeme pievienota Krievijas valstij.

Atvadoties komisārs vēl izsaka savas rūpes par zem­kopības panīkumu un darbaroku trūkumu ilgā kara un sērgas izpostītā zemē un ieteic dot stārastejas zem­niekiem visādus atvieglojumus, lai tie atkal var atjau­not savus laukus. Lai viņš nekautrējoties pat uzņemt izbēgušus pamesto apkārtnes muižu dzimtļaudis un ielikt tos izmirušajās mājās kā brīvus zemkopjus. Uz­veikt valstī badu — tas tagad esot galvenais uzde­vums, jo mēris, kurš Kursas dienvidos jau izbeidzies tāpat kā Piltenē, vēl tikai parādoties šur tur zieme­ļos — daudz vieglākā veidā.

Mums jāatgriežas meža ciemā.

Gotlība Volfa ļaunais nodoms liekas izdodamies pil­nīgi. Nelīdz Ermaņa uztraukumā izdarītie aizsardzības soļi, nelīdz Vālodzes ārēji mierīgie rīkojumi. Kaut sēr­gas atnesēji gan sadedzināti un viņu pelni •■aprakti dziļi zemē, dīgļi jau izplatījušies pa visu ciemu, gaiss pilis mellās nāves dvašas.

Bez pirmajiem mēra upuriem — Kaijas, Andra un Līzes — vēl saslimuši Kaijas vīrs Lūsis, viņas māte Austra, Sumbra un Austras dēls Alnis, tad Ermanis, un, beidzot, arī Kaspars sajūtas nelabi. Tepat puse pie­augušo ciema ļaužu guļ uz gultas.