RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Vēsturiskais piedzīvojumu romāns, ko iemīļojis un izkopis Rutku Tēvs, pasaules rakstniecībā ir loti populārs. Valters Skots un Alek­sandrs Dimā (tēvs) te ir vispār atzītas virsotnes, divi mākslinieki ar labām vēstures zināšanām, spilgtu, bagātu fantāziju, aizrautīgi stāstītāji, kuru darbos vienmēr jūtam paša autora attieksmi, kas viņa iemīļotos varoņus vērš skaistus im drosmīgus, sievietes — maigas, uzticamas un izturīgas, bet viņu pretiniekus — ļaunus, vil­tīgus, zemiskus un atbaidošus.

Līdzīgā stilā savus vēsturiskos romānus rakstīja Rutku Tēvs, ko 30. gadu kritika nedaudz ironiski ir nodēvējusi par latviešu Dimā. Arī viņa varoņi ir cildeni, pašaizliedzīgi dēkaiņi, kuri piedalās vēs­turiskos notikumos. Rutku Tēva simpātijas pieder šiem latviešu tautības zēniem, jaunekļiem un vīriem, kas viņa romānos konkrētos Latvijas \-ēstures apstākļos varonīgi, kaut ari reizēm neprātīgi cīnās pret vācu ordeni, baltvācu muižniecību, Rīgas patriciešiem, zviedru un citiem iebrucējiem, cīnās par savas apspiestās tautas brīvību, par cilvēka tiesībām. Viņa vēsturiskās prozas labākā daļa aizrauj ne tikai ar sižetisko spriegumu, bet ari ar autora emocionālo attiek­smi pret tēloto, ar viņa paša mīlu un naidu. Viņa darbos nav na­cionālas aprobežotības, nacionālu aizspriedumu, kādus nereti sasto­pam 30. gadu latviešu vēsturiskajos romānos, kuri tapuši fašistiskās diktatūras laikā, kad buržuāziskais nacionālisms kļuva par oficiālo ideoloģiju, karojošu un krasi naidīgu jebkurai internacionālisma Izpausmei. Rutku Tēvs arī savos šai laikā tapušajos vēsturiskajos darbos joprojām paliek demokrāts un humānists, kas cilvēku vērtē ne pēc viņa tautības, bet pēc tā, vai viņa rīcība, mērķi un ideāli atbilst laikmeta progresīvajai sabiedriskajai domai, veicina sociāli vēsturisko progresu vai ari — gluži otrādi — kavē to.

Rutku Tēvs, īstajā vārdā Arveds Mibelsons (1886—1961), aktie­ris un rakstnieks, ir sarakstījis desmit vēsturisko romānu un stāstu, kas publicēti 30. gados. Aizrautīgi iedziļinājies Rīgas vēsturē, pētī­jis dokumentus, sekojis vēsturnieku publikācijām un arheologu atradumiem, Rutku Tēvs visvairāk pievērsies Rīgas pagātnei. Vis­vecākais Rīgas vēstures posms, ko viņš atspoguļojis, ir 14. gadsimts romānā «Klibā skrodera iela». Plašāku ieskatu Rutku Tēva darbi paver 16. un 17. gadsimta notikumos — «Dumpīgā Rīga», «Mūk- salas brāļi» un citi. Arī no divām Rīgas kinostudijas filmām tik populārie trīs vella kalpi no šāda paša nosaukuma Rutku Tēva ro­māna savu dēkaino mūžu izdzīvo 17. gadsimta Rīgā un Latvijā.

Otra iemīļota tēma Rutku Tēvam ir Kurzemes hercogistes vēs­ture, tās dramatiskās lappuses. Tā, piemēram, romāns «Aklais Va­lentīns» ataino partizāņu karu Kurzemē pret zviedru Iebrucējiem, kuri 1658. gadā ar viltu sagūsta hercogu Jēkabu un aizved gūstā. Aklais Valentīns, īstajā vārdā leitnants Lībeks, ir. reāla vēsturiska persona, ap kuru pulcējās latviešu zemnieki, nereti no muižniekiem aizbēguši jaunekļi un vīri, lai cīnītos pret zviedru iebrucējiem, ar kuriem ātri kopēju valodu atrada baltvācu muižnieki. Tiem bija apnikuši hercoga Jēkaba mēģinājumi ierobežot viņu varu un tiesī­bas. TidSjādi cīņa pret zviedriem latviešu zemniekam reizē ir cīņa pret f.aviem visniknākajiem ienaidniekiem — muižniekiem.

Apmēram tas pats laikposms atainots arī romānā «Gambija». Te stāstīts par izbēgušiem latviešu dzimtcilvēkiem, kas uzmunsturējas uz hercoga kuģa, kurš dodas uz Gambiju, lai tur kļūtu brīvi cilvēki.

Kurzemes hercogistē norisinās ari darbība romānā «Sumpurņu ciems», kas pirmoreiz publicēts 1937. gadā. Romāns mūs ieved inte­resantā vidē — Piltenes autonomajā apgabalā, kas romānā atspogu­ļotajā laikposmā bija Kurzemes hercogistes sastāvdaļa.

