RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Priekšējās kamanās, kažokos ietinušies, sēž Andrejs Sarfenbergs ar to pašu komisāru, kas pagājušo rudeni bija apmeklējis Pilteni. Abi, viens pie otra piespiedu­šies, sēž klusēdami. Tad zirgi apstājas.

— Kas ir? — satraucies uzsauc komisārs zemnie­kam — vedējam.

— Lopiņiem nav vairs spēka.

— Bet kur mēs atrodamies?

— To tikai dieviņš zina.

— Nebija labi, — saka amtmanis, — ka nepalikām pie Usmas ezera pajumtā, kad taisījās putenis. Nu esam galīgi nomaldījušies.

— Jāatzīstas, — skaišas komisārs, — šis brauciens man nemaz nebija patīkams. Vienīgais apmierinājums, ka iznāca braukt kopā ar jums, cienījamo Sarfenberg. Bet nu man žēl, ka steidzināju jūs atstāt tik ātri Jelgavu.

— Man tā kā tā bija jābrauc mājās, kad darīšanas pabeidzu.

— Es saku, vispār varēja tagad nemaz nebraukt uz Landzi. Bet ko darīsi? Pēc jaunā hercoga nāves valsts padomnieki kļuvuši pārāk rūpīgi un darbīgi. Par varu grib izpatikt lielfirstienei — nākamajai hercogienei. Tā esot tikpat stingra un prasīga kā viņas lielais mā­tesbrālis — cars. Labi apdomājot, man liekas smieklīgs šis inspekcijas brauciens. Viņa cienība, Landzes mā­cītājs, apber valsts kanceleju vaimanām un sūdzībām, ka Venta — pēc sava jaunā virziena — aizraušot un aizskalošot mācītājmāju un baznīcu. Un tad nu jau ziemā no Jelgavas jābrauc pārliecināties.

— Tik tālu vēl nav, — amtmanis iebilst. — Upe gan apdraud mazo dārza namiņu, bet arī līdz tam tā neie­skalosies agrāk kā gados divos trijos.

— Nu, lūk… Ak, kaut jel gadītos ceļā kāds apdzī­vots grausts; tad uzzinātu vismaz, cik tālu esam aiz- maldījušies sāņis no Piltenes un Landzes.

Pēkšņi vedējs kamanu priekšā strauji pieceļas kājās un izslien galvu.

— Kas ir, Kriš?

— Es ostu dūmus, kungs.

Sakustas arī pakaļējās kamanās.

— Nežēlojiet zirgus! — sauc no turienes. — Sis ne­gantais vējš mūs sastindzinās ledū. Pēc dūmu smakas mēs uzbrauksim arī uz pavardu.

— Nu, mīļie zirdziņi, nul — priekšējais vedējs, Krišs, gandrīz lūgšus skubina vilcējus. Arī tie,\ cilvēku tuvumu nojauduši, saņem pēdējos spēkus un kuļas tālāk pa kupenām.

Beidzot nomaldījušies ceļinieki atviegloti uzelpo: priekšā, vēra malā, atspīd ugunskurs. Māju gan ne­redz, bet ap uguni kustas ļaudis. Vēl tuvāk piebraucot, saskata divas skuju būdas ar augstu kāršu aploku vis­apkārt. Braucēji pietur.

Tiem pretim nāk vilkādās apģērbies virs ar īsu zo­benu aiz jostas. Svaigām rētām sejā. Vēl jauns gados.

— Kā ļaužu esat? — jautā Sarfenbergs.

— Mežinieki.

— Se dzīvojat?

— Tikai nesen apmetāmies.

— Vai varbūt nezināt, uz kuru pusi būtu Piltene un cik tālu esam no tās?

— Piltene atrodas tur. — Virs norāda ar roku sniega virpulī. — Pie laba ceļa nebūs cēlienu, ko iet.

— Paldies dievam! Tad nekur tālu neesam noklīduši no ceļa. Un šis, liekas, būs Ugāles lielā vēra sākums?

— Tā ir. Pa kreisi jums purvs. Aiz tā jau Piltenes tiesa.

— Tad labi gan. Nu nojaušu apkārtni, nu vairs ne- nomaldīsimies.

Komisārs un pakaļējie braucēji — tā pavadoņi —, izkustējušies no sēdēšanas, dauza rokas pret pleciem.

— Niknais ziemelis velk cauri kažokiem. Esam no­saluši.

— Nāciet apsildīties! — mežinieks aicina tos aplokā.

— Kā ļaužu esat? — jautā Sarfenbergs, ieiedams sētā.

— Esam brīvi vēra ļaudis.

— Tā? Un kā tev vārdā?

— Briedis.

— Un tu? — amtmanis griežas pie otra — vēl jau­nāka mežinieka.

— Tauris.

Jā, tie ir Briedis un Tauris — vienīgie vīri, kas at­likuši no meža ciema saimes.

Ciemiņi atsēstas pie ugunskura, atraisa kažokus un sildās.

— Tu teici, ka esot no vēra? — Sarfenbergs pēc brītiņa griežas pie Brieža. — Tur laikam daudzi apme­tušies uz dzīvi?

— Nē. Vēra vidū nav nevienas ļaužu mītnes.

— Kā nu ne? Tad jau es zinu labāk par tevi. Pašā biezoknī atrodas izdaudzinātais Sumpurņu ciems, kurā dzīvo krietni ļaudis.

— Tā vairs nav, kungs.

— Kā nav?

— Tas izmiris un nodedzis.

— Ko tu saki? — Šarfenberga seja apmācas. — Kā zini to?

— Esam no turienes.

— Tad gan tu pazīsti arī kuģinieku Kasparu un veco Ermani.

— Tie miruši.

Sarfenbergs noliec galvu. Tad iedomājas:

— Turp aizgāja arī divas Piltenes jaunavas.

— Tās dzīvas.

— Un kur viņas?

— Tepat būdas. Mēs četri un vēl mazā Cielaviņa, manas mirušās māsas meita, esam vienīgie dzīvie.

— Tā? Un tagad gribat iet uz Pilteni. Tas labi. Mums daudz saimniecību stāv tukšas. Vajadzīgi krietni zemes kopēji.

— Nē, kungs. Mums jāatgriežas vēri. Tikai vilku briesmas mūs izdzina malā. Tie saplosīja Taura māti un divas jaunas meitenes. Es, tikai Laimesmātei patei­coties, tiku cauri ar šīm brūcēm.

Briedis pārvelk ar roku pār saplosīto vaigu.

— Bet tu teici, ka jūsu ciems nodedzis.

— Uzcelsim jaunu.

— Kādēļ to? Piltenes zemē dabūsat iekoptas saim­niecības. Jums dos visu nepieciešamo. Jūs esat brīvi ļaudis, kļūsat namnieki, tiksat pie turības.

— Mūsu dzimtai jāpaliek vērī.

— Kādēļ?

— Tāds dieviņa lēmums. Tā pareģots.

— Tā nebūs, Briedi, — vīriem aiz muguras atskan maiga sievietes balss. — Mēs neesam pareizi izpratuši Vālodzes vēstījumu.

Viesi pagriežas. Tur stāv Marija, arī zvērādās tēr­pusies. Tai blakus Trūde. Abas jau brītiņu atpakaļ iz­nākušas no skuju būdas.

— Mācītāja Huneka Trūde! — Sarfenbergs pieceļas un steidz klāt izstieptām rokām. — Un Kaspara Ma­rija. Esiet sveicinātas!

— Labdien, cienījamo amtman!

— Man tā liekas, ka esat izgājušas pie vīriem, — Sarfenbergs, turēdams sieviešu rokas savējās, jautā­dams raugās gan viņās, gan Tauri un Briedī.

— Jā.

— Jūsu ciema vairs nav, jūsu vīru piederīgie esot visi miruši. Jūs varat dabūt iekoptus laukus, gatavas mājas. Kādēļ gribat atgriezties biezokņos?

— Godājamo Andrej Sarfenberg! — Trūde saka svinīgi. — Mums ciema ciltsmātes dots vēstījums.

— Tas pavēl jums dzīvot vientulībā?

•— Nē. — Tad Trūde griežas pie vīra un Brieža: — Mēs neesam pareizi iztulkojuši vecāsmātes aizredzi.

Nošķirtībā mēs nevaram saplūst kopā ar dieviņa izre­dzētiem, biezoknī mēs nevaram izaugt par lielo, spē­cīgo tautu, ko sapnī skatījusi Vālodze. Mums jāiet ļau­dīs, jāiet pasaulē. Tikai tur ir dzīvība, cenšanās, aug­šana. Vai nav tā, Tauri, Briedi? …

Tauris un Briedis top domīgi. Iestājas dziļš klusums. Tad abi saskatās un katrs saņem savu jauno sievu pie rokas.

— Jā. Tikai tā var piepildīties vecāsmātes pare­ģojums.

— Tad nāciet uz Pilteni! — Sarfenbergs priecīgi iesaucas.

— Ejam! Ejam dzīvē!

INGRIDA KIRSENTALE

1709. gada pavasaris — 1711. gada sākums — tā romānā «Sum­purņu ciems» datēti še atainotie notikumi, kas lasītājam paver tā- laika Piltenes un Ventspils ainas, kā ari aizved Ugāles vēra vidienē, kur atrodas tā sauktais Sumpurņu ciems, latviešu brīv­zemnieku apmetne. Sāda vēsturiska un ģeogrāfiska precizitāte rak­sturīga Rutku Tēva rakstības manierei. Viņa vēsturisko romānu pa­matu pamats vienmēr ir kāds vēsturisks fakts, notikums, epizode, kas rakstnieka iztēlē apaug ar veselu dramatisku norišu gūzmu, savijas ar cilvēku likteņiem, lai Izskanētu kā cildinājums varonībai, patstāvīgai un neatkarīgai personībai, kura spēj un grib celties cīņā par cilvēka tiesībām, mest izaicinājumu pasaules varenajiem. Rakst­nieka sirds pieder drosmīgajiem, darītājiem, ne prātotājiem — ari tad, ja tie apzinās savas rīcības neprātīgumu. Parasti viņa romānos skaidri nodalās divas nesamierināmi pretējas sociālās nometnes, kas konkrētajos Latvijas vēstures apstākļos pauž arī nacionālas pretiš­ķības starp latviešu darbatautu un cittautu (visvairāk vācu) apspie­dējiem. Viņa romānos sižeta attīstību virza naidīgo spēku sadur­smes, tas rit strauji, krasās peripetijās. Negaidīti pavērsieni cil­vēku likteņos liek aizrautīgi sekot vēstījuma pavedienam. Lai cik dramatiski risinās sižets, Rutku Tēvs vienmēr atrod vietu straujas, jūsmīgas mīlestības tēlojumam. Mīlētāju likteņi ir gan laimīgi, gan traģiski, kādus nu tos veido konkrētā vēsturiskā situācija un noti­kumi, kuros romānu varoņi vai nu paši pēc savas gribas piedalās, vai ari tiek ierauti negribot