Kurzemes hercogiste (oficiāli: Kurzemes un Zemgales hercogiste Livonijā) Izveidojās pēc Livonijas kara uz Livonijas feodāļu 1561. gada padošanās līguma pamata. Tās valdnieks — Kurzemes hercogs bija Polijas karaļa vasalis, kura varu ierobežoja arī lielās ekono­miskās un politiskās privilēģijas, kas tika piešķirtas muižniekiem. Hercogam praktiski piederēja tiesiskā un administratīvā vara tikai viņa paša īpašumos, kas veidoja vienu trešdaļu no visas hercogistes, pārējā zemes daļā muižnieki bija neierobežoti noteicēji pār saviem īpašumiem līdz ar tanīs dzīvojošiem latviešu zemniekiem. Ierobežotā hercoga vara ļauj Kurzemes hercogisti pamatoti dēvēt par «muiž­nieku republiku», kur zemnieku dzimtļaužu liktenis bija ārkārtīgi smags; ne velti zemnieki bēga no saviem dzimtkungiem gan uz hercoga muižām, gan mežos, gan uz Vidzemi un Lietuvu. Nelīdzēja pat visbargākie likumi, kas paredzēja kājas nociršanu par otrrei­zēju bēgšanu.

Kurzemes hercogiste teritoriāli apvienoja lielāko daļu no biju­šās Livonijas ordeņa zemes Zemgalē un Kurzemē. Ārpus tās palika Kurzemes bīskapija un līdz 1609. gadam arī Grobiņas un Liepājas novads, kas bija ieķīlāts Prūsijas hercogam.

Kurzemes bīskapija kā viena no Livonijas feodālajām valstiņām izveidojās 1234. gadā, to nodibināja vācu ordeņa brāļi kuršu ap­spiešanai. Par bīskapa sēdekli kļuva Piltene, kas atradās izdevīgā vietā pie kuģojamās Ventas upes, pašā bīskapijas centrā. Ar sa­viem apmēram 172 tūkstošiem hektāru aramzemes Kurzemes bīska­pija bija vismazākā feodālā valstiņa Livonijā. Livonijas ordeņa zemes Kurzemes bīskapiju sašķēla trijās daļās (ziemeļos atradās Piltenes—Dundagas novads, dienvidos Aizputes—Embūtes novads, bet rietumos pie Baltijas jūras — Sakas—Cīravas novads). Bīskapi­jas īpašums bija arī Roņu sala. 1558. gadā Kurzemes bīskaps Jānis IV bīskapiju pārdeva Dānijas karalim, kas par jauniegūtās zemes valdnieku iecēla savu brāli — «Livonijas karali» Magnusu. Pēc viņa nāves 1583. gadā sākās t. s. Piltenes mantojuma karš starp Poliju un Dāniju, kas norisinājās Kurzemē un smagi to izpostīja. Ar 1585. gada 10. aprīļa Kroneborgas līgumu Dānija par 30 000 dāl­deriem atteicās par labu Polijai no šīs teritorijas. Kurzemes hercogi centās panākt bīskapijas pievienošanu hercogistei, tomēr 1617. gadā no bijušās Kurzemes bīskapijas izveidoja autonomu Piltenes apga­balu, ko tieši pakļāva Polijas karalim. 1655. gadā Piltene krita zviedru rokās, kas to pārdeva Kurzemes hercogam Jēkabam. Tomēr 1717. gadā Polijas karaļa ieceltā īpašā komisija atkal atņēma her­cogistei Piltenes apgabalu, no jauna to tieši pakļaujot Polijai. Tikai pēc 1795. gada, kad Piltenes apgabalu kopā ar Kurzemes hercogisti pievienoja Krievijai, šī novada likteņi vairs neatšķīrās no pārējās Kurzemes vēstures, lai gan te līdz pat 1938. gadam daļēji (manto­šanas tiesībās) paliek spokā 17. gadsimtā apstiprinātie likumi, t. s. Piltenes statūti.

Būdama Polijas karaļvalsts sastāvā, Kurzemes hercogiste, tāpat Piltenes apgabals, tika ierauti visos karos, ko izkaroja Polija. Bez jau minētā Piltenes mantojuma kara hercogiste smagi cieta zviedru-poļu karā (1600—1629), kad to postīja divi karaspēki, tur­klāt 1602. gadā Augšzemgalē plosījās bads un mēris. Mēris atkār­tojās 20. gadu beigās. Pēc dažiem gadu desmitiem Kurzemē iebruka, laupīja un slepkavoja iekarotāji — šoreiz tie bija zviedri, kas 1658. gadā Jelgavā sagūstīja hercogu Jēkabu, aizveda trimdā, no kuras viņš atgriezās pēc diviem gadiem un atrada Kurzemi izpostītu un ,mērī tukšu kļuvušu. Ari Jelgavā bija apmiruši trešdaļa iedzīvo­tāju un pils tik ļoti sapostīta, ka hercogs bija spiests apmesties Grobiņā. Un atkal atelpas, miera periods bija īss — 1700. gadā ar sakšu karaspēka pēkšņu uzbrukumu Rīgai, kas tolaik kopā ar Vid­zemi piederēja Livonijai, sākās Ziemeļu karš, ko izcīnīja Krievija kopā ar Dāniju un Poliju un Saksijas karalisti pret Zviedriju. Kara­darbība norisinājās arī Latvijas teritorijā, to smagi izpostot ekono­miski un prasot daudzu mierīgo iedzīvotāju, visvairāk latviešu zem­nieku dzīvibu.